Cita lieta, ka lielāko daļu preču par valsts cenām nevarēja dabūt, bet par valūtas pirkšanu un pārdošanu (melnajā tirgū dolārs maksāja četrus rubļus) varēja labākajā gadījumā tikt cauri, piekrītot būt par stukaču, bet sliktākajā – dabūjot pat augstāko soda mēru, proti, nošaušanu. Savukārt, lai par valsts cenu nopirktu automašīnu, kurā varētu liet to lēto degvielu, bija jāstāv rindā vai visu mūžu, ja nepaļāvies uz to, ka pārdzīvosi padomju valsti. Jāteic jau nu atklāti, bija grūti iedomāties, ka līdz zobiem bruņotais totalitārais režīms (kurā, tagad atskatoties, Brežņeva valdīšanas 18 gadi izrādījās veģetārākie, jo viņa pēctecis Andropovs atsāka aktīvas cilvēku vajāšanas kampaņas, dažu labu gastronoma direktoru pat nošāva un gandrīz nonāca līdz reālam karam ar Rietumiem) tik vienkārši sabruks. Tomēr tas notika, un drīz arī valsts noteiktajām cenām pienāca gals. Tagad, ieskatoties Dienās pirms 25 gadiem, kad notika cenu brīvlaišana, nākas konstatēt, ka pēc cenu brīvlaišanas Latvijas sabiedrība uz tās sekām reaģēja mierīgāk, nekā šo brīvlaišanu gaidot.
"Brīvās cenas" klāt – milzu virsraksts 1991. gada 10. decembra Dienā vēstīja par sengaidīto notikumu. "Brīdis, par kuru visi tik ilgi ir runājuši, beidzot ir pienācis," Dienas komentārā Smagais pagrieziens rakstīja Valdis Egle. "Apsteidzot Krieviju, Latvija atbrīvo cenas jeb, citiem vārdiem sakot, mēģina kardināli izmainīt tautas saimniecības raksturu un pāriet no ačgārnās ekonomikas, pie kuras viss ir, bet tikai "pa blatu" ārpus veikaliem, uz normālu ekonomiku, pie kuras viss ir veikalos, tikai ne katrs var nopirkt.
Vairums cilvēku visā šajā lietā redz tikai briesmīgu, mežonīgu cenu paaugstināšanu. Jā, vispirmām kārtām tas acīmredzot tiešām būs cenu lēciens neiedomājamos augstumos. Taču šie procesi ir ļoti sarežģīti, un lietai ir arī otra puse. Bieži jautā: kāda jēga paaugstināt cenas un vienlaicīgi palielināt algas? Jēga ir: ar šo darbību kļūst nevērtīgāki naudas uzkrājumi, tiek iznīcināta tā ar nekādām precēm nesegtā brīvas naudas masa, kas 30 lepnajos "attīstīta sociālisma" gados tika nodrukāta un tik gādīgi izmaksāta iedzīvotājiem algās un prēmijās par miglas pūšanu acīs, par mānīšanos un pierakstīšanu. Var just līdzi cilvēkiem, kuri visu mūžu ir krājuši, bet tagad vecumā zaudē savus ietaupījumus, taču citas izejas nav: nekāda ekonomika nekad nespēs tos apgādāt ar precēm. Tikai daļēji tie tiks apmainīti pret latiem vai piedalīsies privatizācijas procesā."
Pati ziņa par brīvo cenu ieviešanu (ko Diena jau bija prognozējusi pāris dienu agrāk) vēstīja, ka no 10. decembra Latvijā tiek ieviestas "brīvās cenas" visiem pārtikas un citiem lauksaimniecības produktiem. Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis Dienai teica, ka lēmums pieņemts piespiedu kārtā, jo fiksētās cenas lauksaimniecības produkcijai neļauj turēt kaut vai benzīna trūkums. Godmanis arī mierināja, ka decembrī iedzīvotāji pārāk lielu pasliktinājumu neizjutīšot, jo tirdzniecībā vēl esot šim gadam paredzētie fondi. Savukārt Latvijas Lauksaimnieku savienības prezidijs paziņoja, ka "brīvās cenas" Latvijā būtu bijis jāievieš tikai pēc pilnīgas privatizācijas.
Dzintars Medenis aptaujāja iedzīvotājus un uzzināja, ka viņi izprot šā soļa ekonomisko pamatotību, taču brīžam emocijas ņemot virsroku. Ikšķilietis Ervīns Krūkliņš teica, ka par kārklu komunistu politiku, kuru paši latvieši praktizējuši pēckara gados, jāsaņem sods. Tagad varēšot redzēt īstenos valsts patriotus, kā arī neatkarības idejas nodevējus, jo viena lieta ir runāt par pastalām un brīvību, bet pavisam cita – dzīvot ekonomiskās krīzes apstākļos. "Kāda sirma māmuliņa, kuras viedokli vēlējos uzzināt, neapmierināti attrauca: "Jums, jaunajiem, ir viegli par mums ņirgāties. Vai tiešām mums būs jābadojas tāpat kā Sibīrijā pavadītajos gados?"," savu rakstiņu beidza Medenis. Šodien pie brīvajām cenām jau esam pieraduši, un tikai padomju laikus pieredzējušie ilgdzīvotāji iepērkoties reizēm nobrīnās, kā zīmulis, kas reiz maksāja divas kapeikas, var maksāt eiro, bet daža laba zāļu tabletīte vēl daudz vairāk.