A.Margēvičas atbilde ministres Bražes pārmetumiem

I Skaidrojošs ievads

Ārlietu ministre, partijas Vienotība politiķe Baiba Braže 18.jūlijā vērsusies biedrībā Latvijas Mediju ētikas padome ar iesniegumu, kurā apsūdz mani par profesionālu ētikas un godprātības normu pārkāpumu, laikraksta Diena interneta vietnē Diena.lv 21.jūnijā publicējot politikas apraksta žanrā tapušu analītisku rakstu “Kas šķeļ ārpolitisko trijotni?”. Pakārtotas apsūdzības, bet mazākā apmērā politiķe izvirza laikrakstam Diena, kas šo manu rakstu ir publicējis un nav atsaucies ministres B.Bražes prasībām atsaukt vai labot vienu no tajā ietvertajām atsaucēm uz manu 6.maiijā notikušo sarunu ar politiķi. 

Politiķes iesniegums ir pietiekoši apjomīgs, izklāstīts 20 punktos ar atsaucēm uz dažādām tam pielikumu formā pievienotām sarakstēm, iesniegumiem un dokumentiem. Tas satur smagas profesionālas apsūdzības, kuras ministre B.Braže gan mēģinājusi pasniegt kā pierādītas ar maldinoši pasniegtiem “pierādījumiem”, gan tādas, kuras iesniegumā parādās no zila gaisa bez jebkādām norādēm un atsaucēm, kur, kad un kādā veidā es šos nodarījumus būtu veikusi. Uzskatu, ka tālāk savā atbildes rakstā, par kura apjomu jau tagad atvainojos, šīs apsūdzības izgaismoju kā nepatiesas, bieži absurdas, savstarpēji izslēdzošas un tādas, kas patiesībā balstītas politiķes ačgārnos un demokrātiskā valstī nepieņemamos priekšstatos par amatpersonu tiesībām kontrolēt mediju saturu, kā arī maldinošās sazvērestības teorijās, kuru pierādīšanai ministre centusies pakārtot faktus.

Tālāk, numurētā izklāstā cenšoties punktu pa punktam secīgi atbildēt uz katru politiķes iesniegumā ietverto apsūdzības detaļu, es pārbaudu to atbilstību faktiskajiem apstākļiem, atbilstību ministres B.Bražes iesniegumam pievienotajiem “pierādījumiem”, izvērtējot, cik godprātīgi un patiesībai atbilstoši politiķe ir interpretējusi man piedēvētos izteikumus, nodomus un manu faktisko rīcību, tā atklājot, ka augstā amatpersona ir centusies manipulēt, sagrozīt, izvirzīt klaji nepamatotus un patiesībai neatbilstošus secinājumus, visa sava iesnieguma gaitā nonākot pretrunās ar pašas apgalvojumiem. Tāpat, iesniedzot padomei pilnu savu saraksti ar ministres B.Bražes biroju, es centīšos pierādīt gan to, ka politiķes iesniegumam kā “pierādījumi” pievienotās sarakstes ir vai nu apzināti manipulatīvi interpretētas, vai pat tikušas sagrozītas, bez attiecīgas norādes un pamatojuma izslēdzot no tām to, kas manu rīcību parāda citādā gaismā un neatbilst interpretācijām, kuras izplata ministre. Bet, pats galvenais, ko es vēlos parādīt ar šādu politiķes iesnieguma iztirzājumu, - ka ministre savas pašiedomātās taisnības pierādīšanai ir izmantojusi negodprātīgas metodes, baltu cenšoties pārkrāsot par melnu, labi domātu pasniegt kā negodprātīgu un neētisku, vadoties pēc principa, ka savu mērķu sasniegšanai visi līdzekļi labi, ja uzskati, ka tev ir taisnība un visi, kas nerīkojas tavu ekspektāciju ietvaros, ir ļaunprāši.

Lai gan savā atbildē uz ministres B.Bražes paustajām apsūdzībām es hronoloģiski un detalizēti atspēkošu kā maldinošu vienu no viņas centrālajām apsūdzībām, ka mūsu 6.maijā sarunas it kā notikusi off the record formātā, ko es esot pārkāpusi, viņu citējot savā 21.jūnija rakstā, jau tagad sava atbildes raksta sākumā uzsveru, ka to darīšu tikai viena iemesla dēļ, - lai izskaidrotu un pierādītu politiķes negodprātīgu manipulāciju ar faktiem, pierādījumu selektīvu atlasi un būtiskas informācijas noklusēšanu, būvējot pret mani melīgu apsūdzību. Patiesībā, un to es vēlos uzsvērt un pamatot jau atbildes sākumā, lai apjomīgajās detaļās nepazustu būtība, šādai diskusijai par to, vai partijas politiķe 6.maijā ar mani runājusi off the record formātā un līdz ar to tam, vai esmu pārkāpusi kādas žurnālista ētikas normas, atsaucoties uz šo sarunu savā 21.jūnija rakstā, nav vispār nekāda pamata tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pati ministre, ne mūsu 6.maija sarunā, kuras noslēgumā mēs vienojāmies, ka nosūtīšu viņai saskaņošanai citātus, kurus viņa piekristu iekļaut rakstā kā on the record, ne vēlāk ar mani komunicējot caru savu biroju, pret notikušo sarunu nepiemēroja off the record formātam atbilstošas prasības. Pozīcijas maiņa par 180 grādiem no “saskaņosim no sarunas publicēšanai izmantojamos citātus” uz “saruna nav notikusi” un vēl vēlāk uz “saruna notika off the record un nebija citējama” notika tikai pēc trīs dienu ilgas iepazīšanās ar maniem saskaņošanai nosūtītajiem citātiem, no kuriem politiķei netapa skaidrs, kas, vai raksts būs viņai gana labvēlīgs, kā arī, saņemot manis acīmredzot nepatīkamus, papildjautājumus.

Kā es jau tālāk secinu savā atbildes rakstā, politiķe šeit ir sapinusies savā meistarībā, vienlaikus cerot nosēdēt uz diviem krēsliem, uz kuriem vienlaicīgi sēdēt nav iespējams, - uz viena kā aizsargājams avots off the record sarunā, bez bažām anonīmi izplatot sev izdevīgus naratīvus par politiskajiem konkurentiem, uz otra - kā ar sava publiskā tēla kontroli pārņemta politiķe, kura vēlas, izkontrolēt raksta saruru, pirms tā publicēšanas sagaidot, ka viņai tiks iesniegts raksta “tīrraksts”, līdz ar to vairs nekādi neietilpstot zem anonīma avota aizsardzības lietussarga. Citiem vārdiem, tu vai nu runā off the record, vai izvēlies ļaut sevi citēt apmaiņā pret citātu saskaņošanu, cerībā, ka tā spēsi ietekmēt raksta saturu. Kad izrādās, ka tur ārā aiz loga nav Brežņeva laiki un augstākais, ko saņem ir žurnālista godprātīgi nosūtīti citāti, ir jau par vēlu rīkot tantrumu un rakstīt melīgas sūdzības Mediju ētikas padomei.

Jau tagad no ministres B.Bražes sūdzības noskaidrojas, ka politiķes patiesā neapmierinātība ar manu rīcību, ko viņa nepamatoti sauc par neētisku un negodprātīgu, ir saistīta ar to, ka es viņai neesot nosūtījusi saskaņošanai jeb, politiķes terminoloģiju lietojot, “pārskatīšanai” raksta “tīrrakstu”. Ar to ministre ne tikai atklāj sabiedrībai savu demokrātiskas valsts standartiem neatbilstošu izpratni par robežām, kuras politiķis nedrīkst pārkāpt attiecībā pret medijiem, bet mani ne pirmo reizi šī sava iesnieguma ietvaros apmelo, nepamatoti apgalvojot, ka es viņai it kā būtu solījusi pirms publicēšanas iesniegt raksta tīrrakstu, kas ir kaut kas neiedomājams.

Otra, bet patiesībā galvenā apsūdzība, kuras dēļ, kā noskaidrojas tikai iesnieguma beigās, arī visticamāk tapusi šī ministres B.Bražes sūdzība Mediju ētikas padomei, ir politiķes galvā dzimusi sazvērestības teorija par manās un laikraksta Diena izliktām lamatām, kurās viņa ir ievilināta. Lai pierādītu šo teoriju, politiķe ilgi un līdz galam neļaujot saprast pārmetuma būtību, mani apvaino it kā maldināšanā, jo es viņu jau mūsu komunikācijas pašā sākumā visgodprātīgāko standartu vadīta, brīdināju, ka nezinu, vai topošo rakstu piedāvāšu publicēt Dienai. Neatkārtojot visu samudžināto tā saucamo “pierādījumu” virteni, ko no maldinošiem apgalvojumiem un interpretācijām sapiņķerējusi politiķe (tas punktu pa punktam lasāms tālākajā izklāstā), īsumā pret iesnieguma beigām izrādās, ka ministrei B.Bražei ir aizdomas: es jau no sākuma biju sazvērestībā ar Dienu, ka rakstu publicēšu tur. Kas nav saprotams no politiķes iesnieguma, bet tikai saliekot to kopā ar fona informāciju no paralēli noritošajiem procesiem, šāda “pierādījumu nostiprināšana” B.Bražei bijusi nepieciešama, jo tas iederas kontekstā ar viņas uzskatu, ka laikraksts Diena ir iesaistīts kampaņā, ko pret viņu īsteno ASV un ES sankciju sarakstos iekļautais Pjotrs Avens. Saliekot kopā šos mozaīkas gabaliņus un to, ka pāris nedēļas pēc mana raksta P.Avens vērsās Valsts policijā par rakstā ietverto B.Bražes citātu, veidojas sazvērestības teorija, ka es Dienas un visai ticams, ka arī P.Avena uzdevumā ieguvu politiķes uzticību, citātu, kurā P.Avens tiek nosaukts par Putina privātbaņķieri, un tā sankcionētajam oligarham tika dota iespēja vērsties pret ministri. Kā es, iespējams, pārāk detalizēti un upurējot savas tiesības uz privātumu un savu interešu aizstāvību, tālāk iztirzāju savā atbildes rakstā, šai grodajai sazvērestības teorijai, kura ir radījusi lieku darbu man, Mediju ētikas padomei, mūsu valsts specdienestiem un pieļauju, ne tikai, ir tikai viens trūkums - Diena nebija ieinteresēta raksta idejā, ko ļoti aptuveni prezentēju jau pēc (sic!) savas 6.maija tikšanās ar B.Braži un līdz pat publikācijas priekšvakaram ne es biju pārliecināta, ka to vispār publicēšu, ne arī zināju, ka to man par pārsteigumu piekritīs publicēt Diena. No bargas apsūdzības līdz absurdai sazvērestības teorijai, kas nedara godu Latvijas Republikas ministram ir tikai daži soļi.

No vienas puses šīs netaisnās apsūdzības man ir paralizējušas darba spējas un izprovocējušas manī pašcenzūru rakstīt jebko, kas skartu B.Braži un politiskos procesus, kuros viņa iesaistīta. No otras puses šī politiķes sūdzība Mediju ētikas padomei man ir devusi iespēju sevi publiski aizstāvēt pret nepatiesajām apsūdzībām un šo augoni pārgriezt, cerams, sevi atbrīvojot no paralizējošā stāvokļa. Paskaidrošu. B.Bražes politiskais rokraksts jeb modus operandi ir aktīvi miksēt publisko un kuluāru darbību, oficiālajā saziņā nākot ar diplomātiskiem un aizplīvurotiem izteikumiem, savukārt aizkulisēs vai nu pašai, vai caur savu biroju un uzticamo loku izplatot naratīvus, kas šiem publiskajiem izteikumiem un pozīcijām piešķir vajadzīgo nokrāsu. Piemēram, par sevi es ar sarūgtinājumu jau trešo mēnesi dzirdu politiskajā, diplomātiskajā un mediju vidē izplatītas nepatiesības gan par off the record formāta neievērošanu, gan par iesaisti sazvērestībā pret B.Braži. Pret aizmugurisku apmelošanu, intrigām un sazvērestības teorijām nav iespējamas citas zāles kā vien atklātība. Tādēļ politiķes iesniegums Mediju ētikas padomei man ir kā iespēja šo melu loku pārcirst un aizstāvēt savu profesionālo reputāciju, kas ir gandrīz neiespējami, ja jāatspēko aizkulišu meli, nevis oficiālā iesniegumā apgalvotais. Te gan jāuzsver, ka ministre B.Braže savā iesniegumā Mediju ētikas padomei prasa anonimizēt padomes atzinumu par mani, ja tāds taps. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ pēc grūtām pārdomām izlēmu publiskot vismaz savu atbildi.   

Nešaubos, ka arī šī mana atbilde uz B.Bražes apsūdzībām no viņas un viņas biroja puses atklāti vai aizkulisēs tiks traktēta kā pret viņu vērstas kampaņas sastāvdaļa. Mēs visi zinām idiomu, kas angļu valodā skan “to cry wolf” jeb fabulu par ganiņu, kurš tik bieži cēla trauksmi par vilku, ka beigu beigās, kad vilks jau bija aitās, neviens neatnāca palīgā. Manuprāt, ministre B.Braže ir jau pārkāpusi to līniju, kad ienaidnieku un sazvērnieku saraksta papildināšana vairs neatstāj adekvātu iespaidu. Latvijas politiskā vide vispār ir ļoti fokusēta uz rūpēm par sabiedriskajām attiecībām to visprimitīvākajā izpratnē, daudz mazāk vai nemaz resursu neatvēlot ekspertīzei, arī tādai, kas attiecas uz politiskā procesa plānošanu un kritisku izvērtēšanu. Es nebeidzu brīnīties, ka valdošā partija Vienotība ministrei B.Bražei nav spējusi nodrošināt nevienu profesionāli, kurš viņai uzdrīkstētos sniegt kādu jēdzīgu padomu kā politiķei. Piemēram, ka viņas fantomcīņa ar pašiedomātiem ienaidniekiem apdraud arī viņas realizētās politikas kredibilitāti, jo var radīt iespaidu, ka subjektīvisms un tieksme uz paranoiskām sazvērestības teorijām neaprobežojas tikai, sacerot maldinošas un pašas politiķes nedemokrātisko izpratni par mediju brīvību atmaskojošas, sūdzības par žurnālistiem.

Tam, ka savu atbildi Mediju ētikas padomei vai, pareizāk sakot, savu atbildi uz politiķes B.Bražes apsūdzībām nolēmu publiskot, bez jau minētā ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, es formāli nepiederu nevienai organizācijai, kura ir starp Mediju ētikas padomes uzskaitītajām, kas pievienojušās tās ētikas kodeksam un atzinušas tieši šo biedrību kā nozares iekšējo darbību regulējošu. Esmu Latvijas Žurnālistu savienības biedre, bet tā nav atrodama starp padomes biedriem. Mediju ētikas padomes kā nozari regulējošas autoritātes atzīšana ir daļa no priekšnoteikuma, lai medijs varētu cerēt uz veiksmi pretendējot uz Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) administrēto valsts atbalsta naudu medijiem, kas tiek realizēts caur dažādu projektu finansējumu. Kā sapratu no sarunas ar Dienas galveno redaktoru Gati Madžiņu, tieši šī iemesla dēļ Diena ne tik sen ir pievienojusies tiem, kuri atzīst padomes autoritāti, tās atzinumus kā sev saistošus. Visticamāk šī iemesla dēļ ministres B.Bražes iesniegumu padome bija nosūtījusi laikrakstam Diena, nevis man, lai gan politiķes sūdzība pamatā skar manu darbību - nebūtu manis un mana raksta, nebūtu Dienas iespējamās problēmas, piemēram, ar SIF administrētā valsts finansējuma saņemšanu, ja padome vienosies par politiķei B.Bražei labvēlīga atzinuma gatavošanu. Jāizteic pateicība gan Dienai, kas mani informēja, ka šāda sūdzība vispār eksistē un deva man iespēju ar to iepazīties, gan arī Latvijas Mediju ētikas padomes valdes loceklei Ilonai Skujai, kura ar mani komunicēja, pacietīgi gaidot, kad beigšu savu apjomīgo atbildi uz politiķes apsūdzībām, un deva iespēju iepazīties arī ar ministres B.Bražes iesniegumam pievienotajiem pielikumiem. Vienlaikus man jāatzīst, ka visa šī situācija, gan tādēļ, ka esmu tikai Dienas ārštata autore, gan tādēļ, ka varu atbildē sniegt izvērtējumu tikai savai rīcībai iepretim politiķes apsūdzībām, gan tas, ka padome formāli gaida atbildi no Dienas, nevis no manis, man radīja grūtu papildus dilemmu, kā formāli atbildēt padomei, kā žurnālistei neatrodoties zem tās autoritātes. Morāli šo dilemmu neatviegloja arī ministres B.Bražes iesnieguma aktualizētā mana kā ārštata autores statusa stigmatizācija, ko dziļi izjūtu - nejūtos piederīga nevienam, izņemot savu lasītāju. Tad nu viņam arī sniedzu atbildi par ministres B.Bražes izvirzītajām smagajām apsūdzībām, vienlaikus pildot arī sabiedrisko misiju un izgaismojot politiķes patiesos, stagnātiskos priekšstatus par mediju pienākumu politiķiem atrādīt savu rakstu “tīrrakstus”.

Otrkārt, paužot visu savu respektu pret saviem kolēģiem žurnālistiem, kuri darbojas Mediju ētikas padomes sastāvā, īpaši pret Raivi Spalvēnu no Delfi un Tomu Ostrovski no TVNET, kurus pazīstu un, par kuriem man ir pārliecība, ka viņiem nav sveša mediju darbības prakse un ikdienas darbā risināmās dilemmas, man tomēr jāatzīst, ka padomes sastāvs kopumā rada jautājumus un man par visiem 100 procentiem neasociējas ar neapstrīdamām autoritātēm, kurām ir reālā praksē un mūsdienīgā teorijā balstīts priekšstats par B.Bražes sūdzībā izklāstītajām un manā atbildes rakstā noraidītajām apsūdzībām. Vēlreiz uzsveru, ka mans nolūks nav aizskart nevienu konkrēti, es vēršu uzmanību uz to, ka padomes darbs ir kolektīvs un pat, ja tās sastāvā esošajam mediju profesionāļu mazākumam rastos jautājumi par politiķes iesnieguma un uzskatu atbilstību realitātei, atzinumu par šo pieņems padome kā koleģiāla institūcija, ievērojot gan koleģialitātes principu citam pret citu, gan vadoties no piederības noteiktam profesionālai  organizācijai un tās domubiedru pulkam, kas sevī ietver arī karjeras apsvērumus utt. Tas, un īpaši fakts, ka padomes sastāvā darbojas Anda Rožukalne, kura iepriekš dažādās kapacitātēs nākusi klajā ar viedokļiem, atzinumiem un rekomendācijām, kuras, manuprāt, drīzāk grauj uzticību mediju darbam un viņai kā mediju ekspertei, man ar grūtībām ļauj kaut teorētiski iedomāties situāciju, ka padome B.Bražes sūdzību noraidīs, politiķei nolasot lekciju gan par viņas pašas iesniegumā lietoto jēdzienu patieso būtību, gan par mediju vietu un lomu demokrātiskā sabiedrībā un nepieļaujamību sagaidīt, ka žurnālists ministram pirms publicēšanas sūtīs raksta tīrrakstu pārskatīšanai. Maigākais, ko varētu sagaidīt no šī Mediju ētikas padomes sastāva, būtu apcerējums, ka politiķe un žurnāliste viena otru pārpratušas un  nepieciešams veikt izskaidrojošo darbu, lai turpmāk post factum nerastos pārpratumi par notikušās sarunas vai intervijas formātu. Citiem vārdiem, izmantos bēdīgi slaveno “viss nav tik viennozīmīgi” principu tur, kur viss ir vairāk nekā viennozīmīgi.

