Vēsture Dienā: Kopīgs nē, bet ne jā

LTF galvenā un – jāsaka pavisam skaidri – vienīgā misija bija mobilizēt visus iespējamos spēkus vecās iekārtas likvidēšanai, rakstīja Juris Rubenis. "Nepieciešamība to darīt balstījās izmisīgā pieredzē, kuru šajā laikā līdzdalīja visatšķirīgākie cilvēki – gan disidenti, gan kompartijas biedri, gan ārpus tās stāvošie –, ka vecā okupācijas sistēma padara neiespējamu cilvēka dzīves uzdevumu realizāciju, ka tā ir vēsturisks, sabiedrisks un cilvēcisks strupceļš. (..) Ir jāapzinās, ka tik atšķirīgi cilvēki varēja vienoties tikai ap kopīgu "nē" pagātnei, turklāt arī vēl pat dažādās formās un ar dažādiem nosacījumiem izsacītu. Te, starp citu, būtu interesanti pārdomāt, kurš no abiem bija primārais Tautas frontes tapšanas motīvs – cīņa pret komunistisko ideoloģiju vai cīņa par neatkarīgas valsts atjaunošanu.

Līdz ar to TF akumulēja visas iespējamās pretrunīgās un pat savstarpēji izslēdzošās, piepildāmās un arī nepiepildāmās cilvēku cerības, sapņus un idejas, kas nevarēja tikt realizētas totalitāra režīma apstākļos, bet varbūt nevarēja tikt realizētas vispār. Tautas frontē cilvēki redzēja ne tikai iespēju sagraut veco sistēmu, bet arī iespēju īstenot savus atšķirīgos personiskos un kolektīvos sapņus. Skaidrs, ka jau no paša sākuma šīs cerības, sapņi un ilgas bija savā starpā nesavienojami, tāpēc kopīgam "nē" vairs nevarēja sekot kopīgs "jā", bet no Tautas frontes bija jārodas daudzām jaunām politiskām un nepolitiskām kustībām. Tāpēc, domājot par Tautas fronti, nevajag tai pārmest to uzdevumu neīstenošanu, kurus tā nebija spējīga īstenot. Organizāciju kopā saturēja tikai kopīgie pretinieki un kopīgās briesmas. Jo sakārtotāka un demokrātiskāka kļuva sabiedrība, jo vājāka kļuva LTF.

Kā zinām, Tautas fronte perfekti paveica savu galveno uzdevumu, vienojot politiski atšķirīgi domājošus cilvēkus vienam mērķim, moderējot noteiktu attīstības ātrumu un izvēloties optimālus instrumentus mērķa sasniegšanai. LTF politisko uzskatu un rīcības attīstības ātrums bija atkarīgs no tajā esošajiem cilvēkiem. Es gribu atgādināt, ka, idealizējot pagātni, tomēr nevajag aizmirst, ka lielākā latviešu daļa bija gatava iesaistīties tikai mērenā kustībā."

Turpinājumā Juris Rubenis uzskaitīja to, ko Tautas fronte nevarēja. "Piemēram, mainīt cilvēkus. Tāpēc Frontei bija tie paši ierobežojumi, kas bija to veidojošajiem cilvēkiem. TF bija tieši tāda, kādi bijām mēs paši, – ideālisma pilna, naiva, dažkārt pabailīga, mazliet akla utt. (..)

Ko mēs nedrīkstam aizmirst no LTF uzplaukuma laika? Pieredzi, ka ir vērtības, ap kurām var vienoties visdažādākie cilvēki. Tas nozīmē, ka, arī sabiedrībai diferencējoties, ir bīstami palikt bez šādām vienojošām vērtībām. (..) Mūsu idejas un vērtības nedrīkst piekāpties materiālās dzīves ultimātu priekšā."

Tas bija skaists laiks, kuram bija jābeidzas, rezumēja Juris Rubenis. "Varbūt tas bija skaistākais laiks, kāds vien bijis pēdējos gadu desmitos, savā ziņā varbūt skaistākais laiks katra mūsu dzīvē – kā pirmā mīlestība, kura tomēr mēdz ātri beigties. Jo, kā saka kāds sakāmvārds, pirmā mīlestība ir visskaistākā un visdumjākā. Kad paliek gudrs, atkārtot to vairs nevar."

Savukārt 10. oktobra SestDienā "vēstures melnstrādniekus" – LTF līderu sešinieku – izvaicāja Ieva Puķe un Anija Pelūde. Tobrīd Dainis Īvāns bija laikraksta Literatūra. Māksla. Mēs redaktors, Sandra Kalniete – vēstniece Francijā un Portugālē, Ivars Godmanis vadīja Latvijas krājbanku, Jānis Škapars – Latvijas Inteliģences apvienību, Jānis Kinna bija Valsts sanitārās robežinspekcijas priekšnieks, Jānis Dinēvičs ražoja jogurtus savā zemnieku saimniecībā Gosupi. Sandra Kalniete SestDienai savu attālināšanos no LTF saistīja arī ar to, ka "līdzbiedros, izņemot dažus, neiedomājamā tempā parādās bijušās elites iezīmes…". Tā ir mierinoša ziņa tiem, kas nupat 13. Saeimas vēlēšanās nobalsoja "par pārmaiņām" – nevajadzēs ilgi gaidīt, līdz kļūs redzamas pārmaiņas viņu ievēlēto deputātu stājā