Būtībā mums ir darīšana ar diezgan senu argumentu, ka valūtas savienība agri vai vēlu sadursies ar lielām problēmām, ja tā nefunkcionē sazobē ar dalībvalstu ciešāku savienību arī citos jautājumos. Līdz ar to būtu tiešām loģiski, ja pārredzamā nākotnē kustība šādā virzienā sāktos.
Tomēr vienlaikus ciešāka integrācija var sadurties ar politisko elišu nevēlēšanos riskēt un ar šādu uzstādījumu liet lieku ūdeni uz eiroskeptisko politisko grupu dzirnavām. Proti, Grieķijā notiekošo, pat nemēģinot izmērīt, kuras no iesaistītajām pusēm vaina lielāka, var tulkot kā pierādījumu pārnacionālo struktūru darbības neefektivitātei, un uz šāda fona mēģināt tādām struktūrām dot vēl lielākas pilnvaras ir tiešām riskanti. Tādēļ var prognozēt, ka stīvēšanās ap un ar Grieķiju, protams, ritēs savu gaitu, savukārt būtiskas reformas eiro klubā tomēr nenotiks.
Vai tas savukārt nozīmē, ka neatkarīgi no Grieķijas krīzes iznākuma eiro klubs agri vai vēlu saskarsies ar kaut ko līdzīgu citā dalībvalstī? No vienas puses, ļoti iespējams, jo Grieķijā pie varas esošie politiskie spēki nav Eiropā kaut kas unikāls. Tos atbilstoši katra simpātijām un izpratnei par lietu kārtību var apzīmēt dažādi, tomēr runa ir par satura un metožu ziņā principiāli no līdzšinējās atšķirīgu politiku, kas zināma vispārēja noguruma un strupceļa sajūtas apstākļos Eiropā būs populāra arī turpmākajos gados (skat. pašvaldību vēlēšanu nesenos rezultātus Spānijā). No otras puses, Grieķijā notiekošajam it kā vajadzētu vēstīt, ka debates par mūsdienu kapitālisma dabu, fundamentālu izmaiņu nepieciešamību utt. ir pilnīgi leģitīmas, tomēr ar tādām vajadzētu būt uzmanīgiem, ja valsts ekonomika ir ļoti nestabilā stāvoklī. Diemžēl cilvēka daba gan, šķiet, ir iekārtota tā, ka radikālisms kļūst pievilcīgs tieši tad, kad to vismazāk var atļauties, savukārt tad, kad varētu veikt būtiskas izmaiņas, mēs paliekam pie pierastā. Līdz ar to situācijā, ja Spānijā pie reālas lemšanas tiek Podemos vai Itālijā Piecu zvaigžņu kustība, minēto spēku fundamentālā nepatika pret politiku as usual var veicināt, tā teikt, vēstures atkārtošanos, jo nekādas iepriekš TV ekrānos redzētās rindas pie bankomātiem Grieķijā nenobiedēs.