Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Esam latvieši. Mūsu kultūras daļa mums ir svarīga

"Ārējā pieredze ir vajadzīga, padzīvojot citur, arī rodas jaunas idejas," saka Līga Rušiņa, adīšanas veikala un zīmola Craft minde īpašniece. Tikai septembrī viņa ar ģimeni atgriezās Latvijā no Anglijas, kur dzīvoja piecus gadus. Veikals Rīgā, Hospitāļu ielā ir atvērts un Līgai jau šeit ir savs klientu loks. "Tas ir mans lolojums. Strādājot septiņas dienas nedēļā un divpadsmit stundas dienā, to var arī tik ātri paveikt," saka Līga.

Augstas kvalitātes dziju, ko izmanto slaveni pasaules modes dizaineri, Līga iepērk Itālijā. "Šajā jomā ir jābūt pārliecinošam un zinošam. Visi sadarbības partneri jau gaida lielos klientus, ar mazajiem īpaši negrib strādāt un es esmu pavisam mazs klients. Bet, ja manā priekšā aizver durvis, jābūt gatavai arī pa logu kāpt iekšā," pasmaida Līga. Drēgnā, lietainā rudens dienā desmitiem nokrāsu merino vilnas un kašmira dzijas kamolu te priecē acis un sniedz pat tādu kā krāsu terapijas efektu. Un adīšana tagad ir modē!


Divi dažādi hobiji

Līga Rušiņa ar adīšanu aizraujas jau piecus, sešus gadus. Viņa ir pabeigusi Burdas mašīnadīšanas kursus. "Es ar to saslimu. Mums ir tāds joks: dziju pirkšana un adīšana ir divi dažādi hobiji. Var pirkt ļoti daudz dzijas un neko arī neuzadīt. Jo dzija ir skaista, uz to var skatīties kā uz mākslas darbu. Bet adīšana jau ir pavisam kas cits," stāsta veikala saimniece.

Dziju sastāvu Līga maina ar katru pievedumu, savā ziņā eksperimentējot, kā "uzvedīsies" katra konkrētā dzija mašīnadīšanas rakstā. To iespējams arī testēt uz vietas veikalā, kur Līga izvietojusi divas adāmmašīnas. "Tā klientam ir vieglāk pieņemt lēmumu. Pastāv iespēja, ka darbam uz tās adāmmašīnas, kura klientam ir mājās, izvēlētā dzija nemaz nederēs. Mans darbs ir palīdzēt atrast adītāja iecerei piemērotāko dziju, veikt pareizus nepieciešamā materiāla tehniskos aprēķinus, palīdzēt saprast, kā panākt konkrēta dizaina efektu. Es ceru, ka tuvā nākotnē te varēsim veidot arī mazas kolekcijas, piedāvāt unikālus adījumus klientiem. Bet tā nebūs pamatnodarbošanās, vairāk intereses un ambīciju apvienošana," par uzņēmējdarbības plāniem pastāsta Līga. 

Taujāta par iemesliem, kas Līgas ģimeni aizveda prom no Latvijas, viņa atceras: "Vienā rokā bija adāmmašīna, pie otras – četrarpus gadus vecs bērns un aizmugurē vīrs ar čemodāniem. Vīrs nebija ne priecīgs, ne laimīgs par manu lēmumu braukt prom. Tā bija 2013. gada nogale. Tagad, no šīs dienas skatu punkta raugoties atpakaļ – ar to pieredzi, zināšanām, vecuma stabilitāti varbūt arī varējām nebraukt prom.

Ne vienmēr, strauji pieņemot lēmumus un ātri kaut ko mainot, ir vēlamais rezultāts.

Tagad es nesteidzos, vairāk apdomāju notikumus. Pat, ja notiek kas slikts, ļauju, lai tas notiek – kad tas sliktums būs beidzies, tad arī domāsim. Bet toreiz šķita, ka nu ir pienākusi ekonomiski tā sliktākā fāze. Neviens jau ar lielu naudu uz Lielbritāniju nebrauc. Izrādās, ka uz Angliju bez naudas var aizbraukt, bet no Anglijas uz Latviju – nevar gan. Tas ir fakts."