Šie visi apsvērumi plus politiķes padomei izvirzītā prasība par viņas sūdzības anonimizēšanu man liek vismaz šo savu atbildes rakstu padarīt publiski pieejamu.

II Atbildes raksts pa punktiem

1.Jau sava iesnieguma pirmajā punktā ministre B.Braže izsaka padomei lūgumu, lai atzinums tiktu sniegts viņai personīgi turklāt  atzinuma publicēšanas gadījumā tiktu anonimizēts.

To, cik plaši ministre saprot atzinuma anonimizēšanu, - vai runa ir tikai par viņas norādītā personas koda un epasta anonimizēšanu, kas būtu samērīgi un pašsaprotami, vai runa ir par viņas identitātes anonimizēšanu vispār, nav norādīts. Ja runa ir prasību anonimizēt plašā izpratnē, tas nebūtu pieņemami, jo politiķei ļautu izvairīties kaut vai no morālas atbildības par iesniegumā paustajiem sagrozītajiem un atklāti maldinošajiem, uz žurnālista reputācijas graušanu vērstajiem apgalvojumiem, kas balstās B.Bražes demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamās ekspektācijās, ka medijiem jāizdabā politiķa priekšā, pirms publikācijas iesniedzot saskaņošanai “raksta tīrrakstu”.

Šim savam lūgumam par atzinuma anonimizēšanu ministre nesniedz pamatojumu, ne arī argumentē šīs prasības samērīgumu iepretim politiskajai atbildībai, sabiedrības interesēm un mediju neatkarības principiem.

Lai es varētu sevi argumentēti aizstāvēt, man ir jāizgaismo un plaši jāatsaucas uz ministres B.Bražes iesniegumu, - gan to, ka politiķes apsūdzības balstās sagrozītos un manipulatīvi pasniegtos faktos, kā arī viņas maldīgajās ekspektācijās par to, ka viņa pirms publikācijas saņems saskaņošanai “raksta tīrrakstu”. Līdz ar to pat, ja Mediju ētikas padome uzskatīs par samērīgu un iespējamu šādas B.Bražes prasības izpildi par sava atzinuma anonimizēšanu, es no savas puses to sekmēt nevaru.

Man vispār, kā daudz kas ministres B.Bražes rīcībā, nav skaidrs, kā politiķe bija iecerējusi šīs savas prasības izpildi, ņemot vērā, ka man ir ne tikai tiesības, bet es uzskatu arī par pienākumu sevi aizstāvēt un izgaismot B.Bražes metodes kā arī nepieņemamo izpratni par mediju un politiķu attiecībām. Jo faktiski, rezumējot lietas būtību, to īsumā var raksturot kā politiķes, kura jūtas vīlusies un dusmīga par savu maldīgo ekspektāciju nepiepildīšanu no žurnālistes puses, izmanto principu “visi līdzekļi labi”, savērpjot sazvērestības teorijas un ētikas pārkāpumus tur, kur to nav.

2.Sava iesnieguma 2.punktā ministre B.Braže informē par manu 2025.gada 21.jūnijā  portālā Diena.lv publicēto rakstu “Kas šķeļ ārpolitisko trijnieku?” un atreferē tā fragmentu, kas satur arī pēdiņās ievietotu politiķes citātu: “Lai raksturotu, cik bīstama būtu Avena izņemšana no sankciju saraksta, ārlietu ministre Dienai īsi noskalda: “Viņš ir Putina privātais baņķieris. Tā ir Putina nauda, ko viņi atmazgā”.”

Vārdus “ministre Dienai īsi noskalda” iesniedzēja izcēlusi treknrakstā, ko ir būtiski pieminēt, jau tagad, lai gan šāda noformējuma nolūks līdz galam kļūs skaidrs tikai vēlāk, faktiski nonākot vien pie iesnieguma 17.punkta.

3.Lai gan mans ļoti apjomīgais 21.jūnija raksts portālā Diena.lv “Kas šķeļ ārpolitisko trijnieku?” runā par mūsu augstāko amatpersonu savstarpējās attiecības ietekmējošajiem faktoriem un vispār nav par ASV un ES sankcijām pakļauto P.Avenu (šai tēmai pieskaros tikai vienā raksta sadaļā, jo tā ieņem būtisku vietu personiski ministres B.Bražes politiskajā dienaskārtībā, tajā, kā viņa sevi pozicionē kā politiķi, kā arī šī tēma patiesībā spēlē lielu lomu ministres attiecībās gan ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, gan mazākā mērā ar premjerministri Eviku Siliņu un citiem politiskajiem spēkiem), politiķe jau sava iesnieguma 3.punktā pāriet pie P.Avena darbību iztirzāšanas. Politiķe norāda, ka 7.jūlijā, tas ir, divas nedēļas pēc publikācijas, P.Avens ir publiski paziņojis, ka vērsies policijā, lūdzot sākt kriminālprocesu pret B.Braži par neslavas celšanu saistībā ar Dienā publicēto citātu.

Šeit politiķe pirmo reizi ļauj noprast lietas būtību, kādēļ patiesībā ir saskatījusi pamatu pret mani vērsties ar sūdzību Mediju ētikas padomē, proti, ka tas saistīts ar viņas un P.Avena konfliktu, kuru, kā uzskata politiķe,  “izprovocējusi mana negodprātīga un neētiska rīcība”. Citēju ministri B.Braži: “Iesniedzēja uzskata, ka šajā gadījumā iespējamās procesuālās darbības, iespējams, tikušas izprovocētas ar laikraksta Diena un Žurnālistes negodprātīgu un neētisku rīcību.“

Šai sakarā, manuprāt, ir vietā norādīt, ka “procesuālās darbības”, par kurām politiķe pārmet man, es esmu izbaudījusi uz savas ādas, bet par politiķes ciešanu no kādām procesuālajām darbībām līdz šim publiski nav dzirdēts, kas man, aizvien vairāk un vairāk cenšoties izprast iesaistīto motivācijas, liek uzdot jautājumu, vai šeit nav runa par divām - P.Avena un B.Bražes - paralēlām PR kampaņām, kurās nepamatoti tieku ierauta es. Par P.Avena iesniegumu Valsts policijā uzzināju no kolēģa pārsūtītas ziņu aģentūras LETA 1.jūlija ziņas, un šāda P.Avena taktika man vēl aizvien līdz galam nav izprotama, jo līdz šim bija radies iespaids, ka P.Avens savu publisko tēlu cenšas būvēt, maksimāli distancējoties no savas saiknes ar Krievijas eliti, tādēļ loģiskāk šķistu, ka ministres B.Bražes viņam neglaimojošs izteikums kā par “Putina privātbaņķieri” tiktu atstāts nepamanīts, kaut kur mana raksta attālā rindkopā, nevis izvilkts vispārējai apspriešanai. Jāatzīst, ka pat vēl daudz mazāk man vēl aizvien ir izprotama ministres B.Bražes taktika, pēc raksta publicēšanas saziņā ar mani un vēlāk Dienu un tagad netieši arī iesniegumā Mediju ētikas padomei, cenšoties nepatiesi apšaubīt šī citāta eksistenci vispār, pēc tam piedāvājot šī citāta alternatīvu formulējumu un visbeidzot tagad iesniegumā Mediju ētikas padomei apsūdzot mani žurnālista ētikas pārkāpumos, šo citātu iegūstot. (To, ka ar šādu haotisku taktikas maiņu politiķe ne tikai atklāti sevi atmasko nekonsekvencē, manipulācijās un mēģinājumā uzspiest melus man, demonstrē neētisku rīcību un nonāk pretrunās, es pa punktam centīšos secīgi iztirzāt savā tālākajā atbildē.) Ministre B.Braže ir sevi līdz šim demonstrējusi kā principiālu politiķi īpaši attiecībā uz sankciju jautājumu un attieksmi pret P.Avenu. Vērtējums par P.Avenu, ka viņš ir “Putina privātbaņķieris” un, ka centieni panākt sankciju atcelšanu viņa aktīviem tādējādi saistīti ar varbūtību, ka no sankcijām tiktu atbrīvoti de facto ar Krievijas prezidentu, kara noziedznieku Vladimiru Putinu saistīti finanšu līdzekļi (B.Bražes citāts “tā ir Putina nauda, ko viņi atmazgā”) mani nepārsteidza, jo pilnībā ierakstījās gan Latvijas oficiālajā politiskajā, gan valdošajā sabiedriskās domas naratīvā, kuras dzinējspēks lielā mērā ir arī pati B.Braže. Tādēļ piedzīvot, ka politiķe tik principiāli cīnās, lai faktiski noliegtu, ka izteikusi šādu vērtējumu par P.Avenu, un tad censtos panākt formulējuma maiņu, to nosaucot par “citāta labošanu”, man nešķiet loģiski ne no reālpolitikas viedokļa (ministre B.Braže apstrīd to, par ko sabiedrība viņu ciena un uz kā lielā mērā tiek būvēta viņas politiskā karjera), ne no politiķa ētikas viedokļa. Ja ministri tiešām uztrauc P.Avena centieni, lai pret viņu tiktu uzsāktas procesuālās darbības, grūti iedomāties, ka politiķei, ņemot vērā viņas informētības līmeni, būtu problēmas savus izteikumus pamatot. Pēdējam par labu runā mana pieredze ar Valsts policiju šīs pārbaudes ietvaros, kad izmeklētāja iztaujāšanu sāka, mierinoši klāstot, ka man neesot par ko uztraukties, jo tas, ko es rakstā esmu minējusi attiecībā par P.Avenu, esot vispārzināms, un, lai to pamatotu, sāka man lasīt priekšā fragmentus no Vikipēdijas (!), kur minēts gan tas, ka P.Avens bijis Putinam pietuvināts, gan tas, ka viņš bijis baņķieris Krievijā. Valsts policijas izmeklētāja Gaļina Molotoka ar mani sazinājās drīz pēc ziņas par P.Avena vēršanos policijā. 30.jūlijā izmeklētāja mani četras stundas iztaujāja (lai gan pēc trešās iztaujāšanas stundas es daļēji zaudēju balsi) Valsts policijas telpās, neļaujot pirms tam iepazīties ne ar P.Avena iesniegumu, ne arī atklājot, vai B.Braže jau ir iztaujāta un paudusi savu redzējumu. Veids, kādā notika mana iztaujāšana, uzdotie jautājumi, to ievirze un izmeklētājas vispārējā izpratne tomēr man ļauj domāt, ka Valsts policiju vairāk vēlas noskaidrot, ne jau to, vai ministre B.Braže ar šo citātu ir vēlējusies kaitēt P.Avenam, par ko savā iesniegumā Mediju padomei sūdzas politiķe, bet gan to, vai es ar šo publikāciju vēlējos nodarīt kaitējumu P.Avena reputācijai. Tā kā 30.jūlijā, kad notika mana iztaujāšana Valsts policijā, jau biju iepazinusies ar politiķes sūdzību Mediju ētikas padomei, man nevarēja nešķist uzkrītoši tas, ka izmeklētāja G.Molotoka savā iztaujāšanā uzdeva jautājumus, kas tieši izrietēja no tiem punktiem, kuros mani apsūdz ministre B.Braže. Izmeklētāja burtiski pieturējās pie politiķes iesniegumā Mediju ētikas padomei izklāstītās apsūdzības secīgās domu gaitas, lielu laiku iztaujāšanas veltot centieniem noskaidrot ļoti specifiskas detaļas, ar kurām līdz šim esmu saskārusies tikai B.Bražes iesniegumā Mediju ētikas padomei, un, proti, vai ministre man ir devusi piekrišanu publicēt konkrēto citātu, vai es to esmu sūtījusi saskaņošanai, vai ministres birojs ir prasījis šī citāta izņemšanu, kādēļ es to neesmu izpildījusi utt. Respektīvi, es tiku četras stundas pratināta par tēmām, kuras varētu nodēvēt par Mediju ētikas padomes izbraukuma sēdi B.Bražes vadībā tikai Valsts policijas telpās. Te svarīgi uzsvērt, ka izmeklētāja G.Molotoka kopumā demonstrēja pilnīgu neorientēšanos ar medijiem saistītos jautājumos un nepārzināja pat elementārus ikdienā lietotus terminus, man viņai bija jāskaidro atšķirība starp dažādiem komunikācijas formātiem žurnālistikā, cenšoties ieskaidrot, ka ne viss ir intervija un arī intervijām ir dažādi formāti utt., ka nosūtīt saskaņošanai citātus un saņemt politiskas amatpersonas atļauju (!) raksta publicēšanai nav gluži viens un tas pats, ka mūsdienu Latvijā raksti pirms to publicēšanas nav jānosūta politiķiem apstiprināšanai utt. Man bija ilgi jāuzstāj un jāseko līdzi, lai šīs ačgārnās izpratnes nospiedumi tiktu izsvītroti no protokola pirms to parakstu, un tas vairs neizskatītos pēc savdabīga apsūdzības raksta žurnālistam, kurš bez ministres piekrišanas publicējis citātu un pēc tam nav pakļāvies prasībai to izņemt, par ko vairākkārt paudu neizpratni izmeklētājai G.Molotokai, vai patiesi par to Valsts policija veic pārbaudi. Respektīvi, Valsts policijas darbiniece, kura citādi neorientējās mediju specifikā, manis iztaujāšanā bija ārkārtīgi fokusēta tieši uz manu kā žurnālistes atbildību un maniem darba paņēmieniem. Šāda Valsts policijas taktika mani absolūti nepārsteidz un tai nevajadzētu būt pārsteigumam arī iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (Vienotība) partijas biedrei B.Bražes kundzei.

Šeit es nesekošu politiķes B.Bražes stilam, dodot grūti izprotamus mājienus un baidoties izteikt skaidri formulētas aizdomas un apgalvojumus, bet atklāti norādīšu, ka izmeklētājas G.Molotokas veiktā iztaujāšana augstāk izklāstīto apstākļu dēļ man atstāja pamatotas aizdomas, ka viņa tieši vai pastarpināti bija uzklausījusi un ietekmējusies no politiķes B.Bražes virzītā naratīva par “slikto žurnālisti, kura nav nav saņēmusi atļauju citātu publicēšanai un nebija nosūtījusi raksta tīrrakstu politiķes saskaņojuma iegūšanai”. Vai izmeklētāja G.Molotoka šo instruktāžu, kā un, par ko mani iztaujāt, bija ieguvusi nepastarpināti no politiķes B.Bražes, no kādiem iesniegtiem materiāliem, vai pastarpināti caur kādām citām politiskām vai Valsts policijas amatpersonām, man nav iespējams uzzināt, bet man ir pamatotas aizdomas, ka šādu instruktāžu viņa bija saņēmusi. Atkārtošu, ka uz manu jautājumu, vai viņa pirms manas iztaujāšanas uzklausījusi B.Braži, izmeklētāja atteicās atbildēt, bet, kā jau norādīju, šī ietekmēšana varēja būt arī pastarpināta. Tieši šo aizdomu dēļ, ka pārbaudē ir notikusi politiska iejaukšanās, izmeklēšanas resursus neloģiski un nepamatoti pagriežot pret mediju, turklāt šie faktiskie apstākļi ir tik klajā pretrunā ar to realitāti par procesuālu darbību riskiem pakļautu ministri, ko savā iesniegumā Mediju ētikas padomei uzbur B.Braže, es tik plaši aprakstu savu pieredzi Valsts policijā. Jo šāda Valsts policijas darbība attiecībā pret trešo personu strīdā ierautu mediju nav pieņemama.

Mediju ētikas padome un Valsts policija nav vienīgās institūcijas caur kurām mani šovasar sasniedzis politiķes B.Bražes spiediens. Esmu informēta, ka ministre B.Braže pret mani ir vērsusies arī drošības dienestos un vismaz viens no tiem pret mani jūlijā/augustā ir veicis operatīvās darbības. Detalizētāk to raksturu neatklāšu, bet galvenā pārdoma, ko manī kā žurnālistē un pilsonē ir radījušas šo darbību vērošana, ir, cik zemam slieksnim jābūt (valdošas partijas ministra galvā radusies sazvērestības teorija un aizdomu paušana), lai specdienests laikā, kad valsts saskaras ar reāliem hibrīdkara apdraudējumiem, ne tikai tērētu resursus, bet arī vērstos pret īpaši sensitīvas profesijas pārstāvi - žurnālistu, veicot operatīvās darbības, turklāt, pēc manā rīcībā esošās informācijas, to, iespējams, noformējot tik viltīgi, lai būtu iespējams apiet nepieciešamību pēc tiesas sankcijas.

Sanāk, ka Mediju ētikas padomei politiķe sūdzas, ka manas it kā neētiskās un negodprātīgās darbības dēļ, bet pēc būtības man un Dienai izstrādājot pret viņu sazvērestību, B.Braže ir pakļauta procesuālo darbību riskam. Kamēr patiesībā procesuālajām darbībām politiķes aktivitāšu dēļ esmu pakļauta es, ir notikusi nesamērīga vēršanās pret mediju.

Visa iepriekšminētā dēļ epopeju ar iesniegumu Valsts policijai un politiķes saasināto reakciju uz to es kā politiskā procesa analītiķe ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi varu ar lielu pārliecību nosaukt par PR no abu ieinteresēto personu - kā P.Avena, tā B.Bražes - puses, kur abu pretrunīgās intereses darbojas pēc savienoto trauku principa jeb “P.Avens uzbrūk, cerot sev gūt PR punktus, un B.Braže aizstāvas, cerot sev gūt politiskos punktus”, šoreiz, paraujot līdzi mani kā žurnālisti. 

4.Sava iesnieguma 4.punktā ministre B.Braže pareizi norāda, ka esmu ar viņu sazinājusies 5.maijā saistībā ar topošo publikāciju starp mūsu trim ietekmīgākajiem ārpolitikas veidotājiem - ārlietu ministri, Valsts prezidentu un premjerministri. Politiķe korekti citē manu WhatsApp sarakstē minēto brīdinājumu “uzreiz piebildīšu, ka nezinu, vai piedāvāšu to publicēt konkrēti Dienai”. Tas, kas savukārt ir maldinošs, ir ministres sekojošais apgalvojums, ka tādejādi es esmu “norādījusi, ka nepārstāvu Dienu”. Ministre B.Braže turpat savas sūdzības 4.punktā turpina ar apgalvojumu, ka “tālākajā saziņā šis apgalvojums [ka nepārstāvu Dienu, lai gan šādu apgalvojumu nekad neesmu izteikusi] netiek labots”. Tas politiķei, pēc viņas pašas domām, ļauj izdarīt tālejošu secinājumu, ka rakstā izvēlētā atsauces forma “ministre Dienai īsi noskalda” esot nepatiesība.

Vēlreiz, lai būtu skaidra būtība, - nē, tas, ka žurnālists pirms sarunas informē politiķi, ka “nezin, vai piedāvās to publicēt konkrēti Dienai”, nenozīmē, ka žurnālists ar to norāda, ka nepārstāv konkrēto laikrakstu, kā to cenšas apgalvot ministre B.Braže, lai tādējādi sekmētu savas teorijas par globālu sazvērestību pret sevi pierādīšanu. Tikai no tā vien, ka politiķis izsaka apgalvojumu, ka balts viņam izskatās melns, tas ne no tā, ne no šā nekļūst melns. Šo konkrēto atrunu minēju ministrei B.Bražei, nevis, lai viņu maldinātu, bet gluži pretēji, - lai a) no vienas puses, brīdinātu politiķi, ka neapsolu viņai raksta publicēšanu tieši Dienā, kā arī atklāti atzītu, ka man tobrīd vēl nav skaidrs, kur to publicēšu, b) lai vienlaikus no otras puses politiķi informētu, ka ne informācijas vākšana, ne topošais raksts nav Dienas redakcionāls pasūtījums un tādēļ savā radošajā procesā esmu brīva no kaut kādiem Dienas vadības redakcionāliem uzstādījumiem vai priekšstatiem. Kur šeit ir neētiska rīcība? Kā iespējams baltu nosaukt par melnu jeb ministres skrupulozu informēšanu par raksta tapšanas apstākļiem sagrozīt, apgalvojot, ka ar to esmu ministri maldinājusi? Kā maksimālu, pat otras puses nepieprasītu, atklātību un informēšanu iespējams sagrozīt, pasniedzot kā pierādījumu maldināšanai un nepatiesumam? Un, vai šāda rīcība no politiķa puses ir ētiska?

