Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Atgriezušies, lai dzīvotu dinamiskāk

"Islande ir mierīga zeme. Ar drošu un mierīgu, ekoloģiski tīru vidi, bet mums gribējās dinamiskāku dzīvi," saka Zane Joņina. Viņa ar ģimeni – vīru Sergeju un dēliņu Dominiku – mājās Latvijā atgriezās šī gada martā. Islandē viņi pavadīja četrus gadus.

Jāturas kopā

Ar Zani Joņinu tiekamies Baltijas Starptautiskās akadēmijas telpās, kur atrodas arī Eiropas Tālmācības vidusskolas administrācija. Zane ir šīs skolas projektu vadītāja.

Viņa ir rīdziniece. Pēc vidusskolas iestājusies Rīgas Tehniskajā universitātē, inženierzinātnēs. "Man ļoti nepatika. Tas nebija mans lauciņš. Protams, es mācījos, ieskaites kārtoju un atzīmes bija labas, bet sapratu, ka šajā nozarē nestrādāšu," atklāj Zane, viņa turpina: "Pēc studijās pavadīta gada no universitātes aizgāju. Sāku strādāt veikalā Drogas par pārdevēju – konsultanti, tad kļuvu par vecāko pārdevēju, tad aizvietoju direktori. Jutu, ka sāk apnikt, jo nav nekādas kustības uz priekšu. Kāds uzņēmums bija izsludinājis konkursu uz biroja administratores vietu, es pieteicos, mani pieņēma un tur nostrādāju kādus četrus gadus, līdz aizbraucu uz Islandi. Darbs man patika, neteikšu, ka gribēju iet prom, bet mūsu ģimenē pieņemts, ka jāturas kopā."

Islande jau šķiet tā zeme, kuru vispirms gribas apceļot kā tūristam... "Mēs speciāli nemeklējām zemi, uz kuru aizbraukt. Vīra tēvs Islandē celtniecībā strādāja jau kādu laiku un aicināja atbraukt, pamēģināt tur padzīvot un pastrādāt. Vispirms uz Islandi devās mans vīrs, pēc mēneša – es. Man nebija ne jausmas, kas tā par valsti un ko tur darīšu. Vēl kolēģiem teicu – nepārdzīvojiet, varēsiet atbraukt ciemos. Viņi smējās – aizbraukt uz salu nesanāks, tikai aizlidot..." smaidot atceras Zane. Tās bija Zanes pirmās ārzemes, pirmais lidojums ar lidmašīnu.
 

Varēja arī iekrāt

Islandē dzīve sakārtojās strauji – Zane Reikjavikā ielidoja sestdienā, svētdien vīrs parādīja ceļu līdz viņas darba vietai un pirmdien Zane jau sāka strādāt: "Biju plānojusi aizbraukt uz Islandi un tad darbu meklēt, bet situācija iegrozījās tā, ka mana jaunākā brāļa tēvs ar savu sievu tieši tajā laikā plānoja no Islandes atgriezties Latvijā. Sieva strādāja viesnīcā un tā bija izdevība man pārņemt viņas darbu. Viesnīcā sāku strādāt kā istabene un jau pēc četriem, pieciem mēnešiem atbrīvojās vieta administrācijā. Izrādīju interesi, ka esmu gatava pamēģināt un mani pieņēma. Pusslodzi strādāju kā istabene un pusslodzi - administrācijā."

Angļu valoda Islandē ir otra saziņas valoda. Lai gan Zane un Sergejs mācījušies runāt arī islandiešu valodā, viņi atzīst, ka pilnībā to apgūt esot bijis grūti. "Valodas apguvi nesekmēja arī tas, ka manā darbā islandieši bija tikai viesnīcas priekšniecība, visi pārējie – apkalpojošais personāls – tādi paši iebraucēji kā mēs un sazinājās angliski," atzīst Zane.

Par dabu šajā zemē Zane bijusi sajūsmā: "Daba ir ļoti skaista. Brīvdienās iznāca izbraukt arī ārpus pilsētas, apskatīt skaistos ūdenskritumus. Man tajās ainavās tikai pietrūka koku, ārpus pilsētas to tur vienkārši nav."

