Digitālā informācijas telpa ir plašs un sarežģīts, bet galvenais jauns, lauks ne tikai pētniekiem, bet arī pašiem lietotājiem un, visticamāk, paies vēl ilgi gadi, kamēr tā tiks saprasta un, kā saka komunikācijas pētniece Solvita Denisa-Liepniece, tiks izgudroti "luksofori", jo mašīnas mums jau ir un mēs jau braucam pilnā ātrumā.
Aizvadītais gads bija ļoti netipisks gan tajā, kā pavadījām ikdienu, gan arī informācijas aprites ziņā. Ne velti jau martā blakus pandēmijai tika pieminēta arī infodēmija. Kā tas viss jums izskatās no komunikācijas zinātnes pētniecības skata punkta?
Gribu sākt ar ievadu par to, kādas atziņas mums var sniegt kognitīvā antropoloģija. Nevaram atskatīties uz 2020. gadu, neatskatoties uz to zināšanu kopu, ko mums dod pētnieki par cilvēci kā tādu. Piemēram, TV pulti mēs paņemam pavisam nesen, nemaz nerunājot par viedtālruņiem un citām digitālajām tehnoloģijām.
Mums ir jauna realitāte, bet mūsu smadzenes ir domātas, lai risinātu konkrētus uzdevumus no senākiem laikiem. Ko mums vajadzēja? Mums vajadzēja pārtiku, mums vajadzēja drošu vietu, lai lācis vai vilks neuzbruktu, ja esam mednieks, tad mums vajadzēja apsteigt to zvēru un viņu nomedīt, pirms viņš nomedī mūs. Svarīgi arī, ka mums ir pēcteči, ar kuriem mēs, ja salīdzinām ar dzīvniekiem, pavadām diezgan ilgu laiku.
Tās ir tās vajadzības, kuru apmierināšanai veidotas mūsu smadzenes un kuru risināšanai radās komunikācija. Tāpat pētnieki uzskata, ka cilvēki baumoja. Par ko? Par draudiem. Nu to mēs arī redzējām 2020. gadā konspiratīvo teoriju ietvarā.
Mūsu smadzenes ir veidotas, lai dzīvotu kādā grupā un lai aizsargātu šo grupu. Ja tev ir piederības sajūta vienai konkrētai, piemēram, tai, kura aizstāv antivakcinācijas stāstu, tad tas iedarbojas, lai aizstāvēto šo grupu un uzbruktu citai.
2020. gada sākums bija katram citāds, protams, mums nebija nepieciešamā informācijas daudzuma. Šī informācija bija nepietiekama, tādēļ tika veidoti daudzi un dažādi stāsti. Un tad, lai paskaidrotu, lai atvieglotu informācijas trūkumu, tika izmantoti jau zināmi ļaunumi – Bils Geitss, 5G. Arī stāsti par čipošanu nav nekas jauns, bet tagad tos varēja pielāgot esošajai situācijai.
Tāpēc principā no vienas puses var teikt, ka 2020. gadā neparādījies nekas jauns. Varam teikt, ka tas viss ir tas jau bieži pieminētais pēcpatiesības periods. Taču kopumā informācijas un komunikācijas cikli ir diezgan līdzīgi. Ja pavelkam bildi atpakaļ un paskatāmies uz vēsturi, redzam, ka šīs lietas ir tās, kas raksturīgas mūsu domāšanai.
Viens no svarīgākajiem elementiem visā šajā stāstā ir grupa – kopiena. Pandēmijas laikā, infodēmijas laikā varam novērot, ka mums izveidojas kopas un katrai kopai ir savi raksturīgie elementi. Tajā skaitā, piemēram, arī faktu pārbaudes kopiena, kas cenšas ar faktiem uzrunāt cilvēkus, kuri par problēmu domā emocionāli.
Problēmu risināšanai mums ir nepieciešamas zināšanas par kopienu, ir svarīgi saprast, ka mums katram ir būtiska piederības sajūta.