Nebija paveikti mājas darbi

Pēc profesijas Līga Rušiņa ir transporta ekonomikas un uzņēmējdarbības loģistikas speciāliste. Šajā nozarē viņa ieguvusi bakalaura grādu, bet maģistra grādu – ekonomikā. Daudzus gadus Latvijā savā nozarē viņa arī nostrādājusi. "Nozarē varēju mierīgi turpināt strādāt, neviens mani prom nedzina," tagad pasmaida Līga. Viņa gribējusi uzsākt savu biznesu, taču nav bijis pieredzes: "Varbūt lomu spēlēja arī jaunības maksimālisms. Nebiju veikusi mājas darbus, lai uzsāktu nopietnu uzņēmējdarbību, vajadzēja skrupulozāk tam visam pieiet. Es savukārt paļāvos uz veiksmi, kas manā situācijā nebija pareizi. Bizness man neaizgāja, tas bija saistīts ar adīšanu. Kā tagad atceros – uzadīju šalli, kurai galos bija ieadīts Lielvārdes raksts. Šalles iedevu tirgošanai kādā Vecrīgas veikalā, bet nevienu manu šalli nenopirka vairāku mēnešu garumā. Manas šalles bija nofotografētas pat žurnālā Ieva, ar parakstu – latvju raksti atgriežas! Tikai tad, kad es aizbraucu, šalles sāka pirkt! Es nenogaidīju – tas jauniem uzņēmējiem ir svarīgs moments, cik ilga būs tāda gaidīšana. Kurā brīdī ir lūzuma punkts? Cik ilgi jaunais uzņēmējs var pastāvēt tikai ar savu entuziasmu un gribēšanu darboties? Tajā brīdī, kad esi uzsācis ražošanu, atradis, kur savu produktu realizēt, ir nepieciešama mazliet arī veiksme. Ja tās nav, tad ir tā saucamais aplauziens un man bija konkrēts aplauziens. Vairāk pat ne finansiāli, cik emocionāli. Šķita - ai, nu es neko nemāku, nevienam nepatīku. Jo tad, kad pats radi savu darbu, to automātiski asociē ar sevi. Paškritika kļūst pārāk dziļa."

Anglijā jau dzīvojuši Līgas tuvinieki – mamma, māsa un brālis. "Nosvinējām Ziemassvētkus, pastaigāju pa pilsētu un atradu veikalu, kurā amatnieki un rokdarbnieki var realizēt paši savus darbiņus, kopīgi maksājot par telpu īri, elektrību un tekošajiem rēķiniem. Aizgāju pieteikties, parādīju savus darbiņus un pēc janvāra brīvlaika varēju sākt strādāt," atceras Līga, viņa turpina: "Vīrs turpināja darboties savā uzņēmējdarbības sfērā, bet strādāja arī algotu darbu. Anglijā var atrast darbu, bet vislabāk, ja kāds iesaka tevi kā darbinieku. Viņu ieteica un darbiņu dabūja." Līga atzīst, ka viņai paticis Anglijas veikaliņa koncepts, kur paši rokdarbnieki strādā savā veikalā. Latvijā ir līdzīga koncepta veikali, kur realizācijai var nodot savu preci, bet tas nav gluži Anglijas modelis. "Tas šeit varētu būt ļoti labs koncepts un es esmu sponsora un telpu meklējumos. Latvijā ir ļoti daudz rokdarbnieču, adītāju, kuras ar to nodarbojas ar pilna laika slodzi, pelnot iztikai. Redzu, kā tagad attīstās tirdziņi. Jā, konkurence ir palielinājusies, bet tas ir tikai labi, jo konkurence veicina attīstību. Adījumi kļūst aizvien kvalitatīvāki, interesantāki un tas ir labi. Tikai tirgus ir mazs, jo cilvēku nav. Ja cilvēku šeit būtu vairāk, arī attīstība kļūtu straujāka," uzskata Līga.


Kur vēl labāk kā mājās!

Anglijā Līgai un viņas ģimenei klājās labi. "Zinu cilvēkus, kuri tur ir ļoti labi izsitušies, pilnībā mainījuši savu dzīvi gan ekonomiski, gan sociāli. Un ir palikuši tur. Bet vidusmērā jau lielākā daļa dzīvo kā dzīvo – varbūt vairāk var atļauties nopirkt kādas lietas, mantas, drēbes. Tas ir svarīgi - it īpaši, ja ģimenē ir augoši bērni. Taču, ja tagad tā vizuāli vērtēju Latviju, arī tās laukus – tad tagad šeit viss izskatās ļoti labi, dārgi, skaisti, uzposti! Tas ir, runājot gan par cilvēkiem, gan mājām, ēkām, transportlīdzekļiem – viss ir daudz skaistāks, jaunāks un svaigāks. Un internets šeit ir ātrāks, nekā Anglijā. Nav tā, ka viss ir tikai slikti. Es redzu jaunākos smartfona modeļus cilvēkiem, redzu, ar kādām mašīnām brauc, kādas ir drēbes un tad gribas teikt: nespļauj, draudziņ! Un pat ja viss ir uz kredīta – visa pasaule jau dzīvo uz kredīta. Šajā sistēmā mēs visi esam iekšā, jautājums tikai – kā sevi varam nomenedžēt un neiznīcināt, esot šai mutulī," saka Līga Rušiņa.

Jaunā sieviete neslēpj – lēmumu par atgriešanos Latvijā veicinājis "slavenais Brexit." 

Līga pamato: "Šo pašu es darīju arī tur, vairāk specializējoties uz mazajiem dizaineriem. Redzēju, kā visā pasaulē attīstās mājsaimniecības adītāju virziens – tas tagad ir modes kliedziens. Tikpat populārs kā savulaik kā savulaik jogas kustība. Tagad visi ada – meitenes, kuras nekad nav adījušas, arī daudzi vīrieši ada! Ja es kā privātpersona raudzītos uz Brexit, mani tas īpaši neaizkustinātu – tā problēma nebija tik liela. Taču uzņēmējiem daudz kas mainīsies gan grāmatvedībā, gan nodokļu sistēmā un nevienam nav skaidrs, kā tas ietekmēs uzņēmējdarbību. Sapratu, ka patērēšu vairāk laika, risinot kaut kādas Brexit sekas, nekā reāli tirgojot preci, kas ir mūsu ģimenes ienākumu avots. Tātad ir jābrauc uz Eiropu! Un kur vēl labāk Eiropā nekā mājās?!"