Jā, Islande ir dārga zeme, bet, kā saka Zane - ja cilvēks strādā, problēmu nav. "Mēs abi ar vīru strādājām un arī iekrājām, neraugoties uz to, ka īrējām komfortablu dzīvokli. Jārēķinās, ka Reikjavikā par dzīvokļa īri ir jāatdot aptuveni 2000 eiro. Vidējā alga – aptuveni 2700 eiro. Viena alga "aiziet" īrei un mājsaimniecības precēm, no otras var arī iekrāt," stāsta Zane, viņa turpina: "Tie, kuri tur aizbrauc vieni, bez ģimenes, var noīrēt istabiņu. It īpaši vīriešiem daudzas darba vietas piedāvā vietu kopmītnēs, par to jāmaksā aptuveni 400 eiro. Vienam gan īrēt komfortablu dzīvokli ir pagrūti."

Joņinu ģimenei nebija strikta mērķa braukt peļņā, Zane saka: "Sākumā gribējām vienkārši pamēģināt, kā tas ir – dzīvot un strādāt svešā valstī. Tad nolēmām sakrāt kāzām un kāzu ceļojumam. Kāzas nosvinējām Latvijā, bet kāzu ceļojumā aizbraucām uz Tenerifi. Un tad jau plānojām bērniņu." Joņini apprecējās 2018. gadā un tajā gadā Islandē piedzima Dominiks.

Dekrēta atvaļinājums Islandē māmiņām ir salīdzinoši īss – tikai seši mēneši, taču trīs mēnešu atvaļinājumu var ņemt arī bērna tēvs. "Ar vīru abi ņēmām dekrēta atvaļinājumu, Sergejs uzreiz paņēma pirmo mēnesi, lai varam pavadīt laiku kopā. Savukārt pabalstu jaunajai ģimenei aprēķina no vidējās algas. Pēc dekrēta laika Islandē pieņemts bērniņu nodot tā saucamajām dienas auklēm, bet mums tas nebija pieņemami – bērnam tikai deviņi mēneši, kā tik maziņu uzticēt svešam cilvēkam?! Līdz ar to es ar Dominiku paliku mājās, vīrs strādāja. Un tad jau atgriezāmies Latvijā," stāsta Zane, viņa piebilst: "Starp citu, zīdaiņiem nepieciešamās preces Islandē nebūt nav dārgākas. Pamperi maksā pat lētāk, nekā Latvijā. Atceros, man bija nepieciešami vitamīni grūtniecēm – domāju, nopirkšu tos Latvijā, būs lētāk. Izrādījās, ka šeit tie maksā tikpat, cik Islandē. Cenu ziņā tur dārgāks ir alkohols, cigaretes un gaļa. Vistas fileja maksā aptuveni 15 eiro kilogramā. Kad atgriezāmies Latvijā, pārtikas veikalos pirkām visu pēc kārtas – svešumā ļoti pietrūka mūsu maizes, smalkmaizīšu un kūciņu, biezpiena, krējuma un omes gurķu."
 

Bērnam te labāk

Par atgriešanos mājās Joņinu ģimenē sākuši domāt, kad Dominikam apritēja pusotrs gadiņš. "Bija jāsāk plānot vietu bērnudārzā un prātojām – kā būs? Mājās skan viena valoda, bērnudārzā būs jārunā islandiešu valodā... Turklāt dēls nekad nebija palicis kopā ar vecmāmiņu, tanti vai onkuli, viņš bija pieradis būt kopā tikai ar mammu un tēti. Prātojām – kad bērns sāks iet skolā, atpakaļceļa vispār vairs nebūs. Bērnam būs ļoti grūti nomainīt vidi vēlākā vecumā," saka Zane un uzskaita pārējos argumentus: "Rīgā mums ir pašiem savs dzīvoklis. Un tajā laika posmā, ko pavadīju mājās ar bērniņu, iekrāt līdzekļus vairs nesanāca. Protams, gribējās uz mājām, gribējās, lai bērnam ir vecmāmiņas un vectētiņi. Turlāt Latvijā mazuļiem ir ļoti daudz attīstošu pulciņu, nodarbību. Islandē tādus piedāvā tikai no piecu, sešu gadu vecuma un tad tas ir baseins vai futbols, izvēle ļoti maza. Šeit, Latvijā, bērniem ir dažādas iespējas jau no bēbīšu vecuma. Ar mazo var doties kaut vai uz bērnu rotaļu istabām. Reikjavikā bērnu spēļu laukumos mēs parasti bijām vieni paši... Mums bija sajūta, ka bērnam Latvijā būs labāk."