Tad kādas ir tās mācības, ko mums – pētniekiem, faktu pārbaudītājiem, žurnālistiem un visiem citiem – vajadzētu paņemt no 2020. gada?
Varam redzēt jau iepriekš konstatētu problēmu aktualizāciju. Piemēram, pieminētā piederības sajūta valstij, uzticība vai uzticības trūkums. Pasniedzējs un bijušais Radio Brīvā Eiropa vadītājs Tomass Kents nesen publicētā grāmatā norāda, ka lieta, ko Latvijā bieži vien piemin, – medijpratība – daudz labāk darbojas saliedētā sabiedrībā.
Nu un varam jautāt – vai mēs pirms šī visa nezinājām, ka mums ir saliedētības problēmas? Tās plaisas, kas mums ir valstī, ir visai dažādas. Biežāk izskan, ka plaisa ir etniskajā griezumā, bet mūsu, Latvijas pētnieku darbi, piemēram, Mārtiņa Kaprāna pētījumi, parāda, ka radikalizācijas un atstumtības plaisas ir daudz plašākas.
Tas arī nozīmē, ka mēs dažādu iemeslu dēļ nebijām spējīgi risināt problēmas.
Taču jāsaprot, ka šīs problēmas paliks arī pēc pandēmijas.
Un ko mēs varam darīt?
No vienas puses mums ir sava unikālā Latvijas pieredze, bet šajā situācijā mums ir arī ar pasauli kopīga pieredze. Bet pandēmijā mēs, visa pasaule, esam kopā. Te ir daudzi plusi. Katrai valstij ir savas mācības un secinājumi, bet mums ir arī starptautiskas organizācijas, kas strādā, lai apkopotu pieredzi, no kuras visi varēsim mācīties.
Mēs neesam vieni. Salīdzinājums – Latvijai nav jāizdomā sava vakcīna, varam izmantot pasaules doto – gan medicīnā, gan informācijas izplatīšanā. Tas attiecas arī uz regulējumiem un to, kā tālāk attīstīt izglītības sistēmu. Arī par to, kā veidot noturību pret dezinformāciju un nepatiesību.
Taču mēs varam ne tikai ņemt, bet arī dot. Jo Latvijā ir pieredze.
Kognitīvā noturība ir tas, kas jāattīsta un kas ir palīdzošs faktors, lai risinātu gan informācijas, gan cita veida aktivitātes, kas var norisināties mūsu galvās.
Bet vai šim ir ilgtermiņa risinājums? Šķiet, ka jau vismaz kopš 2014. gada notikumiem Ukrainā ļoti aktīvi Latvijā runājam par medijpratību, par viltus ziņām, dezinformāciju, bet tajā pašā laikā redzam, ka gandrīz nekas nemainās. Varbūt mums pagātnes mantojuma dēļ ir lielāka noturība un uzmanība pret daļu kaimiņvalsts Krievijas dezinformācijas, piemēram, par vēsturi un okupācijas faktu, bet tajā pašā laikā Melu tvertnes projektā un citviet redzam, ka cilvēki tik un tā turpina uzķerties uz dažādiem maldiem.
Varu atbildēt īsi – tad nekad nebeigsies! Darbs ar dažādām sabiedrības grupām nekad nebeigsies.
Attīstās arī pētniecības tehnoloģijas. Kognitīvā zinātne ir diezgan jauna joma, un pētniecība kopumā attīsta jaunus instrumentus un zināšanas par mūsu domāšanas procesiem, smadzenēm.
Vēl viena lieta, kas mani padara pārliecinātu, ka tas arī nākotnē būs aktuāls jautājums, ir tas, ka varam novērot, kā attīstās šī specifisko zināšanu joma tādās valstīs kā Ķīna un Krievija. Pētot, novērojot, lasot tos pētījumus, kuri nonāk publiskajā telpā, varam secināt, ka pie jau esošajiem ieročiem – fiziskajiem draudiem, pie kiberdraudiem – varēsim runāt arī par kognitīvajiem draudiem.
Proti, šīs valstis arī strādā pie šiem jautājumiem, un, kā jau iepriekš esam redzējuši, arī tās savā labā izmanto jaunās zināšanas.
Tāpēc jāsaka, ka, dzīvojot ar tiem kaimiņiem, ar kuriem mēs dzīvojam, mums nav vērts atslābt.
Par tām grupām arī ir daudz runāts un bijuši kursi, pats esmu bijis gan pie pieaugušajiem, gan jauniešiem, bet pērn notikušais liecina, ka vēl aizvien ir grupas, ko mēs neaizķeram ar savu darbu.
Tas, ko varam redzēt un dzirdēt, sarunājoties ar šajā jomā strādājošajiem ekspertiem, – mums joprojām ir daudz grupu, ko varam saukt par ievainojamām grupām. Mums ir grūti šīs grupas ne tikai sasniegt un uzrunāt, bet arī identificēt.
Tādēļ arī tas ir ļoti sarežģīts stāsts, kā izveidot projektu, lai uzrunātu, sasniegtu šīs īpašās grupas.
Ir kādas mācības no pasaules, ko paņemt?
Jā, ir pasaules pieredze. Bet jāsaprot, esam no dažādam kultūrām, ne vienmēr varam tos pētījumus, kuri veikti, piemēram, ASV universitātēs, arī izmantot Latvijā. Tas ir mūsu darbs – mums jāsaprot, vai šie atklājumi darbosies Latvijā, attiecīgajā grupā.
Tomēr vienlaikus notiek dažādi interesanti pētījumi, ko mēs varētu arī izmantot. Piemēram, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā šobrīd attīsta ideju par biheiviorālās ekonomikas Nudge theory (piebikstīšanas teorija – angļu val., balstās idejā par pozitīvu atalgojumu un netiešu pamudināšanu, lai ietekmētu indivīdu vai grupu rīkoties) teorijas pielietošanu darbā ar viltus ziņām un komunikācijas sfēru. Viņi pēta, vai atgādināt par maldinošo informāciju, kā labāk atgādināt, lai neļautu cilvēkam ieiet tādā pašplūsmā, pierast pie viltus ziņām.
Mērķis ir panākt, ka cilvēks atgriežas pie racionālas domāšanas, neaiziet nestratēģiskā lēmumu pieņemšanā.
Vēl ir tāda lieta kā pre-bunking (pirmsatmaskošana – angļu val.), proti, var censties apsteigt dezinformāciju. Jau pirms cilvēks saskāries ar dezinformāciju, jūsu smadzenēs jau ir informācija, kas neļauj šai nepareizajai informācijai pieķerties. Ja jūs saskaraties ar meliem, sanāk, ka tie jau tiek sagaidīti ar skepsi.
Tā ir sarežģīta lieta, bet aizspriedumi par jautājumiem, kuros nav skaidra viedokļa, var mazināties. Taču tas prasa lielus resursus, lai izpētītu, kas ir tie jautājumi, uz kuriem būtu nepieciešams koncentrēties.
Vai redzat risinājumu bieži pieminētajā un apspriestajā stingrākajā digitālās telpas regulācijā?
Nevaru pateikt, kā tas varētu izskatīties un kā ir jāpārveido, jo tas nav mans lauks, bet tas, ko pieminēju un ko mēs redzam, ko pandēmija parādīja, ka mēs ne līdz galam saprotam šo telpu.
Teiksim tā – mums mašīna jau ir iedota, mēs braucam, bet luksofori nav izdomāti. Vide nav sakārtota. Tas nozīmē, ka gadās negadījumi. Mums ir upuri. Tāpēc mums vajag vienoties, kā šajā vidē uzvesties un kā rīkoties. Viens no diskursiem, kurš pa laikam izskan, skan apmēram šādi – "viss, atņemsim mašīnu. Dzīvosim kā pirms tam".
Tomēr īstais jautājums ir, kā sakārtot šo vidi. Tas, ka tur ir daudz darāmā, ir vairāk nekā skaidrs.
Latvijā, protams, procesi notiek. Bet tas nav tikai par to, ka Latvija lemj, kuru kanālu aizslēgt vai bloķēt, šī tēma ir aktualizēta arī Eiropas Savienības un pasaules līmenī un, visticamāk, būs arī risinājumi un jauni regulējumi.
Jūs daudz esat pētījusi politisko komunikāciju. Vai ir kaut kādas lietas, ko 2020. gads varētu iemācīt arī politiķiem un valsts pārvaldei? Mēs redzējām, ka informācijas trūkumu, nedrošību un katru politiķu kļūdu savā labā steidza izmantot populisti un viltus ziņu izplatītāji.
Tagad es Facebook daudziem cilvēkiem redzu zem profila bildes nozīmīti – "Uzticies zinātnei". Šajā kontekstā ir jāsaprot, ka jāuzticas arī komunikācijas nozarei. Pētniecība, kas norādīja uz problēmām, jau bija iepriekš, piemēram, Mārtiņa Kaprāna, Ievas Bērziņas kopā ar Mārtiņu Hiršu darbos tas viss bija.
Šie pētnieki norādījuši, ka mums ir problēmas ar uzticības līmeni. Nesen publicētie stāsti rakstīja par radikalizāciju un atstumtību. Mums ir šī pētniecība.
Tāpēc nevar teikt, ka iegājām pandēmijas gadā absolūti negatavi. Mums bija risinājumi, kas bija paredzēti, lai uzlabotu komunikāciju. Es teiktu, ka daudz bija izdarīts, bet absolūti loģiskais jautājums ir, kāpēc nebija izdarīts pietiekami, lai novērstu.
Šeit varu atgriezties pie jautājuma par ievainojamajām grupām – mums ir zināšanas, mums ir rekomendācijas. Taču man šķiet, ka, lai risinātu dažus aktuālus jautājumus, ko norāda pētnieki, mums trūkst politiskās gribas. Uzskatu, ka dažos gadījumos problēma ir nevis komunikācijā vai tajā, ka nemāk vai nezina, bet gan tajā, ka komunikācija neeksistē bez politiskās gribas.
Mēs redzējām sekas šim gribas trūkumam. Tas padarīja 2020. gadu un arī 2021. gada situāciju sarežģītāku.
Pētnieki arī mēdz uzdot jautājumu, vai politiķi ir ieinteresēti tādā labi izglītotā auditorijā. Tad tā arī ir mācība – mums vajag politisko gribu, lai risinātu šīs problēmas.
Aizvadītais gads bija grūts, bet vai zinātnē un tieši jūsu laikā ir arī pamanāmas kādas pozitīvās tendences?
Jā. Daudz. Piemēram varam atzīmēt visu, ko dara pētniece Klinta Ločmele. Mums ir daudz projektu, kas tapuši pandēmijas laikā. Es lepojos ar projektiem, ko veicām kopā ar Baltijas Mediju izcilības centru, kas bija paredzēti gan jauniešiem, gan gados vecākajiem.
Varam lepoties arī Baltijas mērogā. Redzu, ka arī interese ap Latvija un mūsu pieredzi ir diezgan liela. Latvija ir centrs, uz kuru atsaucās dažviet kā par piemēru ar mūsu NATO StratCom centru, kas ir palīdzējis arī pētniekiem koordinēties dažādos starptautiskos projektos.
Mēs nezinām, kā būtu bijis pērn, ja nebūtu bijuši visi šie projekti. Un darāmā ir ļoti daudz, bet man ir prieks, ka ir cilvēki, kas strādā. Mums ir izpratne, ka šī ir kopīga lieta, bez kuras tādu foršu valsti neuzbūvēsim un nesaglabāsim.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu Tvertne saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Raivis Vilūns