Darbs sirdij, nevis maciņam

Sirdsdarbs par 450 eiro

VSAC Rīga filiāles Pļavnieki telpas ir gaišas un siltas – uzreiz var redzēt, ka tās paredzētas bērniem. Šeit ik dienas uzturas vairāki desmiti bērnu ar īpašām vajadzībām, gandrīz visiem ir kustību traucējumi, vairākiem arī garīgās attīstības aizture. Pļavnieku sociālā aprūpētāja Vanda Skuja Dienai uzsver, ka valsts ir nodrošinājusi visu nepieciešamo bērnu vajadzībām un attīstībai, sākot ar pacēlājiem, lai varētu pārvietot bērnu ratiņkrēslus, beidzot ar ārstiem. 

Tomēr nepamet sajūta, ka par vienu no svarīgākajiem faktoriem centru iemītnieku labsajūtas nodrošināšanai – aprūpētājiem – valsts ir nedaudz piemirsusi. 

Darbs ir pietiekami grūts gan fiziski, gan arī morāli. Taču alga, ko saņem aprūpētāji, ir aptuveni 450 eiro uz papīra un piemaksas. Tiesa gan, darbavieta piedāvā arī veselības apdrošināšanu, tomēr ar šādu algu nekam daudz pāri nepaliek. Vanda plāno piedalīties badastreikā, neatmetot cerību, ka šāds protests varētu pievērst valstsvīru uzmanību. Tomēr viņa neprognozē, vai tiešām kaut kas pēc tam varētu mainīties. Vanda arī saprot, ka neviens nenāks kontrolēt, vai darbinieki tiešām neēd, bet cer, ka vajadzīgo iestāžu uzmanība tiks pievērsta.
 

Jaunie nākt baidās

Vanda aprūpes centrā Pļavnieki strādā 16 gadu, un šajā laikā kolēģi mainījušies itin bieži. Mainība gan neesot tikai zemā atalgojuma dēļ. "Sākumā jau ne vienmēr ir viegli. Nākot uz šejieni, iespējams, kāds iedomājas, ka strādāšana ar šādiem bērniņiem būs citāda. Vieglāka," stāsta Vanda. Nereti kolēģu trūkuma dēļ nākas strādāt vairāk. Dažreiz uz aprūpes centru tiekot atsūtīti brīvprātīgie, kuri Labklājības ministrijā ir izgājuši speciālu apmācību, tomēr Vanda atzīst, ka viņu palīdzību ne vienmēr jutusi tik lielā mērā, cik gribētos.

Sākums gan arī pašai Vandai nav bijis viegls: "Es pirmās nedēļas nācu mājās un vīram jautāju – ko es šeit daru?" Taču viņa priecājas, ka darbu nav pametusi, jo bērni, ar kuriem viņa strādā, ir brīnišķīgi. Regulāri jāapmeklē arī dažādi kursi, lai saglabātu sociālā aprūpētāja kvalifikāciju, – tas gan jādara no darba brīvajā laikā.

Uz jautājumu, vai zemā atalgojuma dēļ nav plānojusi darbu mainīt, viņa atbild noraidoši. Lai arī ne vienmēr viegls, darbs ar bērniem viņai pārāk patīkot. "Es nevaru sevi iedomāties nekur citur. Uz šejieni es nāku jau kā uz mājām," atzīst Vanda, atklājot, ka šo gadu laikā uz četriem mēnešiem bija aizbraukusi pastrādāt pie dēla Somijā. "Tas pat nebija naudas jautājums. Es nezinu, kādēļ aizbraucu, bet ātri sapratu, ka tas nav man," viņa norāda.