Šeit man netiek dota cita iespēja kā detalizētāk izklāstīt raksta tapšanas apstākļus, ņemot vērā kontekstu, ko rada mans de iure un de facto ārštata autora statuss Dienā. Respektīvi, ka gan juridiski esmu ārpus štata, gan arī fiziski nestrādāju redakcijā, nepiedalos sapulcēs un plānošanās, neesmu informēta par redakcionālām norisēm izņemot retus gadījumus, kad Dienas vadība uzskata, ka mani par kaut ko ir jāinformē. Es tiešām nevēlētos, lai šis izskatās pēc taisnošanās, lai gan politiķes spiediens man liek šādu dilemmu izjust. Šo es stāstu, jo par vienīgo ieroci pret intrigām un sazvērestības teorijām vēl aizvien uzskatu atklātību, lai gan piemērs ar to, kā ministre B.Braže manu atklātību tagad sagroza kā pierādījumu manai negodprātīgajai rīcībai, man ilgtermiņā rada dilemmu par pieturēšanos pie atklātības principa.

Par raksta tapšanu: ilgākā laika posmā man bija sakrājusies informācija par minēto trīs amatpersonu attiecībām un konkrētiem notikumiem, kas tās ietekmējušas. Savukārt politiskā dienaskārtība (konkurence par ārpolitisko dienaskārtību un par ietekmi Vienotībā, B.Bražes krēsla un visas valdības šūpošana, neskaidrās izredzes Edgara Rinkēviča pārvēlēšanai nākamā Saeimas sasaukuma laikā vienlaikus ar B.Bražes ambīcijām kaut kad nākotnē kandidēt uz šo amatu, etc.) visu šo personisko attiecību fonu aktualizēja. Tādēļ pavasarī man izkristalizējās radoša ideja par raksta nepieciešamību. Tobrīd līdz tā noformulēšanai vēl bija tāls ceļš ejams gan vācot papildu informāciju, gūstot apstiprinājumus un izzinot kontekstus, gan analizējot savākto materiālu un šo visu apjomīgo materiālu galu galā pietiekami uztverami uzrakstot. Normāls žurnālista darba process, īpaši, ja runa nav par ātri realizējamu operatīvu ziņu, bet politisku aprakstu, kas sevī ietver attīstībā esoša politiska procesa analīzi un padziļinātas sarunas ar daudziem avotiem. Līdz ar to, pat, ja es būtu vēlējusies piedāvāt Dienai publicēšanai šādu rakstu, es tobrīd savā radošajā procesā biju ārkārtīgi tālu no tā, lai noformulētu, kas un, vai vispār kaut kas no tā beigās iznāks. Nerunāsim nemaz par to, ka savu radošo plānu neatklāšana medijam man dod radošo brīvību un neierobežotu laiku darbam pie raksta. Atkal jau jāteic - žurnālista darba ikdiena, nekā neparasta. Mēs visi esam dažādi, mums ir atšķirīgi radošie rokraksti, - vieni savas idejas attīsta, apspriežot ar kolēģiem vai redakcijā, citi savas hipotēzes, kas ir raksta pamatā, ilgstoši testē, vācot papildu informāciju un testējot pie informācijas avotiem, kā arī ilgstoši analizē paši. Vēl specifiskāka situācija ir tādiem uz autorlīguma pamata gan radoši, gan fiziski ārpus redakcijas strādājošiem žurnālistiem kā man. Atkal jau kārtējo reizi jāsaka - mediju vidē ikdienišķa situācija, kuru pirmo reizi nākas tik detalizēti skaidrot, jo mediju profesionāļiem tā ir pašsaprotama. Bet, ja reiz politiķe ir nolēmusi šādi pa pavedienam vien aust kopā apsūdzības deķi, kas, viņasprāt, pierāda manu un arī Dienas acīmredzami koordinētu, neētisku un negodprātīgu rīcību, kas novedusi pie P.Avena iesnieguma Valsts policijā, es pēc labākās sirdsapziņas, nežēlojot savu laiku un visu to personu laiku, kuriem šo nāksies lasīt un censties iedziļināties, pavedienu pa pavedienam centīšos aprakstīt. 

Nē, es tiešām ne 5.maijā, kad uzrunāju ministri B.Braži atklātai sarunai, ne vēl pat raksta publicēšanas priekšvakarā, tas ir, pāris dienas pirms 21.jūnija, noteikti nezināju, ka tas tiks publicēts tieši Dienā. Varu atklāt vēl vairāk, es līdz pēdējam šaubījos, ka Diena vēlēsies šādu rakstu publicēt. Manas sajūtas mani nemaldināja, jo, kad dažas dienas pēc 6.maija sarunas ar ministri B.Braži es sazinājos ar Dienas vadību un, neizpaužot detaļas, lielā radošā aizrautībā stāstīju par to, ka esmu savākusi interesanru informāciju rakstam ar politisko aizkulišu detaļām, kāds Latvijas medijos sen nav lasītas, tostarp, esmu tikusies arī ar B.Braži, vadība neizrādīja ne mazāko ieinteresētību un pat bija noraidoša, neslēpjot skepsi par B.Bražes politisko karjeru un tādēļ nevēloties dot platformu rakstam, kurā viņai atvēlēta centrāla loma. Vēl vairāk, tika apšaubīta mana kompetence politisko spēlētāju un procesu pārzināšanā, ja es tiešām uzskatu, ka ir bijusi jēga runāt ar B.Braži un iecerēt rakstu, kurā viņas politiskajām ambīcijām tiek pievērsta uzmanība, par citiem detalizētākiem aspektiem pat nerunājot. Iespējams, šādai reakcijai pie vainas daļēji ir arī mans vientuļnieka radošais darba stils un neprasme vai līdz galam pat nevēlēšanās kādam skaidrot, kas būs rakstā, pirms tas ir tapis. Pēc šādas reakcijas uz vismaz pāris nedēļām iekritu radošā apātijā, ja šādas personiskas detaļas atklāšana kaut kā var palīdzēt ministres B.Bražes iztēlē radušās sazvērestības teorijas kliedēšanā. Arī tas viss paildzināja darbu pie raksta, ko vairākas reizes pat atmetu, bet iekšpolitisko notikumu attīstība un pašsajūtas uzlabošanās atgrieza manu interesi par tēmu.

Iepriekš izklāstīto apstākļu dēļ, kad Dienas galvenais redaktors Gatis Madžiņš (te es baidos kļūdīties - visticamāk vai nu 20.jūnijā vai 21.jūnija rītā), to izlasījis, momentā bez ierunām piekrita rakstu publicēt, es biju pārsteigta, bet arī atvieglota. Kādēļ? Lai cik neērti man to nenāktos atzīt, honorāri, kurus uz autoratlīdzības līguma pamata saņemu no Dienas, man ir svarīgi. Lai arī par žurnālistu darbu sabiedrībā pieņemts spriest kā par misijas darbu, publicēties medijā un saņemt honorāru, nevis wordpress blogā par velti, vajadzētu uztvert kā žurnālista pašsaprotamu izvēli un tai nevajadzētu kļūt par publiskas grēksūdzes  un taisnošanās priekšmetu, tomēr ministres B.Bražes izvirzītās apsūdzības un savērptā sazvērestības teorija man to spiež darīt. Man tiešām nebija mazsvarīgi arī tas, ka Dienas korektora un divu redaktoru pārlasītā rakstā bija mazāk gramatikas un pārrakstīšanās kļūdu iespējas, līdz ar to bija lielāka tā kredibilitāte. Treškārt, lai gan vairāki pēdējā desmitgadē manā blogā wordpress platformā publicētie raksti ir bijuši ļoti nozīmīgi un sasniedza lielu auditoriju, es šobrīd neplānoju šī bloga attīstīšanu, tādēļ, lai gan biju gatava rakstu publicēt tur, brīdī, kad raksts jau bija gatavs, vispirms to tomēr piedāvāju publicēt Dienai. Ne mazsvarīga piebilde: lai gan vairāk nekā 10 gadus publicējos Dienā uz autoratlīdzības līguma pamata, nebūdama laikraksta štata darbiniece, tomēr atļaušos izteikt vispārinājumu, ka plašākai publikai tomēr pēc tik daudziem gadiem asociējos ar Dienu, pat, ja vairumam šādas nianses par darba attiecību juridisko statusu un manu neintegrētību laikraksta redakcijā nav zināmas, nav svarīgas un interesantas. Tūlīt paskaidrošu, kādēļ šo minu. Pēc viena no valstiski nozīmīgiem rakstiem, kurus pēdējo trīs gadu laikā radošas brīvības (operativitātes, ērtības, sava radošā darba īpatnību) dēļ publicēju wordpress blogā, nevis Dienā, saņēmu satrauktu zvanu no kāda Nacionālās drošības padomes locekļa ar jautājumu, vai aiz tā kas slēpjas, vai Diena atteikusies šo rakstu publicēt un, ko no tā secināt. Šī epizode man lika aizdomāties par konsekvencēm, kuras manas radošās brīvības izpausmes var nest trešajām personām, pat ja pašas trešās personas tas neuztrauc (te es domāju laikrakstu Diena). Visu šo apstākļu kopums noveda pie tā, ka vispirms 21.jūnija rakstu nosūtīju Dienas vadībai, kas to piekrita publicēt, pat neieminoties par kādu saturisku labojumu nepieciešamību. Šo neiejaukšanos manā radošajā darbā es gribu īpaši uzsvērt.

Man tiešām nešķiet adekvāti un samērīgi iztirzāt šādas detaļas, bet tik melnu aizdomu un apvainojumu ēnā es neredzu citu iespēju, kā sniegt detalizētu situācijas izklāstu, lai cik absurds, brīžiem komisks un neadekvāts tas neizklausītos ikvienam, kam nav sveša mediju darba ikdiena.

Ja ministres B.Bražes īstās aizdomas un pārmetumu slēptā būtība, kuru politiķe sev vien zināmu apsvērumu dēļ izvairās paust skaidri, ir, ka es patiesībā jau no paša sākuma zināju, ka raksts tiks publicēts Dienā vai pat biju vienojusies ar Dienu, ka gatavošu rakstu, bet B.Braži maldināšu, viņai 5.maijā (gandrīz 7 nedēļas pirms raksta publicēšanas!) apgalvojot, ka “nezinu, vai piedāvāšu to publicēt konkrēti Dienai”, es, liekot roku uz sirds, varu atbildēt noliedzoši. Nē, Diena man neuzdeva šī raksta gatavošanu, ne arī bija informēta un pat neizrādīja interesi par manām radošajām iecerēm. To, kas tad īsti ir rakstā, Dienas galvenais redaktors izlasīja tā publicēšanas priekšvakarā, kad viņam to nosūtīju, šķiet, whatsapp ar jautājumu, vai viņam tiešām tas nešķiet publicēšanas vērts.  [Te gribu precizēt, ka tālāk lasot politiķes iesniegumu, tuvu tā beigām tomēr izrādās, ka ministre nāk klajā ar konkrētām aizdomām, ka patiesībā slepeni perināju plānu par raksta publicēšanu Dienā, tātad ar savu hipotēzi, ka tieši šādas sazvērestības teorijas virzienā ved politiķes sākotnējie mājieni, esmu trāpījusi.]

5.Tālāk ministre B.Braže sava iesnieguma 5.punktā min, viņasprāt, pierādījumu tam, ka esmu viņu maldinājusi, 2025.gada 5.maijā, viņai par iecerēto rakstu sakot, ka “nezinu, vai piedāvāšu to publicēt konkrēti Dienai”.  Un šis pierādījums, pēc politiķes domām, ir fakts, ka gadu iepriekš 2024.gada 11.jūnijā es viņas komunikāciju padomniecei Signei Znotiņai-Znotai WhatsApp nosūtīju ziņu. “Signe, labdien. Diena, Agnese Margēviča traucē. Mēs gribētu pieteikties uz interviju pie ministres. Šo “pierādījumu” ministre B.Braže nostiprina iesniegumam pievienotajā izdrukā no savas padomnieces saziņas ar mani, to numurējot kā pielikumu Nr.1.

Varu paskaidrot, ka Dienas redakcionālie uzdevumi, par kuriem saņemu honorārus saskaņā ar autoratlīdzības līgumu, fokusējas pamatā uz diviem formātiem - intervijas un komentāri jeb ievadslejas. Ierastais darba režīms  ir divas intervijas nedēļā un viens komentārs nedēļā, ko es pie katras iespējas cenšos aizstāt ar kādas intervijas sagatavošanu. Diena savu sadarbību ar mani nebalsta interesē, lai es gatavotu rakstus vai ziņas, kas ir formāts, kurā saredzu savu īpašo pievienoto vērtību. Ir bijuši izņēmumi, bet tie par nožēlu ir ļoti reti un neregulāri. Kad esmu izskaidrojusi šo savas un Dienas sadarbības formātu, varu viegli nopamatot, kādēļ, uzrunājot amatpersonas, politiķus, ekspertus vai nozaru pārstāvjus intervijām, es nešauboties norādu, ka uzrunāju viņus Dienas vārdā. Gluži vienkārši tādēļ, ka jau iepriekš zinu, ka intervija tiks publicēta Dienā, jo intervija kā formāts no manis tiek gaidīta vidēji divas reizes nedēļā autoratlīdzības līguma un no redakcijas puses nospraustās sadarbības ietvaros. Tas arī viss. Nekādas sazvērestības ar nolūku maldināt ministri B.Braži, kurā politiķei būtu izdevies mani pieķert. Vēlreiz, - 2024.gada jūnija intervija bija Dienas redakcionāli pasūtīta, 2025.gada maija-jūnija raksts - nebija.

Es, protams, saprotu, ka ministres B.Bražes iesnieguma 4.un 5.punktā izklāstīto pārmetumu formālā būtība ir, ka 6.maija sarunas laikā ar politiķi un komunikācijā pirms un pēc tās es norādīju, ka neesmu droša, vai informāciju iegūstu priekš publikācijas konkrēti Dienā, kā mani precīzi citē arī B.Braže, savukārt 21.jūnija rakstā es pie ministres citāta norādu, ka viņa to saka Dienai. Lai arī ministres B.Bražes birojam šo pārmetumu nav izdevies pietiekami skaidri noformulēt, es to neizmantošu kā iespēju, lai izvairos no atbildes. Jāatzīst, ka šī patiešām ir blakne, par kuru līdz šim nebiju aizdomājusies no šāda aspekta, bet tā ir teju neizbēgama ārštata autora darbā, ja viņš gatavo publikāciju, kuru tam jau sākotnēji nav redakcionāli pasūtījis kāds konkrēts medijs. Līdz ar to līdz publikācijas brīdim autors nevar intervējamiem vai informācijas avotiem droši nosaukt mediju, kurā raksts tiks publicēts. Jāatzīst, ka gan personiski, gan teorētiskā līmenī pirmo reizi saskaros ar pārmetumu, ka ārštata autors gatavojot rakstu bez konkrēta redakcionāla uzdevuma pēc tam publikācijā lieto formu “teica laikrakstam X”. Te arī būtu svarīgi saprast, vai ar to, ka žurnālists, kurš zināms ar to, ka vairāk nekā 10 gadus publicējas Dienā un Dienai ir intervējis arī ministri B.Braži, ir nodarījis politiķei kādu kaitējumu, rakstā lietojot formu “saka Dienai”, nevis “saka man” vai vienkārši “saka”?  Kāda varētu būt šī kaitējuma būtība tieši no šādas citāta noformēšanas? Tas no ministres B. Bražes iesnieguma netop skaidrs. Vai ministre ar mani nebūtu tikusies un stundu runājusi, ja mans darbs pie raksta būtu laikraksta Diena redakcionāls uzdevums? Kādēļ? Pēc kāda principa viņa šķiro medijus un, vai tas nozīmē, ka kamēr man būs autorlīgums ar Dienu, viņa man nesniegs intervijas vai varbūt liks šķēršļus manām intervijām ar Ārlietu ministrijas darbiniekiem, ar diplomātiem? Te būtu jāuzsver, ka nevienā mūsu saziņas brīdī gan nepastarpināti, gan arī caur saviem biroja darbiniekiem B.Braže nenāca ne ar tiešu uzstādījumu, ne pat netiešu mājienu, ka runās ar mani tikai tad, ja rakstu nepublicēšu Dienā. Jā, no B.Bražes bija vērtējumi par Dienas vadības pozīciju P.Avena tēmā, jā bija interese, kur raksts tiks publicēts, bet nevienā brīdī embargo publikācijai Dienā. Domāju, politiķim nav pieļaujams slēpties aiz formāliem, izdomātiem pārmetumiem, azotē slēpjot patiesos neapmierinātības iemeslus. Apsūdzot mani neētiskā un negodprātībā rīcībā, viņas citātu noformējot kā Dienai, nevis personiski žurnālistei Agnesei Margēvičai paustu, politiķe vienkārši vēlas nostiprināt kā pierādījumu sazvērestības teorijai, ka rīkojos pēc slepenas vienošanās ar Dienu, jau no paša sākuma rakstu gatavojot šim laikrakstam. Vai politiķim ir ētiski mākslīgi izdomāt it kā profesionālās ētikas pārkāpumu, lai gūtu formālu pamatu to pēc piekritības iesniegt Mediju ētikas padomei un ieaust savā sazvērestības teorijā par manu un Dienas sazvērēšanos?

Cita starpā šos pārmetumus sadaļā par specifiku, kas izriet no mana kā ārštata autora statusa, es uztveru kā medijos ārpus štata plaši nodarbinātu žurnālistu stigmatizāciju, lai gan viņu darba apstākļi un sociālo garantiju trūkums jau tā šo žurnālistu kategoriju padara par mazaizsargātāku. Šāda taktika ir ļoti pazemojoša un es līdz pat šim brīdim tai neesmu atradusi pienācīgu argumentāciju B.Bražes pret mani vērstajā iesniegumā.

Attiecībā uz ārštata autoriem ierasti lielāks risks būtu, ka kāds ārštata autors nesankcionēti atsaucas uz mediju, lai gan tas nav uzdevis vākt konkrēto materiālu. Šeit ir pretējs gadījums - politiķe, kura ar mani tikās un aptuveni stundu atbildēja uz jautājumiem, uzklausījas mana replikas un aktīvi iesaistījās viedokļu apmaiņā, acīmredzami taču atzīdama manu kā žurnālistes autoritāti, pēc būtības izvirza pārmetumu, ka gala rezultātā tapušais raksts ticis publicēts laikrakstā Diena. Un vēlreiz uzsveru, pretēji B.Bražes iesnieguma 4.punktā apgalvotajam, nevienā btīdī neteicu, ka nepārstāvu Dienu. Līdz ar to maldināšana nav notikusi. Te būtu arī svarīgi no politiķes tomēr saņemt skaidri formulētu patieso pretenziju, - vai tā ir neapmierinātība ar to, ka raksts publicēts Dienā? Un, ko tas maina, ņemot vērā ne tuvu ne maznozīmīgu faktu, ka Dienas vadība manā rakstā neveica nekādus saturiskus labojumus?