Taču arī Līgas Rušiņas bērni veicinājuši ģimenes atgriešanos. Meitiņai Sofijai ir desmit gadu, puisītim Valtam – četrarpus. Skolas jautājums, protams, bija jārisina. Līga teic: "Man ir paveicies ar maniem bērniem, jo viņi paši visu risina. Viņi nav stumdāmi, bīdāmi. Un viņi paši sameklēja skolu. Bija pie vecmāmiņas un vectētiņa vasaras brīvlaikā, aizgāja iepazīties ar vietējo skolu Ogres novadā, kur vecmāmiņa arī strādā. Bērni man zvana un saka: mums te patīk! Protams, bērnu jautājums bija visjūtīgākais, jo bizness ir bizness, nauda ir nauda arī Āfrikā, taču jautājums ir – kur bērniem būs labi. Skolotāji bija super atsaucīgi, visu ātri nokārtoja, papildus stundas latviešu valodā noorganizēja. Viss notika dabīgi, nepiespiesti. Domāju – lauku skola bija pareizā izvēle. Piedzīt zināšanas mēs varēsim, taču vissvarīgākais ir adaptēt bērnu. Un tas veicas labāk šaurākā vidē."

Kā bērni uztver ģimenes atgriešanos? "Puikam bērnudārzs bija liels pārsteigums, Anglijā tajā veic vairāk pieskatīšanas funkciju. Abi bērni ir sajūsmā par atgriešanos. Vakar braucām no baseina un puika man saka: "Es jau esmu aizmirsis kā ar plikām kājām pa zālīti staigāju." Tas viņam šovasar bija notikums. Tagad varam izbaudīt lauku mieru un stabilitāti, bet, ja ir vēlēšanās, brīvdienās varam atbraukt uz Rīgu, uzsūkt pilsētas ātro ritmu."

Tiem, kuri šaubās, vai atgriezties, Līgai ieteikt ko grūti, jo katram cilvēkam ir ļoti daudz tieši viņam svarīgo faktoru. "Manuprāt, reemigrācijas aģentūrām to darbā ir divi lieli klupšanas akmeņi attiecībā uz ģimenēm – darbu var dabūt faktiski tikai Rīgā, lai gan droši vien ir arī citur, taču Rīgā nav vietu bērnudārzos un pieļauju, ka ne katrā skolā arī var tikt. Vēl pirms atgriešanās, lai redzētu reālo situāciju darba tirgū, izsūtīju savu CV vairākiem potenciālajiem darba devējiem Latvijā. Man atsaucās, mani arī intervēja un to varēju darīt pat Skype. Bet tad bija situācijas, kad man jautā, vai bērnam dārziņš Rīgā jau sarunāts. Es nemeloju, saku, ka nav. Un tad ir sajūta, ka formāli saruna turpinās, bet faktiski jau ir beigusies. Un tad man bija tāds – vov, kā tad var tikt mājās? Ir jāmelo un atbraucot jādzīvo stresā par to, kur likt bērnu? Tas ir tas bēdīgais moments. Daudzām mammām un tētiem, un ģimenēm kā institūcijām tur ir daudz vieglāk un drošāk," atzīst Līga Rušiņa un piebilst: "Bet no emocionālā viedokļa šeit ir tā foršā sajūta, ka te ir ģimene, draugi, var piezvanīt un aizraukt ciemos, var aiziet uz teātri un operu, notiek pasākumi, koncerti, festivāli, kas mums ir saprotamāki. Šogad vasarā ar vīru pat dejojām zaļumballē, kaut gan esam absolūti nedejotāji. Mēs esam latvieši un mūsu kultūras daļa mums ir svarīga. Svešumā tās pietrūkst."


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Esam latvieši. Mūsu kultūras daļa mums ir svarīga saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

valoda — kultūras pamats
v
Tāpēc visās Latvijas skolās valsts valodai jābūt mācībvalodai. Šis princips pastāv visur pasaulē.
ērce
ē
Kultūras pamats ir valoda.
Aizsajūsmasaizrāvāselpa
A
Strādājot septiņas dienas nedēļā un divpadsmit stundas dienā, to var arī tik ātri paveikt, BET PĒC TAM... VAR TĒRĒT NAUDU DĀRGAJĀM ZĀLĒM UN LABAJIEM ĀRSTIEM.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Neizdarība – iegansts atlaišanai(24)

Plānots, ka līdz šīs nedēļas beigām Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sagatavos atzinumu par kārtību, kādā tiks rosināta Rīgas domes (RD) atlaišana. Neskatoties uz to, k...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas