Esmu jau pieradusi, vienai pašai pat labāk,» Anita nosaka, naski velkot ogu lasāmo kombainu pāri ciņiem. Ogas līdz ar sūnām un gružiem sabirst konteinerā aiz pašdarinātās ietaises metāla zariem, un, skaties vien, baltajam plastmasas spainim dibens jau nosegts. Ja veicas, divās stundās desmit litru spaini varot piegrābt, tikai šoruden purvs nav tik dāsns kā citus gadus.
Jau daudzas vasaras un rudeņus Anita ik rītu dodas uz mežu vai purvu, lai lasītu ogas, par kuru pārdošanu iegūtā nauda ģimenei ir krietns atspaids. Tomēr, cik kopā sezonā viņa ar ogošanu nopelna, Anita nav sarēķinājusi - tas atkarīgs no tā, cik stundu kuru dienu izdodas būt mežā. Sēnes Anita lasa tikai pašas patēriņam, jo Baltinavā sēnes nepieņem.
Purvā neapmaldās
Egļuciema purvs no Anitas mājām ir vairāk nekā 20 kilometru attālumā, taču uzņēmīgo ogotāju tas neatbaida, sēžas uz velosipēda un pēc stundas jau ir Zirgudobēs. Varot braukt arī ar satiksmes autobusu, tikai tad visa diena jāpavada purvā, kur nav ne sausas vietiņas, lai apsēstos un atpūtinātu nogurušās kājas. Un ja vēl akači! «Akaču šajā purvā nav, vienīgi tur, tajā malā, ir aizaudzis dīķis, kāda septiņdesmitgadīga tante tur nesen iekūlās. Jau līdz pleciem bija iegrimusi, domājusi, ka pēdējā stundiņa klāt, neviena jau nebija, ko pasaukt palīgā,» Anitas vārdi neskan pārāk mierinoši. Pagājušajā gadā purvs esot bijis vēl slapjāks, ūdens smēlies zābakos, taču arī dzērveņu tad bijis vairāk. Purvs pazīstams kopš bērnības, apmaldīties vēl nav gadījies, kaut gan dzirdēts esot daudz, ka apmaldās un aizklīst līdz pat Tilžai.
Ar mellenēm - vairāk
Anita viena pati audzina divus bērnus. Dēls savu tēvu pat nav redzējis, nu jau liels, pabeidzis profesionāli tehnisko skolu, taču pagaidām ir bez darba. Mazajai meitiņai ir seši gadi, mācās sagatavošanas klasē. Anita sitas, kā māk, strādājusi pie zemniekiem, simtlatnieku programmā cirtusi krūmus, slaukusi govis. Cita darba Baltinavā vienkārši nav. Ogu lasīšana sezonas laikā ir krietns atspaids ģimenei. Brīvdienās talkā nāk arī bērni.
«Mazajai ļoti patīk iet mežā, vakar divus litrus dzērveņu salasīja. Bet man bail viņu ņemt līdzi, viņa tik drosmīga, ne no kā nebaidās, peli, vardi var paņemt rokās, ja nu pēkšņi ierauga kādu čūsku,» Anita nodrebinās. Pati viņa no čūskām nebaidās, pārmet krustu, pirms iet mežā, arī pret ērcēm nav potējusies, jo tas ir pārāk dārgi. Paldies Dievam, neviena nav pat piesūkusies. Grūtāks bijis melleņu laiks, kad braukusi pat divas reizes dienā - agri no rīta un vakarā, jo par mellenēm šogad labi maksāts, taču raža bijusi maza. Dienā varēja nopelnīt pat 25 latus, taču tas nebija viegli. «Karsti bija, arī kukaiņi koda, ka traks, aplējos ar indi, un uz priekšu.» Kādus 18 latus dienā varēja nopelnīt arī ar brūklenēm, taču to šogad pavisam maz.
Ogas ņirb acu priekšā
Gandrīz līdz augšai pielasītais spainis palicis tālu uz ciņa, Anita atliec sāpošo muguru, noņem no galvas lakatiņu un lasa ogas tajā. Gar purva apvārsni aiziet kāds vīrs ar dzērveņu maisu plecos, paklūp un atkal ceļas. «Kad kājas stieg, staigāt grūti. Ārā no purva stiepjot divus lielos spaiņus, šķiet, ka rokas no piepūles nokritīs, bet vakarā vēl jāiet palīgā zemniekam slaukt 40 govis. Grūti? Nē, nav jau tik traki,» Anita nesūdzas. Pašas saimniecība palikusi bez lopiņiem, nelaimīgā kārtā vienā vasarā, iespējams, čūskas koduma dēļ nobeigusies gan govs, gan tele.
Egļuciema ogu pieņēmējs Viktors Firsovs pilno spaini veikli nosver un izber kastē. Dzērvenes pieņem netīrītas kopā ar visām sūnām, tikai daži lasītāji gan esot galīgi bez kauna, vēl saberot spainī sprunguļus. Anitai veicies - šodien dzērveņu cena cēlusies par 10 santīmiem un nu jau ir Ls 1,30 par kilogramu. Atpakaļceļā viņa lūdz pieturēt pie ciema veikala, no kura atgriežas ar pilnu iepirkumu maisiņu pārtikas.
«Vakarā gultā piever acis, visu laiku ogas acu priekšā vien ņirb.
Bet arī tad, ja nevajadzētu naudu, ietu ogās. Patīk mežā. Tas ir kā pieradums un prieks,» saka Anita.