6.Sava iesnieguma 6.punktā ministre B.Braže pilnīgi pareizi norāda, ka 2025.gada 5.maijā, uzrunāju politiķi uz “atklātāku sarunu”, uzsverot, ka “man šoreiz svarīgi ne tik daudz on the record citāti, cik saprast Jūsu redzējumu”. Pēdējo teikumu politiķe izcēlusi treknrakstā, tā liekot uz to uzsvaru un vēršot īpašu uzmanību. No ministres B.Bražes iesnieguma sekojošajiem 7.punkta un 8.punkta top skaidrs, kādēļ šāds izcēlums, - lai apgalvotu, ka saruna pēc abpusējas vienošanās bijusi off the record formātā. Šāds apgalvojums nav pamatots, lai arī, cenšoties to pierādīt, politiķe iesniedz nepilnīgu saraksti, tā cenšoties maldināt padomi, pati nonākdama pretrunās. Lai pierādītu šādu ministres negodprātīgu rīcību, es turpmākajos punktos sniegšu izvērstu izklāstu un papildināšu B.Bražes apzināti nepilnīgi iesniegtos pielikumus.

Arī mana frāze, ka “šoreiz man svarīgi ne tik daudz on the record citāti, cik saprast Jūsu redzējumu” nekādā veidā nav pretrunā ar manu tālāko faktisko rīcību. Kā labi zina ministre B.Braže, gan pēc tā, ka atsaucos viņas biroja lūgumiem saskaņot citātus publicēšanai, gan pēc tā, cik maz no aptuveni stundu garās sarunas tika citēts rakstā, un, cik liela apjoma un sensitīva rakstura viņas izteikumus es, saudzējot viņu, atstāju ne tikai nepublicētu, bet pat nepiedāvāju viņas birojam saskaņošanai (un te es nedomāju valsts noslēpumu vai valsts intereses, bet B.Bražei kā politiķei sensitīvus izteikumus), tad mana frāze, ka “šoreiz man svarīgāki ne tik daudz on the record citāti”, cik viņas redzējums, simt un tūkstoškārt atbilst manai faktiskajai rīcībai, kas bija godprātīga un pret politiķi ļoti saudzīga.

Tālāk šajā sava iesnieguma 6.punktā politiķe nu jau atkārtoti uzsver savu interpretāciju, ka es sevi neesmu saistījusi ar Dienu, jo 5.maija WhatsApp ziņā ministrei  jau pašā sākumā norādu, ka nezinu, vai rakstu, pie kura strādāju, piedāvāšu publicēt konkrēti Dienai. Te man kārtējo reizi jānorāda, ka ministre nepamatoti manu godprātīgo brīdinājumu, ka nezinu, vai rakstu piedāvāšu Dienai, traktē, nevis ar plus, bet ar mīnus zīmi. Iespējams, pārlieku skrupulozā akurātumā un profesionālu kompleksu vadīta (jo, kā jau skaidroju iepriekš, Diena man reti vai teju nemaz nelūdz uzrakstīt kādu analītisku rakstu, tā vietā noslogojot ar intervijām un ievadslejām, ko es neuzskatu par savām spējām veiksmīgāko, ne man profesionāli interesantu radošo formātu), brīdināju ministri, ka neesmu droša par to, ka rakstu piedāvāšu Dienai. Iespējams, vēl korektāks formulējums būtu bijis, ka neesmu droša, vai Diena šo manu rakstu publicēs, bet mana profesionālā pašcieņa, uz ko man, kā šķiet, ir tiesības ikvienam, lika izvēlēties mīkstāku formulējumu, - ka nevis nezinu, vai Diena manu rakstu publicēs, bet nezinu, vai savu rakstu piedāvāšu publicēt Dienai. Lietas būtību šīs manas personiskās radošās un karjeras dilemmas nekādā veidā nemaina. Turklāt neuzskatu, ka no žurnālista ir samērīgi pieprasīt pilnu savu iekšējo dilemmu un redakcionālo uzstādījumu vai attiecību izklāstu kā pielikumu katrai komunikācijai ar ikvienu amatpersonu. Jau šobrīd, kad ministre B.Braže man sarīkojusi savdabīgu “biedru tiesu”, es upurēju pārāk daudz privātuma un profesionālas izdzīvošanas interešu attiecībās ar savu darba devēju, lai sniegtu maksimāli patiesu notikušā ainu.

Tā kā ministre šo tēzi, ka sevi neesmu saistījusi ar Dienu, savā iesniegumā atkārto vairākkārt, liekot uz to uzsvaru, var pamatoti secināt, ka jautājums, vai es komunikācijā ar viņu un raksta tapšanas gaitā de facto pārstāvēju Dienu, pēc B.Bražes domām ir centrāls jautājumā viņas organizētajā izmeklēšanā par to, vai esmu pārkāpusi kādas žurnālistikas ētikas normas. Vienlaikus ministre atklāti neizklāsta, kāda ir pārmetuma būtība. Proti, vai viņa nebūtu piekritusi ar mani tikties, ja es būtu norādījusi, ka rakstu veidoju Dienai? Vai kā valdošās partijas politiķei, ņemot vērā kaut vai partijas Vienotība lielo ietekmi mediju projektu finansējuma sadalē caur Sabiedrības integrācijas fondu, ministrei B.Bražei nešķiet prātīgi atklāti nodarboties ar mediju šķirošanu pēc tā, vai tie ir viņai kritiski vai, citiem vārdiem, ir iesaistīti kampaņā pret viņu? Sanāk, ka es aizstāvu Dienu, lai gan atbildēt varu tikai par savu rīcību un motivācijām, tādēļ jāuzsver, ka ar šiem retoriskajiem (patiesībā tikai daļēji retoriskajiem) jautājumiem es patiesībā aizstāvu pārliecību par to, ka politiķiem un amatpersonām demokrātiskā sabiedrībā nepieciešams ievērot noteiktus caurspīdīguma principus. Pretējā gadījumā ātri rodas vēlme klusēšanu taisnīguma vārdā paplašināt līdz savu personisko politisko un PR interešu robežām. 

Starp citu, gan divpusējā komunikācijā ar ministri B.Braži, gan ar viņas padomnieci esmu norādījusi, ka izvairīšanās atbildēt uz jautājumiem vai tos uzdodošu mediju automātisku pieskaitīšanu kampaņotājiem (ko es un, domāju, plašs manu kolēģu loks zina pēc izteikumiem un attieksmes, kādu ministre B.Braže un viņas biroja pārstāvji aizmuguriski pauž par šādiem medijiem), ir slikta un nepareiza prakse. Es arī ministrei B.Bražei izvērsti paskaidroju, kādēļ šāda prakse ir toksiska, proti, tādā veidā žurnālistiem un mediju organizācijām, kuras saprot, ka patiesībā jau profesionāli un sabiedriski šie politiķei netīkamie jautājumi ir būtiski, tomēr nodarbojas ar pašcenzūru (tiek uz to spiesti caur stigmatizēšanu) un tos neuzdod, jo nevēlas tikt atstumti no uzticamo loka, nevēlas zaudēt kontaktus, nevēlas zaudēt pieeju fona informācijai - visu to, kas draud, ja tiksi pieskaitīts kampaņotājiem. 

Vienlaikus nenoliedzu, ka problēma tiešām pastāv un, kamēr vieni, uzdodot kritiskus jautājumus, nodarbojas ar slēptu lobēšanu un spiediena izdarīšanu, tad citu iespējas uzdot jautājumus automātiski sašaurinās. Vai tas ir attaisnojums politiskām amatpersonām neatbildēt uz to otro jautājumiem? Vairāk kā skaidrs, ka atbilde ir nē. Esmu pat novērojusi pazīmes, ka pēdējos gados šī Latvijas mediju pašcenzūras tendence dažkārt tiek izmantota kā krīzes PR paņēmiens - atliek ar kādu jautājumu vai  tēmu pasteigties toksiskam ziņnesim, lai sevi cienošie mediji un žurnālisti no tās norobežotos pat, ja profesionālajā vidē tas tiek apspriests un atzīts par sabiedriski nozīmīgu.

7.Ja līdz šim norādīju uz ministres B.Bražes maldinošiem apgalvojumiem, kurus vēl varēja pie labas ticības izskaidrot ar dusmās un paštaisnumā pieļautām kļūdainām interpretācijām no politiķes puses, tad sava iesnieguma 7.punktā politiķe jau izmanto klaju manipulāciju, turklāt pati ar savu tekstu. Ministre B.Braže norāda, ka piekritusi 6.maija sarunai, “uzsverot un apstiprinot tās neformālo (off the record) raksturu. Lai to pierādītu, politiķe citē savu atbildes ziņu WhatsApp lietotnē uz manu lūgumu satikties sarunai. “Labvakar! Biju darbos. Off the record [..]” [Sk.Pielikums Nr.2 2.lpp.],” savā iesniegumā sevi pašu citē politiķe, frāzi “off the record” izceļot treknrakstā un tālāk aicinot iepazīties ar iesniegumam pievienoto 2.pielikumu. Ministre aprauj savu atbildi pie “off the record” un sniedz interpretāciju, ka ar to noteikusi formātu mūsu nākamās dienas sarunai klātienē. Patiesībā, kā labi redzams no ministres B.Bražes pilnās WhatsApp ziņas, šī frāze off the record ievada viņas komentāru, kas attiecības starp viņu, Valsts prezidentu un premjerministri iezīmē rožainos toņos gluži kā no oficiālas preses relīzes. Tas ir, politiķe norāda, ka šo konkrēto komentāru sniedz off the record, bet nekādā veidā šajā ziņā netiek iztirzāts 6.maija sarunas formāts. Bet, vēlreiz, kā jau uzsvēru savas atbildes sākumā, pat, ja šajā sarakstē abas puses tobrīd vienotos par 6.maija sarunas off the record formātu, (kas tā nebija), pati ministre B.Braže pēc 6.maija sarunas, caur savu biroju uzstājīgi vairākkārt aicinot nosūtīt “citātus saskaņošanai”, demonstrē, ka patiesībā šo sarunu nav uztvērusi kā off the record. Ja tu runā off the record, tu necenties uzzināt, kādus citātus žurnālists izmantos un ietekmēt to saturu. Šeit principā varētu likt punktu un netērēt manu un padomes locekļu dārgo laiku, uzskatot, ka ar šo galvenais ministres B.Bražes sūdzība ir sevi izsmēlusi, jo balstās maldinošos apgalvojumos. Tomēr, ja politiķe ir veltījusi tik daudz sava un sava biroja laiku, lai sarīkotu man savdabīgu “biedru tiesu”, es izmantošu to kā iespēju atbildēt, iespējams, rosinot uz diskusiju par patiesi pamatotām, realitātē eksistējošām un būtiskām problēmām. Tātad, ja kādā paralēlajā Visumā, (kas vienlaikus nav vis kaut kāda greizo spoguļu karaļvalsts, bet politiskās un mediju ētiskas uzvedības augstākais kanons), off the record formāta nozīme ir, ka žurnālists uzklausa politiķa personiskajām PR interesēm pielāgotas politiskas interpretācijas un klačas par politiskajiem procesiem un citiem politiķiem, pēc tam pēc politiķa uztājīgiem aicinājumiem ļoti operatīvi iesniedz saskaņošanai raksta tīrrakstā jau iekļautus citātus, kas politiķim ļoti iepatīkas, un saņem saskaņojumu, tad mēs ar ministri B.Braži darbojamies divās galaktikās, kuras nekad nesatiksies, un Mediju ētikas padomei ir pašai jāizlemj, kuras galaktikas principiem tā piekrīt.

Atgriežoties pie politiķes iesnieguma, gribu uzsvērt: tas, ka savā 5.maija whatsapp īsziņā ministre B.Braže nevis nosprauž 6.maija tikšanās formātu, bet tikai informē žurnālistu, ka konkrētās īsziņas saturs tiek pausts off the record, ir skaidri un bez pārpratumiem redzams no pašas īsziņas. Šo B.Bražes ievadfrāzi “off the record” manipulatīvi attiecināt uz citu saziņu, cenšas vienīgi pati politiķe, šādu apgalvojumu nepamatoti ietverot sava iesnieguma 7.punktā. Politiķe acīmredzot paļaujas, ka Mediju ētikas padome vadīsies no viņas apgalvojuma, nevis no 2.pielikumā pašas pievienotā “pierādījuma”, kas to acīmredzami apgāž. Politiķe, acīmredzot, (cerams, nepamatoti) paļaujas, ka padome viņas autoritātes priekšā, pieņems viņas apgalvojumu par patiesību, tos nepārbaudot, nesalīdzinot ar pašas B.Bražes iesniegto “pierādījumu”, bet pieņems kā pierādījumu tikai pašas politiķes atreferējumu, un neiedziļināsies, kas tad īsti seko viņas frāzei “off the record” un, kāds ir šīs konkrētās sarakstes pilnais konteksts.

8.Tālāk ministres B.Bražes iesnieguma 8.punkts satur ļoti blīvu apvainojumu, maldinošu un pat melīgu  apgalvojumu virkni, kā arī vairākus, es gribētu teikt, - kliedzošais izteikumus, kas spilgti raksturo politiķes izpratni par mediju misiju un politiķu iespējām ietekmēt to saturu. Turklāt šajā punktā ministre B.Braže vairākkārt atsaucas uz pielikumu Nr.3, kurā, kā es konstatēju, pievienotie “pierādījumi”, tas ir, mana WhatsApp sarakste ar ministres padomnieci Signi Znotiņu-Znoti iesniegta sagrozītā, nepilnīgā veidā, acīmredzot, atkal paļaujoties, ka padome balstīsies tikai B.Bražes apgalvojumos, nepārbaudot un nesalīdzinot tos ar pievienotajiem “pierādījumiem” un neņemot vērā manus atspēkojumus un pilnā apjomā iesniegto saraksti, kāda tā izskatās pirms B.Bražes sagrozīšanas. Atkal jau jāteica, cerams, politiķe savā paļāvībā maldās. Konkrēti, no manas 13.jūnija sarakstes ar politiķes padomnieci aiz kadra atstāti aptuveni 6000 zīmju garie, apjomīgie izvilkumi no manas un B.Bražes 6.maija klātienes sarunas, tā radot iespaidu, ka neesmu pildījusi norunu par citātu nosūtīšanu saskaņošanai. Iespējams, tas darīt, lai paslēptu citu acīm vēl lielāku porciju no ministres izteikumiem, bet tad šādas “pierādījumu” apgraizīšanas pamatojumam bija jābūt argumentētam politiķes iesniegumā Mediju ētikas padomei. No vienas puses politiķe jau tā visā iesnieguma gaitā nonāk pretrunās starp to, ka notikusi citātu skaņošana un nepatieso apgalvojumu, ka saruna bijusi off the record formātā. No otras puses tik apjomīgu citātu uzrādīšana, kurus biju nosūtījusi saskaņošanai, turklāt, nogriežot mana pavadteksta daļu “Un pēdējais. Lūgums esiet pretimnākošas un nesāciet visu svītrot ārā.”, tomēr arī tiem B.Bražes sūdzības lasītājiem, kuri, iespējams, līdz galam neizprot šīs detaļas, šādas pilnas, neizgraizītas sarasktes iesniegšana tomēr varētu radītu jautājumu, vai visu šo neproporcionālo pretimnākšanu politiķei tiešām ir izrādījusi tā pati žurnāliste, pret kuru šī politiķe būvē apjomīgu apsūdzību negodprātīgā un neētiskā rīcībā. Kopumā iepazīstoties ar ministres B.Bražes iesniegumam pievienotajām WhatsApp sarakstēm man radās neomulīga sajūta par šāda soļa ētiskumu un adekvātumu, un to, vai tā ir ierasta un pieņemta prakse, pat, ja sms rakstītu darba sarakstē ar amatpersonu un viņas biroja darbiniekiem. Man šāds solis - žurnālista sms skrīnšotu iesniegšana “biedru tiesai” šķistu samērīga, ja runa būtu par kāda ļaunprātīga, sodāma nodarījuma pierādīšanu, bet šeit nekā tāda nav, runa, kā redzams, ir par korektu darba saraksti par darba jautājumiem. Protams, zinot, ka to lasīs trešās personas un to nāksies iesniegt pilnībā, lai sevi aizstāvētu pret ļoti smagām apsūdzībām, tādējādi atsevišķi mani izteikumi par trešajām personām, piemēram, laikraksta Diena, kas, lai arī uz autoratlīdzības līguma pamata, bet ir mans de facto vienīgais darba devējs pēdējos desmit gadus, redakcionālo politiku, var nonākt atklātībā, es būtu izvēlējusies no tiem atturēties. Ar šo garo atrunu vēlos paskaidrot, ka esmu spiesta iesniegt savu un ministres biroja pilnu un nesagrozītu saraksti, lai sevi aizstāvētu, pat, ja normālā situācijā man tas nešķiet adekvāti.

Tālāk secīgi detalizēti izanalizēšu politiķes iesnieguma 8.punktā ietvertos apvainojumus un sniegšu tiem skaidrojumu, kur nepieciešams, tos apgāžot un iesniedzot no politiķes pielikuma, acīmredzot, ar mērķi sagrozīt un maldināt, izņemtos fragmentus.

Ministres B.Bražes iesnieguma 8.punkta 1.teikums satur vairākus izteikumus, kas raksturo politiķes bīstami ačgārno izpratni par mediju darbu un sadarbības robežām ar politiķiem. “Vien 2025.gada 13.jūnijā žurnāliste nosūtīja iesniedzējas padomniecei izvilkumu no publikācijas melnraksta, norādot, ka ne visi iesniedzējas izteikumi ir jau iekļauti tekstā,” iesnieguma 8.punkta 1.teikumā norāda politiķe. Pirmkārt, norādot, ka citātus saskaņošanai esmu viņas padomniecei nosūtījusi “vien” 13.jūnijā, ministre B.Braže man izsaka aizplīvurotu, tomēr skaidri nolasāmu pārmetumu, ka, acīmredzot, neesmu tos nosūtījusi pietiekami savlaicīgi saskaņā ar viņas izpratni par darba režīmu. Atbildot uz šo pārmetumu pēc būtības, man jau kārtējo reizi šajā atbildē uz politiķes apsūdzībām jāpauž izbrīns, kā žurnālista rīcību, kura no profesionālā viedokļa tulkojama kā viennozīmīgi ar plus zīmi, iespējams iztulkot pretēji - ar mīnus zīmi, kādēļ tas nepieciešams un, ko tas liecina par konkrētās amatpersonas attieksmi un izpratni par mediju darba specifiku un misiju. Mūsdienās, kad žurnālista darba ikdiena, diemžēl, ir raksts dienā vai intervija dienā, no kā, domāju neviens mediju profesionālis to nenoliegs, dažkārt cieš kvalitāte, tiek laupīts analīzei, faktu pārbaudei, galu galā radošajam darbam un pārdomām nepieciešamais laiks, pārmest žurnālistam, ka tas, nosūta saskaņošanai citātus piecas nedēļas pēc notikušās sarunas, ir aplami un nepamatoti. Turklāt par negodprātīgu, manuprāt, var uzskatīt to, ka ministre B.Braže šo pārmetumu izsaka, ignorējot un neatsaucoties uz manu izvērsto un ārkārtīgi detalizēti atklāto skaidrojumu/atvainošanos 13.jūnija sarakstē ar ministres padomnieci, kur izklāstu daļu no būtiskākajiem apstākļiem, kādēļ citātus saskaņošanai nosūtu aptuveni 5 nedēļas pēc tikšanās ar politiķi. Turklāt, šo sadaļu politiķe no iesniegumam pievienotā 3.pielikuma sarakstes nav atstājusi aiz kadra, kā dažus citus būtiskus fragmentus. Ministre B.Braže vienkārši kārtējo reizi, acīmredzot, paļaujas, ka padome iepazīsies tikai ar viņas izklāstīto apsūdzību sadaļu, to nesalīdzinot ar faktiskajiem apstākļiem, kas redzami no sarakstes, vai arī, ka padome šo faktisko sadaļu lasīs nekritiski, - politiķes piedāvāto vērtējumu naratīvā.

Bet satraucošākā ir šī pārmetuma būtība, kas vēl labāk nolasās, visu šo 8.punkta pirmo teikumu lasot kopumā, kopā ar sekojošajiem pārmetumiem. Proti, iesniegumā, kurā vēlas pierādīt žurnālista neētisku un negodprātīgu darbību, ministre B.Braže Mediju ētikas padomei (!) pauž neapmierinātību ar to, ka žurnālists veltījis 5 nedēļas tam, lai raksta tapšanas gaitā nonāktu līdz citātu nosūtīšanai saskaņošanai, tos dēvē par “izvilkumu no publikācijas melnraksta”, kurā (sic!) “ne visi iesniedzējas izteikumi ir jau iekļauti tekstā”.

Attiecībā uz atkal jau netieši izteikto, bet skaidri nolasāmo pārmetumu, ka “ne visi izteikumi ir jau iekļauti tekstā”, es kārtējo reizi varu atkārtot izbrīnu par to, kā iespējams žurnālista patiesībā pārlieku lielai pretimnākšanai pievilkt mīnus zīmi, to pavēršot kā pārmetumu, kā pierādījumu pret viņu. Tātad, paskaidroju, ka ne tikai citātu saskaņošana ir nepieredzēta pretimnākšana politiķim, bet arī atsevišķu citātu, kurus rakstā plānoju iekļaut daļēja atstāsta formā, nosūtīšana pirms publikācijas, tā faktiski ļaujot nojaust par kontekstu, kādā tie parādīsies publikācijā. Kā rakstu ministres B.Bražes padomniecei 13.jūnija sarakstē: “Daži ministres citāti ir iekļauti tekstuālā kontekstā, citi vēl ne.” Darīju to, lai nevarētu pati sev pārmest, ka citātu saskaņošanai piegāju formāli un tos, kuri netiek citēti burtiski, nenosūtu. Savukārt B.Braže šo teju vai bezprecedenta pretimnākšanu pārvērš par kārtējo ķeģelīti apsūdzībā, kuru būvē pret mani. 

Ministre sava iesnieguma 8.punktā pat neslēpjas un atklāti formulē pārmetumu, ka no manis neesot saņēmusi publikācijas “tīrrakstu ar apstiprināmajiem citātiem”. Atgādināšu politiķei, ka šeit nav 1981.gads, pie varas nav Leonīds Brežņevs un šeit nenotiek tīrraksta saskaņošana skolas komjaunatnes organizācijas sienas avīzei. Jā, es apzinos, ka mans sašutums par ministres B.Bražes nespēju un nevēlēšanos saskatīt jelkādas robežas, cik tālu politiķis var cerēt uz žurnālista pretimnākšanu citātu saskaņošanā, nāk novēloti. Esmu ārštata žurnāliste, aiz manis kā mūris nestāv spēcīga redakcija, turklāt žanrā, kas man ir vistuvākais - politiskie apraksti - svarīga uzticēšanās starp žurnālistu un viņa avotiem, tādēļ nereti vados pēc principa, ka “saturs ir karalis”. Tādēļ arī šāda bezprecedenta pretimnākšana, par kuru šajās nedēļās kopš iepazīšanās ar B.Bražes sūdzību, sevi šaustu visvairāk, pārdomājot to, vai pastāvošajos apstākļos vispār spēju sev nodrošināt tādus profesionālus apstākļus, lai, nenonākot dilemmās, turpinātu darboties medijos. Šīs reālās mediju vides problēmas, nevis vienas politiķes fantomsāpes par to, ka nav apmierināta ar mana raksta “tīrrakstu”, un tam sekojoši izdomājumi, mani nomoka šīs sūdzības sakarā.

Ja nu ir iemesls apspriest uzticēšanos starp medijiem un politiķiem un sabiedrības uzticēšanos medijiem, ko sava iesnieguma pēdējā, 20.punktā eksaltēti aicina ministre B.Braže, tad no pavisam cita griezuma, proti, - par robežām, kuras pret medijiem testē amatpersonas un apstākļiem mediju vidē, kas šādai visatļautībai ir labvēlīga. Un, nevis, atbildot uz par savu PR norūpējušās, par nespēju paturēt kontrolē mana raksta saturu, saērcinātas politiķes manipulatīvu sūdzību.

Tālāk sava iesnieguma 8.punktā ministre B.Braže pilnīgi pareizi citē un atreferē manu 13.jūnija sarakstē ar viņas padomnieci teikto attiecībā uz to, ka nesniedzu precīzu atbildi uz jautājumu, kur raksts tiks publicēts, bet paudu cerību, ka Dienā. “Vai ir jau zināms, kur šis tiks publiskots?” man 13.jūnija whatsapp sarakstē 33 minūtes pēc manis nosūtīto citātu saņemšanas jautā ministres padomniece Signe Znota-Znotiņa. Uz ko es viņai atbildu: “Es ļoti ceru, ka Dienā. Būs tāds testiņš Dienai. Bet piedāvājusi vēl neesmu. Man sajūta, ka BB tur ir persona non grata, un es līdz ar to odze azotē.” Kā iespējams vēl izvērstāk, godīgāk, pārkāpjot savas ārštata autora intereses, atbildēt uz jautājumu, kur un kādos apstākļos varētu, bet varētu arī netikt publicēts raksts? Un, kā mana atbildē politiķes padomniecei ietvertā replika par Dienas pozīciju iekļaujas ministres B.Bražes izvirzītajā sazvērestības teorijā par manām un Dienas kopīgi izliktajām lamatām, kurās viņa ir ievilināta? Atkal jau neskaitāmu reizi jāatkārto jautājums, kā iespējams no visiem skatu punktiem labvēlīgu un godprātīgu žurnālista rīcību pavērst par ar mīnuszīmi vērtējamu pierādījumu, ministrei B.Bražei vien saprotamā apsūdzības loģikā? Bet vēl svarīgāk, - kā, pēc politiķes domām, šis iederās viņas iesniegumā augstāk izvirzītajos pārmetumos par to, ka esmu slēpusi vai noliegusi savu saistību ar Dienu un to, ka “nezinu, vai piedāvāšu to publicēt konkrēti Dienai”, kā pati ministre B.Braže to citē sava iesnieguma 4.punktā? Kā šis, pēc politiķes domām, iederas viņas turpat iesnieguma 4.punktā maldinoši apgalvotajā, ka ar šo es esot norādījusi, ka nepārstāvu Dienu? Un, kā, pēc politiķes domām, šis iederās viņas turpat iesnieguma 4.punktā minētajā gan maldinošajā, gan absurdajā apgalvojumā, ka “tālākajā saziņā šis apgalvojums [apgalvojums, kuru ministre B.Braže man maldinoši piedēvē (!), - A.Margēviča] netiek labots”? Kas netiek labots tālākajā saziņā - nekad no manis nenākušais apgalvojums, ka es nepārstāvu Dienu? Un tas izpaužas tā, ka tālākajā saziņā 13.jūnijā es detalizēti informēju un skaidroju, kādu apstākļu dēļ vēl neesmu rakstu piedāvājusi publicēšanai Dienā un, detalizēti izklāstu, kādu apstākļu dēļ tas varētu netikt publicēts Dienā? Un viss šis politiķei ļauj paust iesnieguma 4.punktu noslēdzošo apgalvojumu/apsūdzību, ka rakstā ietvertā citāta noformējums “tāpēc ministre Dienai īsi noskalda” esot “nepatiess”? Tas, ar ko šeit nodarbojas ministre B.Braže ir diemžēl pārāk daudzskaitlīgās, sociāli un redakcionāli mazaizsargātās, ārštata žurnālistu saimes stigmatizācija, pēc būtības izvirzot absurdu prasību, ka ārštata žurnālists pie raksta veidošanas var ķerties tikai tad, kad ir 100% vienojies par tā publicēšanas vietu. Ja nē, vai ministre B.Braže iesaka gadījumos, kad šāda vienošanās ir panākta jau tikai raksta tapšanas gaitā vai pēc tā pabeigšanas, citātu noformēšanai izmantot vecišķo formu “x man teica”? Ja nopietni, ar visiem mīnusiem, kas ārštata autora darbību padara mazaizsargātu, šāds statuss sniedz arī plusus, piemēram, radošo brīvību, neatkarību, lielākas iespējas garantēt avotu anonimitāti utt.. Prasība, ka par ētisku var tikt uzskatīts tikai žurnālista darbs, kurā viņš vai nu sāk darbu pie raksta un darbu ar avotiem tikai pēc tam, kad panākta vienošanās par raksta publicēšanas vietu, šo radošo brīvību izskauž un sevī nes dažādus citus riskus.

Un, vai tad ministres B.Bražes pārmetumu aizmiglotā būtība nav gluži cita, proti, ka es, būdama sazvērestībā ar Dienu, jau labi zinot, ka rakstu publicēšu Dienā, vēl vairāk, visticamāk, pildot pret viņu kritiski noskaņotās Dienas redakcionālu uzdevumu, viņu un citus rakstā aptaujātos uzrunāju sarunai, lai B.Bražei būtu iespēja paust citātu par P.Avenu un P.Avenam - par to vērsties Valsts policijā? Vai tāds nav vāji slēptais domu gājiens, par sazvērestību, ko B.Braže cenšas izklāstīt savā iesniegumā, kura cēloņsakarību un aizdomu loģiku citādi ir grūti vai neiespējami izprast? Vienīgā iespēja atbildēt un apkarot aizkulišu intrigas un sazvērestības teorijas, ir atklāta valoda. Uzskatu, ka politiķim, nākot ar tik nopietnām apsūdzībām kā žurnālista neētiska un negodprātīga rīcība, faktiski cenšoties sagraut ļoti ilgu un, atļaušos teikt, - pamanāmu - politiskā žurnālista karjeru, politiķim pašam ir jāspēj turēties augstā ētisko standartu līmenī. Jāspēj būt tik drosmīgam, lai nenāktu klajā ar manipulatīviem, melīgiem, nepatiesiem apvainojumiem, jāspēj būt tik drosmīgam, lai, atlasot “pierādījumus”, tie netiktu apgraizīti, saīsināti, izrauti no konteksta, gluži vienkārši maldinoši interpretēti, cerībā, ka “biedru tiesa”, iesnieguma un atbildes apjoma un piņķerīgās tēmas nokausēta, izvēlēsies vieglāko ceļu un balstīsies tikai autoritatīvas amatpersonas interpretācijās, nevis pamattekstu analīzē. Politiķim, jābūt tik godprātīgam, no seklām rūpēm par personisko tēlu brīvam, lai sev divreiz pārjautātu, vai apsūdzības atbilst faktiskajai notikumu gaitai un komunikācijai ar žurnālistu, vai tās drīzāk atbilst politiķa prātā savērptas sazvērestības teorijas versijai, kura bez “pierādījumu” pievilkšanas un piegriešanas neizklausās īsti adekvāta. Vai, ja politiķim no visas sirds šķiet, ka taisnība ir viņa pusē, ētikas normas drīkst atbīdīt, “pierādījumus”  apgraizīt, izinterpretēt pēc sirds patikas un vajadzībām, jo taisnībai ir jāuzvar un sazvērestība jāatmasko? Es ļoti labi saprotu spiediena apstākļus, kādos nākas darboties ministrei B.Bražei. Tāpat kā ministre no mūsu 6.maija sarunas lieliski zina, ka mana analīze par viņas krēsla ļodzīšanu ne tikai daudz kur saskan ar viņas pašas analīzi, bet pat iet tai pa priekšu. Tādēļ, vai ministres B.Bražes izjustais spiediens attaisno šādu ienaidnieku meklēšanu un aiz maldinoši argumentētām sūdzībām par ētikas pārkāpumiem paslēptu sazvērestības teoriju izplatīšanu, cenšoties samīt manu reputāciju? Manuprāt, caurspīdīgā, demokrātiskā sabiedrībā tā tas nedrīkstētu būt.

Tālāk uzreiz pēc nepamatotā pārmetuma, ka 13.jūnija WhatsApp sarakstē ar ministres B.Bražes padomnieci neesmu sniegusi precīzu atbildi, kur raksts tiks publicēts, iesnieguma 8.punktā seko teikums, kas ne tikai ir pretrunā ar manis jau uzskatāmi pierādīto un iztirzāto, ka un kādēļ 6.maija saruna nebija off the record formātā, bet satur patiesībai gluži vienkārši  neatbilstošu apgalvojumu: “žurnālistei tika atgādināts, ka saruna bija off the record”. Šoreiz iesniegumā nav norādes pat ne uz maldinoši interpretētu vai apgraizītu “pierādījumu” no pievienotajiem pielikumiem. Un patiesi, tādu “atgādinājumu, ka saruna bija off the record”” ne B.Bražes iesniegtajā daļējajā, ne pie manis esošajā pilnajā sarakstē gluži vienkārši nav. Kā jau daudzkārt esmu norādījusi, un, kā parāda mana pievienotā pilnā sarakste ar politiķes biroju, B.Bražes pusē visu laiku kopš mūsu 6.maija tikšanās, līdz pat dienai, kad nosūtīju saskaņošanai lūgtos citātus, pret sarunas formātu bija attieksme, nevis kā pret pret off the record sarunu, bet kā pret sarunu, no kuras gaida saskaņošanai publicēšanai atlasītos citātus.

Mūsu aptuveni stundu ilgušās sarunas noslēgumā 6.maijā es ministrei B.Bražei, kura atsevišķos mūsu sarunas momentos pieklusināja balsi un izteica bažas, ka tas vai cits jautājums ir sensitīvs, norādīju: “Es Jums uzrakstīšu, saskaņojot, ko Jūs sakat on the record!”. Uz to ministre atbildēja: “Labi! Paldies!”. 

Pēc tam kopumā trīs reizes [skat. manai atbildei pievienotos skrīnšotus ar saraksti starp mani un B.Bražes biroju]  tika lūgts atsūtīt saskaņošanai citātus, kurus no mūsu 6.maija sarunas ar ministri plānoju izmantot rakstā: 7.maijā dienu pēc tikšanās ministres padomniece Signe Znotiņa-Znota man whatsapp sarakstē jautāja: “Sakiet, lūdzu, kad varētu atsūtīt saskaņot quotes [citātus]?”; 12.maijā B.Bražes padomniece man whatsap sarakstē jautāja: “Tik vēlējos apvaicāties, kad ko varu gaidīt saskaņošanai? 🙏🏻”; 15.maijā B.Bražes padomniece man WhatsApp sarakstē jautāja: “No Tevis būs kas šonedēļ, vai drīzāk jaunnedēļ?”.

Šāda attieksme pret sarunas formātu no ministres un viņas biroja puses saglabājās līdz pat brīdim, kad, kā runāts, nākot pretī B.Bražei, 13.jūnijā nosūtīju saskaņošanai publicēšanai domātos izvilkumus no sarunas, un pat vēl ilgāk - līdz 16.jūnijam. Nosūtītie izvilkumi no mūsu sarunas saturēja gan tiešus citātus, gan topošā raksta tekstā jau iekļautus ministres izteikumu atstāstus vismaz 6000 rakstu zīmju apjomā, kas ir ļoti daudz, bet ir ārkārtīgi maz, ja to salīdzina ar to, cik apjomīga bija mūsu aptuveni stundu ilgā saruna. Daļēji šis apjomīgums bija skaidrojams ar to, ka rēķinājos - ministre noteikti lūgs, lai kādus citātus nepublicēju, kaut ko lūgs pārformulēt. Pēc pusstundas sekoja B.Bražes padomnieces jautājums, kāds ir termiņš atbildei, jo ministrei liela aizņemtība, un, vai jau ir zināms, kur šis tiks publiskots. Vēl pēc brīža sekoja lūgums dot laiku atbildei līdz pirmdienas, 16.jūnija pusdienlaikam, kam es piekritu. Tālāk sekoja vairāk nekā trīs diennakšu klusums, kurā ministres citāti atradās pie B.Bražes un viņas biroja. 16.jūnijā pusdienlaikā, trīs diennaktis kopš ministre varēja pārlasīt un apsvērt pašas izteikumus, attieksme pret sarunas formātu un iespēju, ka no tās tiks saskaņoti publicēšanai kādi citāti izmainījās par 180 grādiem. 16.jūnijā man bija divas telefonsarunas ar B.Bražes padomnieci, kur pirmajā ap plkst.11 viņa cita starpā centās izzināt, par ko kopumā būs raksts, bet otrajā ap plkst.15 viņa jau centās uzlikt embargo rakstam.

Ap pusdienlaiku man piezvanīja B.Bražes padomniece Signe Znotiņa-Znota, kura paziņoja, ka mana 6.maija saruna ar B.Braži “nav notikusi”. Es no šāda paziņojuma jutos apstulbināta un burtiski zaudēju valodu, visai naivi cenšoties tomēr iebilst, ka tā taču nav taisnība - mēs tikāmies, runājām stundu, vienojāmies par citātu saskaņošanu, galu galā padomniece, kurai bija uzdots paziņot jauno nostāju, sarunas laikā sēdēja pie blakus galdiņa aiz starpsienas. Tā kā B.Bražes sūdzību Mediju ētikas padomei un arī vairākus viņas biroja iesniegumus man un Dienai caurvij, atļaušos teikt tiešos vārdos, apmelojumi, ka rakstā minētos citātus viņa nav teikusi, šeit uzskatu par vajadzīgu uzsvērt, ka pat šajā brīdī no ministres puses caur viņas biroju netika apšaubīts neviena citāta autentiskums vai formulējums. Prasība izņemt konkrēto citātu nāca tikai jau pēc raksta publicēšanas, kas vēlāk tika papildināts ar izvēles iespēju citātu “labot”, kas atkal jau bija nepieņemami un nāca kā uzstājīga prasība falsificēt realitāti, atzīstot vainu nodarījumā, ko neesmu veikusi, jo “labot” var tikai ko kļūdainu, kamēr de facto tas, ko piedāvāja ministres birojs, bija publicētā citāta aizstāšana ar pilnīgi citu tekstu. Līdz raksta publicēšanai sākot no 13.jūnija līdz 16.jūnijam, kad citātu plašais kopums bija nosūtīts ministrei saskaņošanai un notika komunikācija ar mani, nekādu pretenziju pret citātu formulējumiem, ka tie nebūtu korekti atreferēti vai politiķe tos nebūtu teikusi (man, Dienai vai vispār) ne no ministres, ne viņas biroja neizskanēja. B.Bražes padomniece telefonsarunā vienkārši atkārtoja divus pēc būtības savstarpēji izslēdzošus apgalvojumus, no vienas puses norādot, ka “saruna nav notikusi”, no otras puses dodot norādījumu, ka “neko no tā nevar publicēt”.

Arī sava iesnieguma 8.punktā ministre B.Braže turpina šo kalambūru: vienlaikus apgalvo, ka saruna notikusi off the record un turpat sūdzas, ka es citātus no sarunas neesmu iesūtījusi “tīrrakstā”, proti, jau integrētus pabeigtā rakstā, kuru tad politiķe varētu… rediģēt?? Tālāk ministre turpina pīties kalambūrā, pārmetot, ka 21.jūnija rakstā ietverts “iesniedzējai piedēvētais Dienai teiktais”. Visu šo manipulatīvo, nepamatoto un pat melīgo pārmetumu ķēdi, kas ir grūti saprotama, nobeidz politiķes secinājums, kura pirmā daļa ir man vēl aizvien līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ melīgi manipulatīva, jo apgalvo, ka “iesniedzēja netika runājusi ar Dienu”, bet otrā daļa, kā daudz kas šajā iesniegumā, runā pretī citiem politiķes apgalvojumiem, sakot, ka “tāds citāts nekad nav ticis apstiprināts”. Nav ticis apstiprināts citāts no off the record sarunas, kā politiķe, pati to labi apzinādamies, nepatiesi apgalvo visa iesnieguma garumā? Vai citāts no sarunas, kura nav notikusi, kā to ministres vārdā man 16.jūnijā paziņoja viņas padomniece? Vai citāts, kuru viņa ir teikusi man, bet nav teikusi Dienai, kā iesniegumā Mediju ētikas padomei cenšas pierādīt politiķe? Un, kas galu galā nav kārtībā ar pašu citātu - tas, ka žurnālists to nav atsūtījis ietvertu “apstiprināšanai” raksta “tīrrakstā”, kā to jau postfactum paģēr ministre?

Visnesaprotamākais šajā brīdī ir apstāklis, ka 13.jūnijā nosūtot saskaņošanai aptuveni 6000 rakstu zīmju plašu izvilkumu no sarunas ar ministri, ar komentārā izteiktu lūgumu, “nesākt visu svītrot ārā”, es patiesībā nodevu raksta likteni B.Bražes rokās. Tas nevarēja būt nesaprotams cilvēkiem ar tik ilggadēju pieredzi komunikācijā ar medijiem, kāds ir gan B.Bražei, gan viņas padomniecei. Uzticēšanās vārdā es iedevu politiķei neproporcionālas iespējas iejaukties raksta liktenī. Proti, te es domāju, ne tik daudz iespēju ministrei lūgt dažu vai vairāku citātu nepublicēšanu, ar ko rēķinājos un, kam faktiski biju gatava, bet iespēju politiķei veikt pašai savu citātu labojumus, man atsūtot jau pārformulētus izteikumus. Kādēļ ministre šo manu neapdomīgo pretimnākšanu neizmantoja, man absolūti nav skaidrs. Dažreiz atbildes meklējamas istabas gaišākajos ne tumšākajos stūros un, iespējams, viss ir tik vienkārši, ka ministres B.Bražes biroja darbiniekiem pietrūka profesionalitātes un drosmes vai ticamāk abu šo īpašību kombinācijas, lai atvēsinātu uz mediju satura kontroli tendētās politiķes prātu un piedāvātu šādu racionālu izeju. Varbūt šim faktoram klāt nāca tas, ka 16.jūnija rītā pēc pirmās telefonsarunas ar B.Bražes padomnieci, kurā viņa cita starpā centās iztincināt, par ko tad galu galā būs raksts, es viņai vēl aizvien labā ticībā nosūtīju ieskicētus divus no četriem tēmu blokiem, kas man jau bija izkristalizējušies kā rakstā tematiski galvenie, proti, par Rīgas pils bažām, ka pie noteikta politiska salikuma B.Braže varētu Edgaram Rinkēvičam radīt konkurenci uz Valsts prezidenta amatu, ja 2027.gadā nonāktu līdz kompromisa kandidatūras meklēšanai, kā arī par Vienotības zināmā daļā valdošo viedokli, ka tieši B.Bražei vajadzētu būt partijas sejai, kas Vienotību paceltu no kritiena gaidāmajā Saeimas vēlēšanu kampaņā. Diemžēl to, kā mutiski telefonsarunā ieskicēju divus citus raksta tematiskos blokus, precīzi nespēju restaurēt atmiņā. Iespējams, B.Bražes bažas, ka viņa pretēji cerētajam nevar izkontrolēt topošā raksta naratīvu un viņas bažas nonākt vairs ne slēptā, bet atklātā konfrontācijā ar E.Rinkēviču un Eviku Siliņu, politiķē radīja paniku un mēģinājumu man uzspiest samierināšanos ar patiesībai neatbilstošu uzstādījumu, ka “saruna nav notikusi”. Pirmajā 16.jūnija telefonsarunā arī uzdevu jautājumus par diplomātu aprindās plaši zināmo, bet oficiāli nekad neapstiprināto, ka B.Bražei tika gatavots “izsūtījums” vēstnieces amatā Azerbaidžānā. Tas izraisīja neadekvātu reakciju ministres birojā. Šie visi apstākļi, iespējams, B.Bražei lika 16.jūnijā mainīt savu attieksmi pret sadarbību ar mani un sapīties versijās par sarunas off the record raksturu un to, vai runājot ar mani, viņa apzinājusies, ka raksts var tikt publicēts Dienā, kas galu galā noveda pie viņas tikpat maldinošām apsūdzībām negodprātīgā un neētiskā žurnālistikā pret mani. Viss šis, protams, norāda ne jau uz politiķes cietējas statusu kādā neētiskas vai negodprātīgas rīcības rezultātā, bet uz hroniskā vēlmē kontrolēt publisko naratīvu ieciklējušās politiķes sapīšanos puspatiesībās un klajās nepatiesībās. Kāpēc jau ne pirmo reizi pieminu, ka B.Braže ir tendēta uz vēlmi kontrolēt mediju saturu un to, kādā naratīvā par viņu parādās publiskie vēstījumi? Tāpēc, ka šī ir vispārzināma politiķes rakstura un uzvedības blakne, kuru apspriež žurnālisti, īpaši tie, kuri sedz ārpolitikas tēmu (bet nu jau kopš B.Bražes pievienošanās Vienotībai / arī iekšpolitikas tēmu). Blakne, kuru apspriež, par kuru sašutinās, par kuru neformāli sūdzas citām - par ministri augstākām amatpersonām, blakne par kuru labvēlīgi pavīpsnā un ar kuru samierinās, nevēloties nonākt B.Bražes nelabvēlībā un tā tikt izslēgtiem no iespējas saņemt fona informāciju un apgrūtināt savus kontaktus Ārlietu ministrijā. Ja Mediju ētikas padome vēlas apšaubīt šos mediju vidē vispārzināmos apgalvojumus, aicinu neformāli uzdot jautājumus dažādu mediju žurnālistiem. Ja nav uzticība un ir aizspriedumi pret komercmedijiem, uzdodiet jautājumus sabiedrisko mediju redakcijām. Tikai apziņa, ka neesmu tāda viena, kura ir sadusmojusi B.Braži, neļaujot piepildīties viņas pašas ekspektācijām par to, kāds būs mediju saturs, bet, zinot atstāstus par ministres neadekvātām prasībām citiem medijiem, piemēram, publiski ēterā atsaukt (!) jau izskanējušas, bet ar viņu nesaskaņotas intervijas ar mūsu valsts vēstniekiem un citiem ekscesiem, ļāva man morāli izturēt visas šīs nedēļas, kurās šausminoties un neticot savām acīm lasīju politiķes man izvirzītās apsūdzības, nesadedzinot sevi uz sārta iedomātās “biedru tiesas” priekšā. Šie it kā kuriozie, bet patiesībā nemaz ne smieklīgie atgadījumi no ministres B.Bražes klamzīgās mijiedarbības ar medijiem man ļāva nejusties tik ļoti vientuļai un izstumtai, tādai, kura, iespējams, nav par 101% pielikusi visas iespējamās pūles, lai neiemantotu politiķes pārmetumus. Nē, runa ir par ministres B.Bražes sistēmiskiem, regulāriem konfliktiem ar mediju pārstāvjiem, kurus, spriežot pēc man zināmajiem gadījumiem, vieno politiķes pārspīlētā vēlme kontrolēt mediju saturu, tā demonstrējot patiesībā totālu neizpratni par mediju lomu un darbības specifiku demokrātiskā sabiedrībā, par ko šajā savā sūdzībā vārdos it kā iestājas ministre B.Braže.

9.Tālāk sava iesnieguma 9.punktā ministre B.Braže pievēršas jau situācijai pēc raksta publicēšanas, uzskaitot visus trīs iesniegumus, gan neformālos, gan ar elektronisko parakstu apstiprinātos, kurus vispirms viņas padomnieces Signes Znotiņas-Znotas vārdā saņēmu es, pēc tam arī Diena. Kā to iesniegumā Mediju ētikas padomei formulē pati politiķe, runa ir par 21.jūnija un 26.jūnija padomnieces man izteiktos lūgumus “atsaukt vai labot rakstā iekļauto iesniedzējai piedēvēto izteikumu”. Te ministre B.Braže norāda atsauci uz 4.lappusi pielikumā nr.3 un uz 4.pielikumu. Savukārt par 30.jūnijā laikrakstam Diena nosūtīto lūgumu politiķe atsaucas uz pielikumu nr.5. Paskaidrošu, kāpēc man šķiet būtiski atbildēt un izvērsti komentēt šo ministres B.Bražes iesnieguma punktu, kas satur tikai informatīvu raksturu ar norādēm par iesniegumu datumiem, adresātiem un attiecīgiem pielikumiem. Šajos iesniegumos dažu dienu laikā ministres B.Bražes birojs bez argumentācijas mainīja pozīciju, vienlaikus nākot ar savstarpēji izslēdzošiem un nepatiesiem apgalvojumiem līdzīgi kā tas atspoguļojas manā analīzē par citiem šajā sūdzībā ietvertajiem apvainojumiem. 

Ministres B.Bražes padomniece man tiešām 21.jūnija (tātad raksta publicēšanas dienas) vakarā plkst.22:18 whatsapp atsūtīja vēsti, kurā bija skrīnšots no raksta ar apvilktu B.Bražes citātu “Viņš ir Putina privātais baņķieris. Tā ir Putina nauda, ko viņi atmazgā.” Tam sekoja formulējums: “Ministrei neko šādu laikrakstam Diena nav teikusi. Lūgums atsaukt šo citātu.” Šāds apgalvojums no B.Bražes biroja puses kārtējo reizi bija nepatiess un spieda mani iekļauties patiesībai neatbilstošā realitātē, tādēļ es to atstāju bez ievērības, bet par to informēju Dienas vadību, kuras nostāja bija, ja es esmu pārliecināta par citāta korektumu, tad arī Diena pie tā paliek. Jāuzsver, ka B.Bražes biroja ziņā mani pārsteidza gan uzdrošināšanās paust atklātu nepatiesību, gan pašas prasības būtība kā tāda. Proti, šis citāts nesaturēja nekādas pilnīgi jaunas, sensacionālas ziņas, bet pilnībā ierakstījās gan mūsu valsts vadošās politiskās elites, tostarp, ministres B.Bražes, gan valdošajā publiskajā naratīvā par to, kā raudzīties uz P.Avenu. Absurdi prasīt šī citāta atsaukšanu man šķita ne tikai šo prasību balsot patiesībai neatbilstošā apgalvojumā, ka ministre neko tādu nav teikusi, bet arī no politiskā viedokļa, jo, kā to būtu jāsparot, - ka B.Braže protestē “nē, es tā neesmu teikusi un neuzskatu, ka P.Avens ir Putina privātbaņķieris un, ka tā ir Putina nauda, ko viņi [no sarunas konteksta saprotams, ka domāts arī bijušais P.Avena biznesa partneris Mihails Fridmans] atmazgā!”? Šī man šķita nu jau kārtējā absurdā komunikācija no ministres B.Bražes biroja puses. Turklāt, lūgums “atsaukt citātu” noslēdzās ar tobrīd man pilnībā nesaprotamu norādi, ka “vienīgā intervija ar laikrakstu Diena ministrei notika 2024.gada 18.jūnijā plkst. 9:30, un tika publiskota nākamajā dienā, 19.jūnijā.” Vēlāk jau ilgstošu pārdomu rezultātā es to sāku sasaistīt ar 16.jūnija otrās telefonsarunas laikā notikušo pavērsienu, uzstājot, ka 6.maija “saruna nav notikusi”. Un jau krietni vēlāk, iepazīstoties ar ministres B.Bražes iesniegumu Mediju ētikas padomei, es ar grūtībām, bet sapratu šī kalambūra apslēpto nozīmi, proti, ka ar to politiķe, man līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ, neizvēloties skaidru valodu, vēlas izvirzīt pretenzijas gan pret to, ka jau sarunas brīdī viņai negarantēju, ka raksts tiks publicēts Dienā, gan uzturēt klaji melīgo (kā tas jau ir vairākkārt detalizēti pierādīts šajā manā atbildē) naratīvu par to, ka 6.maija saruna bijusi off the record, savukārt vienīgā on the record, tātad, citējamā, saruna politiķei ar mani esot bijusi 2024.gada 18.jūnijā. To pašu prasību vārds vārdā ministres B.Bražes padomniece man atkārtoja arī epastā 23.jūnija plkst.00:09.

Tālāk jau dažas dienas vēlāk 26.jūnijā es saņēmu epastu no ministres B.Bražes padomnieces, kuram bija pievienots ar elektronisko parakstu parakstīts iesniegums jau citā formulējumā. “Atkārtoti sūtu lūgumu atsaukt vai labot Jūsu publikācijā iekļauto ministres citātu. Pielikumā ir iesniegums.” Atgādinu, ka pirmajā saziņā pēc raksta publicēšanas es saņēmu apgalvojumu, ka šādu citātu ministre B.Braže laikrakstam Diena nav teikusi un aicinājumu citātu atsaukt. Turpetī dažu dienu laikā B.Braže bija mainījusi nostāju, jau piedāvājot citātu vai nu atsaukt, vai labot. Diemžēl, skaidrojumu par pretrunīgo pozīciju, kā iespējams labot citātu, kuru politiķe vienlaikus noliedz vispār, šis pievienotais dokuments nesaturēja. Tas gluži otrādi radīja vēl vairāk neskaidrību - pirmajā rindkopā aicinājums citātu atsaukt vai labot, otrajā rindkopā atkal nepatiess apgalvojums, ka ministre neko tādu laikrakstam Diena nav teikusi un atkārtots atgādinājums, ka vienīgo interviju laikrakstam Diena ministre B.Braže esot sniegusi 2024.gada 18.jūnijā. Te jāuzsver, ka nevienā formātā neesmu apgalvojusi, ka 6.maijā ministre man sniedza tieši interviju vai tā būtu es kā ārštata autore bez pastāvīgas štata vietas kādā medijā (kam, atkal jau paužu savu nostāju, nevajadzētu kalpot par iemeslu žurnālistu šķirošanai vai stigmatizācijai), vai es kā ārštata autore, kas regulāri jau vairāk nekā 10 gadus publicējas Dienā. Tālāk elektroniski parakstītajā iesniegumā ministres B.Bražes padomniece gadījumam, ja es izvēlētos citāta labošanu (kas man nebija pieņemami, jo tā uz mani tika izdarīts spiediens atzīt kļūdu, kuru neesmu pieļāvusi), pirmo reizi piedāvāja alternatīvu tā versiju ar tekstu “Ja izvēlaties citāta labošanu, ministres citāts ir: “Tiesu procesus es nekomentēju. Ir iemesli, kādēļ Avena kungs ir pakļauts Eiropas Savienības, Apvienotās Karalistes un ASV sankcijām.” Es šeit neiztirzāšu, cik daudz šim citātam sakara ar mūsu 6.maija sarunā apspriesto, jo ir skaidrs, ka šo mantru par “tiesu procesu nekomentēšanu” pat gadījumos, kad neviens nejautā par tiesu procesiem, mūsu amatpersonas, ne tikai ministre B.Braže ir ieviesušas kā standarta atbildi visiem gadījumiem, kad jautāts tiek par P.Avena tēmu. Es tikai vēlreiz  atkārtošu augstāk, izklāstot 16.jūnija telefonsarunas un to konsekvences, jau uzdoto jautājumu, kas ministrei B.Bražei un viņas birojam liedza šo citāta variantu piedāvāt, kad biju nosūtījusi saskaņošanai izvilkumus no mūsu sarunas, tā vietā, lai pēc iepazīšanās ar pašas sarunāto un visu risku izsvēršanas, censtos man uzspiest patiesībai neatbilstošo un žurnālistu pazemojošo jauno realitāti, ka mūsu 6.maija saruna vispār nav notikusi? Apgalvojumu, kas man lika justies kaut kur pa vidu starp meli, prātu zaudējušu fantazētāju un vienkārši otrās šķiras žurnālistu, no jau notikušas sarunas ar kuru ministre pēc sev netīkamu citātu, papildjautājumu un raksta konteksta uzzināšanas, vienkārši atsakās, noliedzot, ka tāda vispār notikusi.

10.Tālāk sava iesnieguma 10.punktu ministre B.Braže velta tēmai par off the record formātu, minot cik pieredzējusi ir šāda formāta sadarbībā ar medijiem, cik daudz off the record formāta brīfingu pašmāju un ārzemju žurnālistiem ticis sarīkots gada griezumā un, cik godprātīgi līdz šim “žurnālisti vienmēr ir labā ticībā ievērojuši šādu sarunu laikā saņemtās informācijas tālākās neizplatīšanas noteikumus”. “Līdz ar to iesniedzējai bija izveidojusies paļāvība attiecībā uz žurnālistu godprātīgu attieksmi pret informāciju, kas, par to vienojoties pirms sarunas, ir saņemta off the record,” acīmredzami vēl aizvien cenšoties radīt iespaidu par mani kā par ļaunprātīgu off the record formāta pārkāpēju, Mediju ētikas padomei raksta politiķe, mani acīmredzami pretnostatot pārējiem - godprātīgajiem žurnālistiem. Kā vairākkārtīgi detalizēti esmu norādījusi un ar ministres un viņas padomnieces citātiem, prasībām un to maiņām esmu šajā savā atbildē pierādījusi, ministre B.Braže mūsu 6.maija sarunu nepozicionēja kā off the record līdz brīdim, kad (man patiesībā neizprotamu iemeslu dēļ) kļuva neapmierināta ar raksta saturu. Visu maija mēnesi kopš sarunas ministre caur savu biroju vairākkārtīgi lūdza nosūtīt saskaņošanai citātus, tāpat arī mūsu 6.maija sarunas noslēgumā es ministrei to apsolīju izdarīt, kam viņa viennozīmīgi piekrita. Tikai pēc raksta publicēšanas, meklējot iespēju safabricēt maldinošu iespaidu par manu it kā ētiskas dabas pārkāpumu un negodprātīgu rīcību, politiķe savā iesniegumā Mediju ētikas padomei sāka manipulēt ar dažādām interpretācijām gan par manu uzrunu, kurā aicinu uz atklātu sarunu, uzsverot, ka man šoreiz nav tik daudz svarīgi on the record citāti, gan par savu īsziņu, kuru sāk ar frāzi off the record, to jau post factum manipulatīvi attiecinot uz 6.maija sarunas formāta nospraušanu. Vēlreiz, - politiķi nelūdz atsūtīt saskaņošanai citātus no off the record sarunām. Ja B.Braže var uzrādīt, ka pēc viņas iesnieguma 10.punktā piesauktajiem šogad notikušajiem 40 off the record mediju brīfingiem viņas biroja e-pastā pēc abpusējas vienošanās sabira desmitiem saskaņošanai iesūtītu citātu, - uz priekšu! Tad politiķe man un visiem, kas šo lasīs, būs atklājusi daudz jauna par off the record formāta, tāpat kā par labticības un godaprāta patiesajām nozīmēm.

Ja bez rūgtas ironijas, bet, mēģinot racionāli izskaidrot šādu politiķes uzvedību, tad šeit, manuprāt, ministre B.Braže ir sapinusies pati savā meistarībā, kļūstot par upuri mēģinājumam vienlaikus nospēlēt divas nesavienojamas lomas. Pirmā ir avota loma, kurš sarunā ar žurnālistu pēc sirds patikas vij politiskās intrigas, palikdams off the record formāta bezierunu aizsardzībā, otrā ir par savu tēlu un publiskā naratīva kontroli hipertrofēti noraizējušās politiķes loma, kura, nespēdama atteikties no kārdinājuma saglabāt kontroli pār topošā raksta naratīviem, pieprasa saskaņošanai citātus no sarunas, ar to pašu skaidri apliecinādama, ka runājot rēķinājās ar to, ka var tikt citēta.

Off the record formāts, protams, ir ārkārtīgi interesanta un dilemmu pilna tēma, kurā izjūtu kārdinājumu iesaistīties profesionālā diskusijā, bet diemžēl ne šoreiz un ne šeit, jo tādā veidā es netieši piekristu, ka mūsu ar B.Braži 6.maija sarunas formāts ir diskusijas objekts. Nē, tas nav diskusijas objekts, lai kā to par tādu necenstos pavērst politiķe. To, kādēļ tas šoreiz nav diskusijas objekts, es neatkārtošu jau kārtējo reizi - viss detalizēti lasāms daudzviet manā atbildes rakstā. Ceru, tas, ka jau kuro reizi šeit neatkārtošu jau iepriekš iztirzāto, netiks izmantots pret mani.