Darba iespējas Rīgā Zane sāka meklēt vēl Islandē. Izrādās, no šīs valsts aizbraucot, var saņemt U2 sertifikātu, kas paredz trīs mēnešu pabastu, lai iekārtotos citā zemē, atrastu darbu un būtu garantēti iztikas līdzekļi. Abi plānojuši, ka, visticamāk, atgriežoties Latvijā, Sergejs būs tas, kurš pirmais atradīs darbu, taču izrādījās otrādi. "Atgriežoties, jau pēc pāris dienām notika pārrunas un 23. martā jau sāku strādāt Eiropas Tālmācības vidusskolā par projektu koordinatori valodu kursiem. Pirmo laiku varēju strādāt no mājām, turklāt sākās arī Covid – 19 ierobežojumu laiks. Tagad bērns iet dārziņā un es pamazām atgriežos normālā darba režīmā," stāsta Zane.

Viņas darba pienākums ir tālmācībā piedāvāt apgūt angļu un latviešu valodas kursus tiem, kuri dzīvo ārzemēs. "Mans darbs sasaistās ar atgriešanos Latvijā. Piedāvājam latviešu valodas kursus arī latviešu bērniem un jauniešiem, kuru ģimenes ir emigrējušas. Tas ir ļoti aktuāli, jo arī es pati pazīstu vairākas latviešu ģimenes, kuras baidas atgriezties Latvijā tāpēc, ka bērni ir sākuši iet skolā svešā zemē, nerunā vai slikti runā latviski. Baidās, ka šeit atvasēm būs grūti mācīties. Kursos piedāvājam uzlabot valodas zināšanu līmeni, sagatavot bērnu pirms atgriešanās Latvijā." Zanes skolēni ir arī no tādām valstīm kā Brazīlija, ASV, Kanāda, Vācija. "Ir arī tādas ģimenes, kuras neplāno atgriezties Latvijā, bet vecāki vēlas, lai bērns iemācītos runāt latviski un varētu kontaktēties ar radiniekiem Latvijā. Omīte, visticamāk, angļu valodu neiemācīsies, tāpēc bērnam ir jāprot runāt latviski," piebilst Zane.

Kādas ir sajūtas pusgadu pēc atgriešanās? "Ļoti labas. Šo soli nebūt nenožēlojam. Tā mums Islandē bija liela pieredze. Islandē bija tāds pilnīgs miers, tāds, ka tu nemanāmi ieslīgsti rutīnā, kļūsti lēnīgs... Pietrūka tās Latvijas sajūtas, jo šeit visu laiku ir rosība, ir, ko darīt. Toreiz mums ar vīru gribējās to miera sajūtu, četrus gadus to izbaudījām – ārēji it kā par visu ir mierīgs prāts, tomēr iekšēji nepamet trauksmainība – dzīvoklis nav tavs un tu tur neesi savējais. Mēs vēlamies dzīvot aktīvāk, virzīties uz priekšu un būt kustībā. Priecājamies, ka atgriezāmies. Arī bērns ir ļoti mainījies, Dominiks burtiski atvērās – viņam ir iespēja aizbraukt uz laukiem, satikt omītes. Nesen atgriezāmies no laukiem – Dominiks priecīgs palīdzēja gurķus lasīt," pasmaida Zane.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. 

Top komentāri

ABB
A
Islandē strādāja par istabeni, 4 gadu laikā nav iemācījusies valodu un tagad Latvijā strādā pie projektiem, bez izglītības, bez nekā .... smalki, ko lai saka. Tāds līmenis, ka bailes paliek.
Veiksmes stāsts :)
V
"Pēc studijās pavadīta gada no universitātes aizgāju. Sāku strādāt veikalā Drogas par pārdevēju"
Arik Nippel
A
Atgriezās, lai piedalītos "Zelta Mopēda" sacensībās Bieriņos, slavenajā Imularing trasē. Par iekrāto naudu tika iegādāts forsēts mopēds Rīga-7, ko tautā mēdz saukt par "noziegumu pret cilvēci". Ar minēto motovelosipēdu tika sasniegts milzīgs ātrums, apsteidzot tādu ražotāju kā YAMAHA un HONDA ražojumus. Šo mēs tiešām varam saukt par veiksmes stāstu.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ilgstoši bez Valsts policijas priekšnieka(4)

Rīcības vietā ir teātris – situāciju par Valsts policijas priekšnieka atlases procesu sarunā ar žurnālistu Romānu Meļņiku vērtē kādreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas