Par to diskutē, publicē viedokļus un pētījumus arī, piemēram, OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) eksperti. Piemēram, šomēnes publiski un bez maksas pieejami OECD interneta vietnē parādījās divi - Choosing fiscal consolidation instruments compatible with growth and equity un Do structural policies affect macroeconomic stability? (vietas ekonomijas labad iztiksim bez tulkojuma).
Kā jau ar šādiem analītiskiem «papīriem» nereti gadās, tās provocē ciniski apjautāties, vai tiešām ir nepieciešami vairāki desmiti lappušu, lai secinātu, ka īsti vienprātības nav, jo «no vienas puses, bet no otras puses...». Piemēram, otrajā pētījumā autors ar zināmu izbrīnu secina, ka tādas samērā regulētas ekonomikas kā Polija un Izraēla neseno krīzi pārvar labāk, lai gan tam tā it kā nevajadzētu būt «pēc teorijas».
Ja bez ironijas, šāda lasāmviela mūsu politikas veidotājiem ir noderīga kaut vai tāpēc, ka nekādu divriteni jau Latvijā izgudrot nevar - amatpersonu rīcībā visās valstīs ir noteikts instrumentu kopums. Attiecīgi OECD pētnieki korekti analizē dažādas nodokļu paaugstināšanas un/vai budžeta izdevumu samazināšanas pozīcijas kontekstā ar to ietekmi gan uz budžeta bilanci, gan nevienlīdzību konkrētajā valstī (aplūkoti vairāki desmiti valstu, kas sadalītas atbilstoši to situācijai vairākās grupās). Būtu bezjēdzīgi pārstāstīt publiski pieejama dokumenta saturu, tikai pieminēsim, ka starp populārākajiem instrumentiem ir īpašuma nodokļa celšana (16 valstu), subsīdiju samazināšana (14) un dabas nodokļa celšana (13), kam seko (11) izdevumu pensijām (tas gan var nozīmēt pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, nevis pensiju griešanu) un bezdarbnieku atbalstam samazināšana.
Tomēr varbūt visinteresantākā ir sadaļa, kurā mēģināts aprēķināt, vai vēlamo budžeta izdevumu samazināšanu nevar panākt, konkrēto nozari padarot efektīvāku, nevis plakani nogriežot finansējumu. Un, pēc OECD ekspertu domām, telpa manevram ir. Piemēram, veselības aprūpi iekšēji reformējot, var iegūt summu, kas atbilst procentiem no konkrētās valsts IKP: Īrijas gadījumā tie ir 4,6%, Grieķijā un Lielbritānijā 3,5-3,9% un tā 30 valstīm, no kurām, jāsecina, visefektīvāk strādājošās ir Austrālijā un Dienvidkorejā, kur ieguvums būtu vien 0,5%. Līdzīgi ar sākuma un pamatizglītību, kur nozares iekšējās efektivitātes palielināšanas gadījumā Īslande varētu ietaupīt 1,1% no sava IKP, Norvēģija un ASV - 0,8% utt. Var, protams, teikt, ka Latvijā nozares ir tik vāji finansētas, ka nekādu «tauciņu». Tomēr būtu noderīgi, ja arī Latvijā mēs lietotu šādu modeli, pat ja summas būtu niecīgas. Respektīvi, nevis runāt par «strukturālām reformām» kā vajadzīgām vispār, jo tās taču ir «reformas», bet mēģinot tās pārtulkot naudas izteiksmē.
P.S. Latvija gatavojas kļūt arī par OECD dalībvalsti, un tas nozīmē, ka šīs organizācijas analītiķi savos darbos ietvers arī Latviju. Jācer, ka tas veicinās Latvijas amatpersonu interesi par OECD pētījumiem un ieteikumiem.