11.Tālāk sava iesnieguma 11.punktā ministre B.Braže no sūdzības sadaļas, ko nosaukusi par “faktisko apstākļu izklāstu” pāriet pie tā, ko nosauc par “ētikas pārkāpumu pamatojumu”. Politiķe vērš Mediju ētikas padomes uzmanību uz to, ka mana rīcība nav atbildusi profesionālas žurnālistikas pamatprincipiem. Publikācijas sagatavošanas procesā esot tikusi pārkāpta politiķes paļāvība uz sarunas neformālo raksturu. Šo pašu tēzi politiķe turpina arī sava iesnieguma 12.punktā - “žurnāliste un pastarpināti arī Diena neievēroja žurnālistikas principu, kas paredz ziņu avota paļāvību uz ziņu iegūšanas veida raksturu”.

Vēršu Mediju ētikas padomes uzmanību, ka iepriekš vairākos punktos hronoloģiski, detalizēti ar faktiem, citātiem un notikušā analīzi esmu sniegusi pierādījumus tam, ka ministres B.Bražes apgalvojums par to, ka sarunai bijis off the record statuss, ir maldinošs un, ņemot vērā manis plaši un detalizēti izklāstītos faktus - gan pašas politiķes, gan viņas biroja vēlmi saskaņot citātus, kas nav prakse, kas raksturīga off the record sarunām, gan mūsu mutisko vienošanos 6.maija sarunas noslēgumā, kur es teicu: “Es Jums uzrakstīšu, saskaņojot, ko Jūs sakat on the record!”, uz ko ministre atbildēja: “Labi! Paldies!”. Tā kā politiķe šos visus patiesos apstākļus lieliski zina, tad viņas pret mani vērstās apsūdzības nekā citādi kā par negodprātīgu un neētisku rīcību nav iespējams nosaukt. Kliedzošākais, ka ministre B.Braže pati nemitīgi nonāk pretrunās, no vienas puses ik pa laikam savā iesniegumā sūdzoties par to, ka citāti saskaņošanai atsūtīti “vien” 13.jūnijā, gan par to, ka citāti nav atsūtīti raksta “tīrrakstā” (kas vispār liek uzdot jautājumu, vai politiķes izpratne par mediju darbību un mediju un politiķu attiecībām nav tuvāki tai praksei, kas valda uz Austrumiem, nevis uz Rietumiem no mūsu robežām), no otras puses uzturēdama maldinošo apgalvojumu, ka saruna bijusi off the record - tātad savstarpēji izslēdzoši apstākļi. Es atkārtoti uzsveru šos apstākļus, nevis tādēļ, ka šaubītos, vai apvainojumu nepamatotība ir pierādīta, bet drīzāk, lai vēlreiz vērstu uzmanību uz politiķes negodprātīgo rīcību. Pārliecība, ar kādu ministre B.Braže bez mulsuma izmanto savstarpēji izslēdzošus argumentus, noklusē un sagroza faktiskos apstākļus, manī kārtējo reizi rada bažas, ka politiķe ir pašpārliecināta, - Mediju ētikas padome pieņems par baltu patiesību viņas skaļos apgalvojumus, vadoties no principa, ka amatpersona ar tik augstu statusu un autoritāti nevar mānīties, jo gluži vienkārši tā nevar būt. Savukārt, mani uzskatāmie pierādījumi tam, ka politiķes apsūdzības ir nepamatotas un nevar tikt iesniegtas labā ticībā un vadoties pēc godaprāta un ētikas normām, tiks atstāti bez ievērības vai novērtēti kā mazsvarīgāki pēc bēdīgi slavenā principa “viss nav tik viennozīmīgi”. Nē, šajā gadījumā viss ir viennozīmīgi.

12.Sava iesnieguma 12.punktā ministre B.Braže atkārtoti norāda, ka es viņu uzrunāju atklātai sarunai, kas tā tiešām bija. Tomēr uzmanību piesaista tas, ka politiķe šajā punktā divas reizes iepin apgalvojumu, ka esmu izteikusi vēlmi iegūt informāciju neformāli un, ka ministre paļāvusies uz sarunas neformālo raksturu, jo mums esot bijis abpusēji apstiprināts sarunas off the record raksturs, kuru turklāt esot “pieprasījusi” es. Rodas iespaids, ka politiķe, paļaujas, ka viņas apjomīgās sūdzības otrajā pusē tās lasītāju uzmanība būs iemidzināta, tādēļ viņa var no zila gaisa tajā iepīt ne ar ko nepamatotus, atkal jau maldinošus apgalvojumus, kurus, atšķirībā no citiem manis jau norādītajiem manipulāciju un maldināšanas piemēriem, politiķe pat nav centusies nostiprināt jeb, pareizāk būtu teikt, - legalizēt sava iesnieguma pirmajā pusē, kurai devusi nosaukumu “faktisko apstākļu izklāsts”. Kārtējo reizi pārskatot savu saziņu ar ministri B.Braži es nevienā vietā neatrodu, ka būtu “pieprasījusi”, kā iesniegumā padomei apgalvo politiķe, “neformālu” vai/un “off the record” sarunu. Tomēr tas nekavē augstistāvošu politisku amatpersonu, kāda ir ministre, oficiālā iesniegumā Mediju ētikas padomei šādus patiesībai neatbilstošus un dabā neeksistējošus izteikumus man piedēvēt, lai ar to argumentētu sūdzību par manu it kā neētisko rīcību. Ja šādi interpretējumi sakņojas formulējumā, ko lietoju, uzrunājot ministri B.Braži, sakot, ka ceru uz “atklātāku sarunu” un manu tālāko piezīmi, ka “man šoreiz svarīgi ne tik daudz on the record citāti”, cik saprast viņas redzējumu, tad, pirmkārt, tā ir kārtējā ļoti drosmīgā interpretācija, ko atļaujas politiķe. Turklāt, kā atgādinu jau neskaitāmas reizes, jautājums par sarunas off the record vai neformālo, kā dažviet izsakās politiķe, raksturu ir vispār nepamatoti, ņemot vērā, ka pati ministre B.Braže un viņas birojs nevienā komunikācijas brīdī līdz pat 16.jūnijam neattiecās pret šo sarunu kā off the record formātā notikušu, bet kā tikai tādu, no kuras politiķe vēlas saņemt saskaņošanai publicējamos citātus. Otrkārt, gribu uzsvērt, ka de facto ar savu rīcību pilnībā pieturējos pie ministrei B.Bražei sarakstē paustā, ka “šoreiz man svarīgi ne tik daudz on the record citāti”, bet viņas redzējums. Ja ministre B.Braže apstākļus vērtētu godprātīgi, tad atzītu, ka dažas viņai maksimāli saudzīgas un viņas principiālo politisko pozīciju raksturojošas remarkas, kas tika iekļautas rakstā, nav ne godprātīgi, ne samērīgi izmantot sūdzībai, ņemot vērā, ka nepublicēts palika teju viss no 6000 zīmju garā saskaņošanai nosūtītā politiķes faktiski pateiktā. Nemaz nerunājot par to, ka starp mums palika viss tas politiski sensitīvais, ko ministre B.Braže paguva pateikt sarunas atlikušajās trīs ceturtdaļās. Vēl arī jāpiebilst, ka, mani pēc būtības apmelojot citātu safabricēšanā un nenotikušas sarunas izfantazēšanā, politiķe ir daudzkārt apgrūtinājusi manas iespējas vienlaikus aizstāvēties pret šiem apmelojumiem un sargāt mūsu sarunas detaļas. Šādu rīcību nevaru nosaukt citādi kā par neapdomīgu un neadekvātu.

Kā jau iepriekš detalizēti izklāstīju, es biju maksimāli un pat pārlieku piekāpīga ministres B.Bražes prasībām, būtībā 13.jūnijā līdz ar citātu nosūtīšanu viņai dodot nesamērīgas iespējas ietekmēt gan publicējamo citātu apjomu, gan to saturu. Man līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ, politiķe šo pašas iespēju neizmantoja, acīmredzami būdama neapmierināta ar to, ka nevar raksta naratīvu un saturu kontrolēt un ietekmēt pilnībā. Vēršu uzmanību, ka ministre, B.Braže pat necenšas slēpt, šo savu vēlmi kontrolēt vēl nepublicēta raksta naratīvu, jo pilnā nopietnībā Mediju ētikas padomei sūdzas, ka es viņai saskaņošanai esmu nosūtījusi citātus, kas nav bijuši pilnībā integrēti raksta tīrrakstā (sic!). Neizmantojusi doto iespēju mainīt manu saskaņošanai nosūtīto citātu formulējumus, ministre B.Braže to centās panākt jau post factum, piedāvājot alternatīvu citāta formulējumu, kad raksts jau bija nopublicēts.

Vēlos uzsvērt, ka par spīti visam iepriekš minētajam pat pēc tam, kad ministre B.Braže 16.jūnijā (precīzi apstākļi aprakstīti iepriekš) atteicās no iepriekš apstiprinātā scenārija par citātu saskaņošanu, izvēloties nesaskaņot neko un mēģinot uzspiest jaunu interpretāciju par mūsu 6.maija tikšanos - “saruna nav notikusi”, es rīkojos tā, lai raksts un manas izvēles būtu maksimāli saudzīgas pret B.Braži. Mana sākotnējā reakcija bija bezpalīdzība un samierināšanās, ka rakstu publicēšu bez ministres B.Bražes citātiem un neļaujot noprast, ka vispār esam runājušas, kā to 16.jūnijā caur savu biroju pieprasīja politiķe. Tomēr drīz vien es nonācu pie apziņas, ka šāds defekts - viena no trim raksta centrālajām figūrām vispār nekomentē notikumus un politiskos procesus, kuros spēlē centrālo lomu, - spēcīgi iedragā raksta kredibilitāti un padara to mazāk nopietni uztveramu. Fakts, ka viena no trim raksta centrālajām figūrām pat nav piekritusi sarunai ar mani (kas turklāt nav taisnība), dotu iespēju kritiķiem uzturēt naratīvu, ka tas ir baumu raksts, jo skar politiķu personiskās attiecības, kura sakarā tik nopietna politiķe kā B.Braže pat nav uzskatījusi par vajadzīgu piekrist sarunai ar tā autori. Manī nostiprinājās un vēl aizvien ir viedoklis, ka mūsu 6.maija sarunas “atsaukšana” ir pēdējais B.Bražes mēģinājums panākt, lai tas netiktu publicēts vai vismaz radītu mazāk uzticamu iespaidu un līdz ar to rezonansi. Piecās dienās, kas bija no 16.jūnija pavērsiena līdz raksta publicēšanai 21.jūnijā es vairākas reizes mainīju viedokli sākot no tā, ka raksts tiks publicēts uz B.Bražes nosacījumiem, - ar patiesībai neatbilstošu apgalvojumu, ka ministre ar mani nav piekritusi runāt, par jebkādu viņas komentāru ietveršanu pat nemaz nerunājot, uz to, ka rakstu vispār nepublicēšu, jo, tādā kvalitātē publicēts, tas tikai degradētu manu ieguldīto darbu un raksta kopējo saturu. Atzīšos, ka tieši ar šāda veida un mēroga uzvedību no kāda politiķa/amatpersonas savā ilgajā politiskās žurnālistikas karjerā saskāros pirmo reizi, tādēļ, lai iegūtu neitrālu viedokli, kas vienlaikus būtu autoritatīvs un nāktu no dažādu “profesionālo rokrakstu” un savstarpēji nesaistītiem avotiem, es ar situācijas izklāstu vērsos pie trim pieredzējušiem kolēģiem. Viens no tiem pārstāv komercmediju, divi citi strādā sabiedriskajos medijos. Padomi par tālāko rīcības modeli variēja no 1.“ja viņa nesaskaņo piedāvātos citātus, lai piedāvā vietā pieņemamus” - modelis, kuru es pēc iepriekšējas vienošanās jau biju piedāvājusi politiķei, bet viņa to bija noraidījusi; 2. “publicē par spīti visam, lai gan man tavā vietā pietrūktu drosmes nostāties pret Braži”; 3. “vienas politiķes kaprīžu dēļ nevar iet zudumā tik liels ieguldītais darbs”. Beigu beigās es izšķīros par B.Bražei, kā es uzskatīju tobrīd un uzskatu vēl aizvien, maksimāli sadzējošu variantu - nepublicēt teju neko no viņai saskaņošanai nosūtītā apjomīgā materiāla, bet izvēlēties atsevišķas viņas nebūtiskas remarkas, kas diplomātiski neitrāli komentēja viņas attiecības ar premjerministri un Valsts prezidentu, viņas ambīcijas kļūt par VVF2 un, kas raksturoja viņu kā principiālu politiķi viņai principiālos jautājumos, konkrēti - attiecībā uz viņas cīņu par to, lai P.Avens netiktu izņemts no sankciju saraksta.  Ietverot atsauces uz ministri B.Braži, arī centos radīt iespaidu, ka saruna ar ministri, lai arī bijusi, ir bijusi īsa un strupa, lai politiskajā vidē neradītu aizdomas, ka politiķe man gari un plaši klāstījusi savas pozīcijas un vērtējumus par citiem politiskajiem spēlētājiem. Kārtējo reizi jāsaka, ministres B.Bražes neadekvātā reakcija un izvēlētie negodīgie līdzekļi, vēršoties pret mani, man stipri apgrūtina viņas kā uz atklātu sarunu uzaicināta sarunbiedra interešu aizstāvību. Man ir jāīsteno pašaizstāvība, uz ko mani spiež pati politiķe.

Tālāk sava iesnieguma 13.punktā politiķe jau kārtējo reizi maldinoši apgalvo, ka es 6.maija saruna it kā pēc manis pašas norādes neesot bijusi kā ar Dienas pārstāvi. Kādā kontekstā sūdzību caurvij šis maldinošais, kā es vairākkārt detalizēti esmu to pierādījusi šī atbildes raksta ietvaros, apgalvojums, ministre B.Braže atkal atklāti nenorāda. Toties viņa atkal lieto grūti vai nemaz neizprotamu kalambūru “iesniedzējai piedēvētais Dienai teiktais”, acīmredzot, attiecībā uz citātu par P.Avenu, pret kuru vienīgo politiķe ir izvirzījusi pretenzijas. Atkārtoti uzsveru, ka B.Braže mani apmelo, apgalvodama, ka šo citātu esmu viņai piedēvējusi. Arī 16.jūnija telefonsarunā ministres padomniece ne brīdi neapšaubīja neviena citāta autentiskumu vai korektumu, kā to jau norādīju atbildes rakstā iepriekš. Lai gan B.Braže to lieliski zina, tas viņai netraucē pārkāpt jebkādas ētikas normas, apgalvot, ka “iesniedzējai piedēvētais Dienai apgalvotais ir ne tikai būtiski pārkāpis profesionālās ētikas principus, bet tas arī potenciāli var radīt negatīvas sekas iesniedzējai”. Savas domas par P.Avena iesnieguma Valsts policijai potenciālo kaitējumu B.Bražei es ar skepsi izklāstīju jau atbildes sākuma daļā. Pagaidām tas ir tikai nostiprinājis ministres B.Bražes kā principiālas politiķes tēlu, bet vienīgā negatīvas sekas piedzīvojusī esmu es, kura uz laiku zaudēja balsi pēc 4 stundu ilgas paskaidrojumu sniegšanas Valsts policijā, lielākoties atbildot uz jautājumiem, vai es esmu vēlējusies celt neslavu P.Avenam. Jo vairāk esmu spiesta iedziļināties gan B.Bražes, gan P.Avena grūti izprotamajās reakcijās uz manā rakstā garāmejot pieminēto “Avena tēmu”, jo vairāk manī nostiprinās iespaids, ka abi to izmanto savam PR un viņu antagonisms šeit darbojas kā savienoto trauku princips.

13.Tālāk ministres B.Bražes iesnieguma 14.punktā pēkšņi ne no kurienes apgalvojuma formā parādās smaga apsūdzība it kā es esot publicējusi “sagrozītu informāciju vai pārspīlējumus”. Šo savu apsūdzību politiķe nepamato vispār nekā. Jāatzīstas, ka tā ir smagākā profesionālā apsūdzība, ko atceros savā karjerā, pie tam no tik augsta ranga amatpersonas puses, no kā varētu sagaidīt atbildīgāku sava amata dotās autoritātes izmantošanu. Politiķes apgalvojums nesatur ne citātu vai atsauci uz konkrētu informācija, kuru es būtu sagrozījusi, ne konkrētiem pārspīlējumiem, kurus es būtu publicējusi. Tāpat ministre B.Braže nenorāda ne kur, ne kad šādu smagu nodarījumu es būtu veikusi. Vienīgā atsauce, kuru politiķe pievienojusi šai skaļajai apsūdzībai, ir norāde uz Mediju ētikas padomes mājaslapā publicēto Ētikas kodeksa 4.1.punktu “Godprātība”. Tādēļ es vēlos šo Ētikas kodeksa pantu citēt pilnībā un uzdot ne tikai retorisku, bet pavisam konkrētu jautājumu ministrei B.Bražei, vai, lasot šo Ētikas kodeksa punktu, viņai tajā aprakstītā rīcība nešķita pavisam tuva un pazīstama? Un, proti, šis Ētikas kodeksa punkts skan: “4.1. Godprātība – nav pieļaujama un ir novēršama nepatiesas, sagrozītas vai maldinošā formā pasniegtas informācijas, pārspīlējuma, stereotipizācijas publiskošana un centieni tīši un aizklāti ietekmēt auditoriju. Plašsaziņas medijs pēc iespējas nodrošina šādas informācijas labošanu vai atsaukšanu.” Uz mirkli iedomājoties, ka šis Ētikas kodeksa punkts varētu būt saistošs ne tikai žurnālistiem un medijiem, kas tam pievienojušies, bet arī politiķiem, vai ministrei B.Bražei nešķiet, ka epiteti “nepatiesa”, “sagrozīta”, “maldinošā formā pasniegta”, “pārspīlējums” nav tādi, kuri visprecīzāk raksturo viņas parakstīto iesniegumu Mediju ētikas padomei, kurā es tieku nepatiesi, sagrozīti, izmantojot maldinošu formu un pārspīlējumus, apsūdzēta par it kā profesionāli negodprātīgu un neētisku rīcību? Kā ir iespējams un pieļaujams, ka politiķis sūdzībā Mediju ētikas padomei apsūdz žurnālistu sagrozītas informācijas un pārspīlējumu publicēšanā, atļaujoties to ne ar ko nepamatot un pat nenorādot, kāda konkrēti un kur manis publiskota inofrmācija tad ir bijusi “sagrozīta un pārspīlēta”?

Tālāk sava iesnieguma tajā pašā 14.punktā ministre B.Braže atkal atgriežas pie maldinošā apgalvojuma, ka saruna notikusi off the record formātā, un piesauc attiecīgu regulējumu no “dažādiem starptautiskiem ētikas kodeksiem”, piemēram, Starptautiskās žurnālistu federācijas Globālā žurnālistu ētikas kodeksa 14.punktu un Chatham House Rule, kur pēdējā principi paredz, ka žurnālists var izmantot sarunā iegūto informāciju, lai labāk izprastu kopējo kontekstu, taču atturoties attiecināt vispārinājumus no sarunām uz konkrētu sarunas dalībnieku vai atturoties no citātu piedēvēšanas sarunas biedram. Te man jau, iespējams, desmito reizi jāatkārto jautājums, kā ministre B.Braže vienlaikus var atsaukties uz Chatham House Rule principu, kas liedz citātu piedēvēšanu sarunas biedram, vienlaikus lieliski apzinoties un pat vairākas reizes pati savā iesniegumā Mediju padomei pieminot, ka no manis tieši gaidījusi un prasījusi citātus saskaņošanai un sūdzas, ka tie iesūtīti ne tik laicīgi kā viņa vēlējusies, turklāt neesot bijuši ietverti raksta tīrrakstā? Kā?

Politiķe acīmredzot uzskata, ka skaļu apsūdzību nostiprināšana sūdzībā pret žurnālistu notiek, vienkārši ievietojot atsauci uz dažādu pašmāju un starptautisku ētikas kodeksu punktiem, kuru redakcijas vislabāk atbilst tam, par kādu tēmu politiķe ir izvēlējusies celt apsūdzības pret žurnālistu. Savukārt pašas neētiskās un negodprātīgās darbības pierādīšana, kuras nosodīšanai tad būtu vietā piesaukt attiecīgus ētikas kodeksus, pēc politiķes domām acīmredzot notiek pati no sevis, “jo cienījama ministre taču uzrakstīja, ka tā ir un ar to pietiek”. Jau kuro dienu un kuro stundu, patiesībā, jau kuro nedēļu, soli pa solim gatavojot atbildi uz šīm nepatiesajām, nepamatotajām, cauri un cauri pretrunīgajām apsūdzībām, pieaug mana neticība tam, ka Latvijas Republikas ministre, politiķe, turklāt ne no kādas kaktu partijas, bet mūsu valsts politiskajai un intelektuālajai elitei piederoša, tā vienkārši var atļauties vērsties pret žurnālistu, pat nepacenšoties savu, dusmu iegribās tapušo, paviršo iesniegumu kaut kā ticami un respektabli pamatot, vismaz censties radīt iespaidu, ka to rakstījis ļoti godprātīgs cilvēks, kuram nav nepieciešamības sagrozīt, pārspīlēt, samelot, atsaukties uz nepilnīgi iesniegtu saraksti, jo taisnība taču ir viņa pusē un pretinieks ir tik zemisks, neētisks un negodprātīgs.

14.Tālāk sava iesnieguma 15.punktā ministre B.Braže turpina maldinošajos apgalvojumos par to ka saruna it kā notikusi off the record formātā, balstītu izklāstu, kas ietver aspektus, kurus esmu skrupulozi iztirzājusi šī atbildes raksta ietvaros. Ceru, ka to neatkārtošana šajā apakšpunktā netiks izmantota pret mani, uzskatot, ka neesmu atspēkojusi tieši to nepatieso apsūdzību redakciju, kas ietverta politiķes iesnieguma 15.punktā, jo esmu to jau izdarījusi iepriekš. Uzmanības vērts ir ministres B.Bražes, kā jau ticis pierādīts, nepatiesos apgalvojumos balstītais, secinājums, ka es esot “grāvusi savas profesijas darbības pamatprincipu” - cieņu pret informācijas avotu, kuru man esot bijis jāaizsargā, jo sarunas saturs kopumā nav bijis domāts publicēšanai. Attiecībā uz beigu apgalvojumu es nepagurusi atkārtošu B.Bražei adresētu jautājumu, kā tieši ministres apziņā savienojas viņas pašas prasība par PUBLICĒŠANAI PAREDZĒTU citātu saskaņošanu ar vienlaicīgu apgalvojumu, ka sarunas saturs neesot bijis domāts publicēšanai. Kā jau norādīju augstāk, politiķe šeit ir sapinusies savā meistarībā, vienlaikus cenšoties nosēdēt uz diviem krēsliem - uz viena kā aizsargājams avots off the record sarunā, uz otra - kā ar sava publiskā tēla kontroli pārņemta politiķe, kura vēlas, izkontrolēt raksta saruru, pirms tā publicēšanas sagaidot, ka viņai tiks iesniegts raksta “tīrraksts” ar publicēšanai saskaņojamajien citātiem, bet tikai tad, kad totāla kontrole pār raksta naratīvu neizdodas, cenšas mainīt sarunas statusu uz “nav notikusi” un vēlāk uz “off the record”. Tas viss neliedz politiķei sava iesnieguma 16.punktā formulēt patiesībai neatbilstošu un neargumentētu secinājumu: “Secināms, ka Diena un žurnāliste ir pārkāpuši Ētikas kodeksa prasības ievērot godprātības principu”.

Pēdējos trīs sava apjomīgā iesnieguma punktus ministre B.Braže liek zem apakšvirsraksta “Žurnāliste un laikraksts Diena ir pieļāvuši caurskatāmības principa pārkāpumus”.

15.Sava iesnieguma 17.punktā ministre B.Braže kārtējo reizi apzināti apgalvo patiesībai neatbilstošu, sagrozītu informāciju, turklāt kārtējo reizi, radot izbrīnu par to, ka politiķe acīmredzot pati nesaskata nesavietojamas pretrunas starp savā sūdzībā līdzās pastāvošiem apgalvojumiem. Tātad, politiķe šajā sava iesnieguma 17.punktā mani apsūdz: “ŽURNĀLISTES RĪCĪBA NEATBILDA ARĪ CITAI GODPRĀTĪBAS PRINCIPA PRASĪBAI - IESNIEDZĒJAI NEBIJA NODROŠINĀTA IEPRIEKŠ APSOLĪTĀ IESPĒJA PĀRSKATĪT SAGATAVOTO TĪRRAKSTU PIRMS TĀ PUBLICĒŠANAS.” Es ar nolūku izceļu šo ministres B.Bražes sūdzības punktu, kas ne tikai ietver melīgu apgalvojumu, ka es jelkad būtu solījusi politiķei “pārskatīt sagatavoto tīrrakstu”, kas būtu tas mazākais (viens maldinošs apgalvojums vairāk vai mazāk - tas jau pat vairs nav izšķiroši šīs sūdzības sakarā), bet, kas vēl daudz būtiskāk, - lai pievērstu uzmanību politiķes domāšanas veidam un uzskatiem par mediju darbību, kas izgaismo ministres B.Bražes pretenziju patieso iemeslu. Par ko tad politiķe ir tik pikta, kādā manā darbībā viņa saskata “negodprātību”, kā pati raksta.

Pirmkārt, pat teorētiski nespēju iedomāties situāciju, kurā es vai kāds cits Latvijas Republikā 2025.gadā strādājošam žurnālistam ienāktu prātā iespēja, kur nu vēl viņš dotu solījumu vai reāli iesniegtu iespēju pirms publicēšanas “pārskatīt” raksta “tīrrakstu” politiķim, ar kuru raksta tapšanas gaitā notikusi saruna, un, kura darbība tiek iztirzāta rakstā (!!). Kādā kultūrtelpā un kurā pusē Latvijas robežai - uz Rietumiem vai tomēr Austrumiem - savā ačgārnajā izpratnē par mediju darbību un politiķiem pat tikai viņu fantāzijās pieļaujamajām ekspektāciju robežām dzīvo mūsu ārlietu ministre, kura izskatās, ka tikai teorētiskos konstruktos piesauc starptautiskās žurnālistikas normas, bet realitātē sevi iedomājas kā glavļitu? Ja par apsūdzības būtību, tad tiešām, kā jau augstāk atbildes rakstā vismaz divreiz norādīju, 6.maija sarunas beigās apsolīju, ka nosūtīšu ministrei saskaņojot, ko viņa ir ar mieru teikt “on the record”, kam ministre piekrita un pateicās. Arī vēlāk, reaģējot uz ministres B.Bražes biroja nervozo interesi, kad gaidāmi citāti saskaņošanai, es iedrošinoši atbildēju, ka uztraukumam nav pamata, bez saskaņošanas neko nelaidīšu. Un savu solījumu izpildīju pārpārēm, ne tikai nosūtot saskaņošanai izvērstu un pat daļēji kontekstā ietvertu politiķes teiktā atstāstu un citātus 6000 zīmju apmērā, bet arī līdz šai dienai nepubliskojot neko no pārējām 3/4 sarunas. Pat tad nē, kad politiķe mani nostādīja apkaunojošā situācijā, nepatiesi apgalvodama, ka saruna nav notikusi. Kādam paštaisnumam un sagrozītai realitātes sajūtai jābūt, lai, zinot šo visu, tomēr apsūdzētu mani negodprātīgā rīcībā? Mana vienīgā teorētiskā vaina varētu būt, ka ar ministri B.Braži dzīvoju un strādāju acīmredzot atšķirīgās kultūrtelpās un laika joslās. Manā kultūrtelpā un laika joslā politiķi necer baudīt glavļita privilēģijas un pirms publicēšanas “pārskatīšanai” saņemt raksta “tīrrakstu”, kā par mani Mediju ētikas padomei kā savas sūdzības 17.punktā sūdzas ministre B.Braže. Pat būdams 80-to gadu bērns ar padomju realitātes pieredzi, bet, iespējams, tieši tādēļ, ka manas personības veidošanās notika Atmodas laikā, man prātā nevarēja ienākt, ka 2025.gadā Latvijas Republikas ministre, vienojoties par citātu saskaņošanu pirms publicēšanas, visā nopietnībā gaida, ka viņai tiks nosūtīti, nevis citāti, bet raksta tīrraksts! “Pārskatīšanai”! Pilnā nopietnībā ārlietu ministre B.Braže, daudzuprāt, valdošās partijas Vienotība pēdējā cerība uz atdzimšanu un reāla kandidāte uz Valsts prezidenta krēslu kaut kad drīzā nākotnē atklāti pauž uzskatu, ka medijiem pirms publicēšanas politiķiem jāatrāda rakstu tīrraksti “pārskatīšanai”, citādāk sabiedrība neuzticēšoties medijiem (skat.ministres sūdzības 20.punktā paustās bažas). Tikai tagad man top skaidrs, ka izvairīšanās no B.Bražes apsūdzības neētiskā un negodprātīgā rīcībā man bija praktiski neiespējami, jo nekādā veidā nevarēju izpildīt politiķes ekspektācijas par raksta tīrraksta saskaņošanu - tik atšķirīgas ir mūsu izpratnes par to, kur ir iespējama saskaņošanas galējā robeža. Ja, sākot lasīt B.Bražes iesniegumu, es sevi morāli dedzināju uz sārta iedomātas “biedru tiesas” priekšā, izdzīvojot apkaunojumu un kompleksus, ka uz visiem laikiem esmu iemantojusi Latvijas politiskās elites uzlecošās zvaigznes nelabvēlību un kļuvusi par izstumto, tad, pabeidzot lasīt šo sūdzību, man ir morāls atvieglojums, ka esmu ielas otrā pusē vismaz izpratnē par mediju lomu un brīvību, un politiķu pieļaujamajām robežām.

Tālāk sava iesnieguma 17.punktā politiķe turpina kārtējo reizi pārmest, ka mana negodprātīgā rīcība izpaudusies arī kā tas, ka ministrei nedevu skaidru informāciju par platformu, kurā raksts tiks publicēts. Par šo pārmetumu, kas no paša sākuma līdz beigām caurvij ministres B.Bražes iesniegumu, esmu šajā atbildes rakstā izteikusies vairākkārt un ļoti plaši. Tas, ar ko atšķiras iesnieguma beigu sadaļa, - politiķe beidzot pēc cilpu mešanas vairāku lappušu garumā beidzot 17., 18., 19. un 20.punktā met galdā kā beidzot pierādītu sazvērestības teoriju, ka es,vispirms nesolot, ka raksts tiks publicēts tieši Dienā, pēc tam paužot cerību, ka iespējams raksts tiks publicēts Dienā, lai gan droši to vēl nezinu, esot “maldinājusi iesniedzēju par šiem apstākļiem, lai sagatavotu publikāciju Dienā”. Tiem, kuri nav sekojuši līdzi visām peripetijām ap B.Bražes principiālo cīņu par to, lai nepieļautu, ka P.Avens tiktu izņemts no sankciju saraksta, varu paskaidrot un atgādināt lietas būtību, kas visticamāk ir pamatā politiķes izvirzītajai sazvērestības teorijai. Tātad, pirms vairākiem mēnešiem Dienas galvenais redaktors Gatis Madžiņš bija ārlietu ministrei uzdevis kritiskus jautājumus par viņas taktiku sarunās par sankciju pagarināšanu un Eiropas Savienības dalībvalstu iespējamiem kompromisiem par atsevišķu personu izņemšanu no sankciju saraksta, kā arī publicējis viemaz vienu kritisku tvītu vietnē X.

Kā vēlāk uzzināju ne jau no paša G.Madžiņa, bet no citu mediju pārstāvoša kolēģa, kurš to savukārt bija uzzinājis no B.Bražes biroja, vienlaikus ar aizdomu pilno attieksmi par šādas G.Madžiņa rīcības motīviem. Drīz pēc tam sekoja kolēģu no sabiedriskās televīzijas raidījuma De facto sagatavots sižets par dažādu viedokļu līderu vienlaicīgi paustiem B.Bražes darbībai kritiskiem un savā vēstījumā līdzīgiem viedokļiem, par kuriem Ārlietu ministrija un De facto kolēģi pauda aizdomas, ka tā izskatās pēc vienotas kampaņas. Sižetā starp piemēriem pavīdēja arī Dienas galvenā redaktora tvīts. Ārlietu ministre B.Braže saiti uz šo sižetu retvītoja, ko no konteksta un fona informācijas varēja saprast kā piekrišanas paušanu, ka sižetā piesauktie vai kā citādi pavīdējušie viedokļu paudēji ir iesaistīti publiskā kampaņā P.Avena interesēs pret ministri B.Braži. 

Šī visticamāk ir faktūra, uz kuras balstās B.Bražes iesniegumu caurvijušais pārmetums, ka it kā esmu sevi distancējusi no Dienas, sakot, ka neesmu droša, vai rakstu piedāvāšu Dienai, pēc tam neesmu ministrei sniegusi pietiekamu skaidrību, kur raksts tiks publicēts, sakot, ka nezinu, bet ceru, ka Dienā, un piebilstot, ka šis būs tests Dienai, jo man ir sajūta, ka B.Braže Dienā ir nevēlama. Visus šos apstākļus esmu detalizēti izskaidrojusi savā atbildes vēstulē, paskaidrojot ar to vienkāršo faktu, ka Dienā esmu ārštata autore un laikraksts man reti vai tik pat kā nemaz nelūdz uzrakstīt analītiskus rakstus par politikas procesu, bet pārsvarā noslogo interviju un komentāru žanrā. Citiem vārdiem, tur kur ministre B.Braže redz iepriekš starp mani un Dienu koordinētu un izplānotu sazvērestības plānu viņas ievilināšanai 6.maija sarunā, es pretī varu likt tikai savu ieskatu par manis kā ārštata autores specifisko darba organizācijas faktora ietekmi uz to, ka līdz pēdējam nezināju par raksta publicēšanas vietu. Pieļaujot, ka daudziem vēl aizvien nav līdz galam skaidra B.Bražes sazvērestības teorija, kura visticamāk tad arī ir galvenais iemesls, kādēļ tapa šis vāji argumentētais iesniegums Mediju ētikas padomei, mēģināšu to izskaidrot vienkāršāk un tiešāk - tā kā ministre B.Braže diez vai uzticētos Dienas darbiniekam, uzskatot, ka Diena ir iesaistīta kampaņā pret viņu, kas tiek veikta P.Avena labā, tad Diena un visticamāk kopā ar P.Avenu ir sazvērējušies iesūtot pie B.Bražes mani, bet es speciāli, politiķes uzticības iegūšanai, viņu esmu maldinājusi gan sevi it kā distancējot no Dienas, gan, pēc politiķes domām, visticamāk, slēpjot to, ka rakstu man jau no paša sākuma pasūtījusi Diena, kur to arī bijis plānots publicēt, tikai es, negodprātīgi maldinot ministri, to līdz pēdējam esmu slēpusi. Aizdomas par sazvērestību pret viņu P.Avena interesēs (interese acīmredzot, pēc politiķes domām, ir citāta iegūšana, par kuru P.Avens tad varētu sūdzēties Valsts policijā), savukārt to, ka politiķe šādu citātu man 6.maijā paudīs un pēc tam laika posmā no 13.jūnija līdz 16.jūnijam izlems neizmantot manis doto iespēju un šo izteikumu pārformulēt, es acīmredzot pēc B.Bražes domām esmu izzīlējusi kafijas biezumos. Es tikai pavisam nedaudz atvainojos par viegli sarkastisko toni, ar kādu skaidroju ministres acīmredzamo sazvērestības teoriju, kuru viņa vērpj visa grūti vai nemaz nesaprotamā iesnieguma garumā, līdz izliek galdā teju pašā iesnieguma nobeigumā - 17.punktā no kopskaitā 20.punktiem. To, ka nebūtu runājusi ar Dienas žurnālistu, bet tikai ar mani un tikai tāpēc, ka es viņu jau pašā sākumā korekti brīdināju, ka nevaru apgalvot, ka rakstu piedāvāšu Dienai, kas viņai esot radījis priekšstatu, ka es sevi norobežoju no Dienas, ministre B.Braže atklāti savā iesniegumā nemin. Tāpat ministre B.Braže savā iesniegumā atklāti nemin aizdomas, ka Diena vai Diena un es, šo sazvērestību perinājām kopā ar P.Avenu vai viņa uzdevumā. Bet man ir zināms, ka politiķe šo savu sazvērestības teoriju  gan pati, gan caur saviem biroja darbiniekiem (atkarībā no tā, ar kāda statusa personu jāveic aizkulišu skaidrošanas darbs) pēdējos pāris mēnešus ir izplatījusi gan mediju vidē, gan politiķu vidē, gan sūdzoties diviem Latvijas specdienestiem, tā apgrūtinot manu darbu un cenšoties graut manu reputāciju.

Katram politiķim ir savs rokraksts, ministres B.Bražes modus operandi ir publiskās un aizkulišu darbības kombinēšana. Ir ministres oficiālie izteikumi un aktīvs aizkulišu darbs, kuru pēc vajadzības veic vai nu pati ministre, vai viņas biroja pārstāvji, jau neoficiāli izplatot skaidrojošus naratīvus par to, kā patiesībā būtu jāsaprot līdz galam nepateiktais. Vislabākas zāles pret šādu rīcību ir caurspīdīgums, nespēlējot pēc intrigu pinēja uzspiestajiem spēles noteikumiem, bet atklāti un drosmīgi pasakot, kādas aizdomas un sazvērestības teorijas tikušas domātas aiz aizplīvurotajām frāzēm un samudžinātajiem apsūdzības punktiem, kas citādi neveido loģiski saprotamu cēloņu, motivācijas un seku pavedienu. Tieši to es centos darīt savā atbildes rakstā.

Es pilnībā apzinos, kāda spiediena apstākļos nākas strādāt mūsu ārlietu ministrei, zinu, ka viņa asi reaģē uz sava krēsla šūpošanu, ko pavisam objektīvi vai dažkārt arī subjektīvi izjūt arī caur pārmetumiem, kritiku un rakņāšanos savā pagātnē. Nav nekas pārsteidzošs, ka šādos apstākļos jebkuru kritisku vērtējumu, jautājumu, rakstu vai citātu, ko pretējā puse izmantojusi spiediena izdarīšanai, politiķe uztver kā daļu no pret sevi vērstas kampaņas. Vai tas attaisno ministres B.Bražes rīcību konkrēti pret mani, būvējot apsūdzību neētiskā un negodprātīgā rīcībā, labi apzinoties, ka pievilktie “pierādījumi” ir apzināti manipulatīvi, būtiska informācija, kas apgāž izvirzītos apvainojumus, vispār noklusēta, bet iesniegtā - vai nu tikusi maldinoši interpretēta, vai izrauta no konteksta? Manuprāt, šāda politiķes rīcība ne tikai nav attaisnojama ar spiedienu, kam viņa ir pakļauta, tā ir arī neētiska un neatbilst augstajiem ētikas un godaprāta standartiem, kurus ministre B.Braže pieprasa no citiem.

Es nevienā brīdī nevēlos apšaubīt politiķu tiesības uzdot jautājumus par žurnālistu izmantoto metožu ētiskumu, problēmas rodas tad, kad politiķi šīs tiesības sāk izmantot negodprātīgi, pārkāpjot ētikas normas, labi apzinoties, ka iesniegumā manipulējuši un noklusējuši informāciju, lai ietekmētu un sagrozītu iespaidu par faktiski notikušo.