Salīdzināt Putinu un Āboltiņu, protams, būtu pārāk huligāniski, tomēr runa ir par domāšanas veidu. Proti, arī Vienotības biedru un atbalstītāju lokā nereti jūtams iracionāls pieņēmums, ka, ja vien Āboltiņu partijas vadībā nomainītu kāds cits, organizācijas krīze būtu apturēta. Manuprāt, tā vairāku iemeslu dēļ ir vēlmju domāšana.
Pirmkārt. Pat pieņemot, ka Āboltiņa ir sātans brunčos, rodas jautājums, kur tad līdz šim slēpušies ļaudis, kas gatavi šim infernālajam spēkam pretī stāties. Nevis burkšķēt pa kaktiem, bet pieteikt sevi kā alternatīvu. Izrādās, kaut cik konsekventa bijusi vien Viņķele, bet tas viņu arī, ja tā var teikt, diskvalificē – publiski uzturot citu viedokli, viņa pati gribot vai negribot nu asociējas ar partijai postošo konfliktu. Politiķe, uzņemoties gandrīz vienpersoniski to, kas būtu jādara arī citiem, ir samaksājusi augstu cenu. Kas tad vēl? Partijas grandi Briselē un Luksemburgā, kuri labākajās Romas patriciešu tradīcijās ne uz ko vairāk kā "o tempora o mores!" nav gatavi, jo patriciešiem nepiedien sabrist kājas. Labi, pieņemsim, ka viens no patriciešiem, Piebalgs, tomēr piekritīs nolaisties uz šīs grēcīgās zemes. Un?
Otrkārt. Labi, tātad Āboltiņas vietā būtu cilvēks, pret kuru nav tik daudz aizspriedumu publikā (lai gan jau arī Piebalgam drīz vien atradīs reālus un iedomātus skeletus skapī), kurš ir konstruktīvāks attiecībās ar partijas biedriem. Bet kāds būs jaunā līdera piedāvājums? Izņemot to, ka viņš nav Āboltiņa, ko smieklīgā kārtā Vienotība mēģinātu pasniegt kā "savu kļūdu izvērtēšanu" un "jauna ceļa sākumu". Jautājuma ironiskais tonis nemazina atbildes meklēšanas sarežģītību. Kas tad būtu Vienotības, kā dažiem labpatīk izteikties, turpmākais DNS? Jēdziens "uz Eiropu orientēta partija" kļūst arvien neskaidrāks. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka nav skaidrs, kas ir šī "Eiropa". Vācija un Skandināvija? Bet kāpēc ne Lielbritānija? Un vai Ungārija vairs neskaitās Eiropa? "Centriskums"? Kopīgiem, t. i., ne tikai Vienotības, spēkiem izcili sakompromitēts vārds. Turklāt šāda "centra" mūsdienās tā īsti vairs nav. Partijas nostāja ekonomikas jautājumos var būt "veselā saprāta" pozīcijā, savukārt t. s. vērtību jautājumos pamatīgi nosvērusies kāda flanga virzienā. Un otrādi. Pieņemsim, ka Vienotība aizžmiedz acis un riskē, deklarējot sevi kā "liberālu" spēku. Labi, bet tad jāņem vērā, ka liberālisms nozīmē ne tikai aizstāvēt indivīda tiesības (uz ģimenes modeli, izpausmes brīvību utt.), bet arī atgādināt indivīdam viņa atbildību pašam par sevi, kas savukārt nav populāri.
Īsi sakot, neapskaužu nevienu no personāžiem Vienotībā, lai kurai nometnei viņi pieder. Tomēr visiem partijā būtu jāsaprot, ka ar līderu nomaiņu nepietiek.