Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Koordinatora personā uztver valsti

"Mans darbs ir daudzpusīgs ne tikai informatīvā ziņā, bet arī profesionālā un praktiskā nozīmē. Tas ir administratīvs un noteikti - arī ļoti emocionāls un personīgs darbs," atzīst Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Ija Groza. Šajā amatā viņa ir kopš 2018. gada marta, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un plānošanas reģioni sāka īstenot projektu Reģionālais reemigrācijas koordinators.

Plašs darba spektrs

VARAM izveidojusi piecu reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu, nodrošinot vienu koordinatoru katrā Latvijas plānošanas reģionā. Koordinatori palīdz aizbraukušajiem atgriezties mājās, bet pašvaldībām – atgūt savus iedzīvotājus. Ikvienam interesentam ir iespēja bez maksas saņemt reģionālā koordinatora konsultāciju par sev aktuāliem jautājumiem, kas saistīti ar atgriešanos Latvijā konkrētajā reģionā. Koordinators vienlaikus ir atbalsta persona, kas palīdz ārvalstīs esošajiem tautiešiem attālināti izvērtēt priekšrocības pārdomātam lēmumam, kā arī sagatavoties, lai veiksmīgi atgrieztos mājās.

Līdz šī gada 30. novembrim Vidzemes reemigrācijas koordinatore Ija Groza sagatavojusi 1176 personalizētus piedāvājumus tiem emigrācijā esošiem tautiešiem, kuri apsver iespējas atgriezties. Pavisam ar koordinatores palīdzību Vidzemē atgriezušies 472 reemigranti. "Tie ir tie, kuri ar mani sazinājušies un arī informējuši par savu atgriešanos. Daļa ir tādu reemigrantu, kuriem pēc atgriešanās nav vajadzīga koordinatora palīdzība. Līdz ar to šī ir mana darba statistika, bet nav kopumā Vidzemē atgriezušos rādītājs," paskaidro Groza.

Visbiežāk pie Vidzemes koordinatores vērsušies pēc palīdzības tādos jautājumos kā izglītība – par pirmsskolas izglītības iestādēm, skolām, latviešu valodas apmācībām, pārkvalifikāciju; darba un mājokļa meklējumos; lai noskaidrotu kreditēšanas iespējas mājoklim vai biznesam. Groza skaidro darba specifiku: "Tā ir informācijas izzināšana no dažādiem avotiem, lai sagatavotu piedāvājumu. Cilvēkiem jāstāsta plašāk par iespējām Latvijā, Vidzemē un tā ir tāda kā sabiedrisko attiecību funkcija. Saskaramies ar to, ka daudzi nezina, viņi iedomājas, ka dzīve Latvijā ir tāda kā pirms 15 gadiem, kad viņi aizbrauca. Mēs piedalāmies arī dažādos valsts mēroga pasākumos, kas saistīti ar reemigrācijas jautājumiem, kur tiek prasīts koordinatoru viedoklis vai situācijas izzināšana. Sadarbojamies ar pašvaldībām, valsts institūcijām. Plānošanas reģionos mums tiek uzticēti grantu konkursi, kur jāsniedz konsultācijas par projektu izstrādi un sagatavošanu. Darbības sfēra ir ļoti plaša."

Emocionalitāte šajā darbā saistās ar cilvēkiem, kuri atgriežas. "Tās ir viņu emocijas. Ir pozitīvās emocijas, saistītas ar atgriešanos savās mājās, emocijas, kas saistītas ar stāstiem par aizbraukšanas iemesliem, un ir negatīvās emocijas, ko cilvēki pauž, izsaka mums, koordinatoriem, jo mūsu personā viņi uztver valsti – arī sāpi, sarūgtinājumu par valsti. Tas ir gana plašs spektrs," saka Groza.
 

Kāpēc tieši Vidzeme

Taujāta par reemigrācijas tendencēm, reemigrējušo motīviem pirms Covid-19 pandēmijas, Vidzemes koordinatore atklāj – pamatā, vairāk izteikta bijusi emocionālā saikne ar dzimteni un arīdzan bērnu izglītošanās vietas jautājums. "Cilvēki dažādu iemeslu dēļ devušies uz ārzemēm – kāds vienkārši laimi meklēt, cits pelnīt, studēt, mācīties, uzsākt savu biznesu, respektīvi, ar konkrētu mērķi. Kad tas sasniegts, viņi atgriežas mājās," stāsta Groza, viņa turpina:

"Tas, ko man teikuši – viss būtu labi, karjera sasniegta, tomēr pietrūkst šīs saiknes ar tuviniekiem, draugiem, ar savu zemi. Tās ir emocionālas lietas."

Koordinatore novērojusi, ka starp reemigrantiem proporcionāli vairāk šeit vēlējušies strādāt algotu darbu, ne veidot uzņēmējdarbību. "Ir cilvēki ar labu augstas kvalifikācijas specialitāti un arī tādi, kuru specialitātes šeit, Latvijā, nav tik pieprasītas – saistītas ar tehnoloģijām, loģistikas, pārdošanas nozarēm. Vidzeme ir izteikts lauku reģions un ar augstākās kvalifikācijas specialitāti šeit grūti atrast nodarbošanos, piemērotu darbu. Tā ir viena no lielākajām problēmām, kas cilvēkus attur, nemotiviē atgriezties Vidzemē vai liek meklēt pārkvalificēšanās iespējas," stāsta koordinatore, viņa turpina: "Otra kategorija ir zemākas kvalifikācijas profesiju pārstāvji, bet arī šajā jomā reģionā piedāvājums nav tik liels un plašs, un es pat teiktu – vairāk iespēju ir vīriešiem, ne sievietēm. Tie ir darbi būvniecībā, mežapstrādē, kokapstrādē." Būtisks ir arī atalgojums – reģionos pat kvalificētam darbiniekam publiskajā pārvaldē atalgojums nav tik liels. "Un, ja tā ir minimālā alga, tad - ārzemēs pieradušam pie cita līmeņa minimuma - pie mums tas ir grūtāk. Tāpēc cilvēki nepārceļas uz attāliem laukiem, ģeogrāfiski izvēlas vietu tuvāk Rīgai, lielajām pilsētām, kur koncentrējas vairāk iespēju. Mums tā ir Valmieras puse. Bet citi arī pārkvalificējas. Labā lieta ir tā, ka pie mums ir attīstītākas attālinātā darba iespējas, salīdzinot, piemēram, ar Angliju, Īriju un ir reemigranti, kuri tagad dzīvo Latvijā, bet attālināti strādā uzņēmumā ārzemēs."

Izrādās, kā savu vietu Latvijā turpmākajai dzīvei Vidzemi izvēlas arī tie, kuri šeit līdz tam nekad nav dzīvojuši. Jo gleznains reģions! "Protams, tie nav vairums, bet ir arī tādi pāri, kur viens ir vidzemnieks, bet otrs no cita Latvijas reģiona. Bet ir arī kurzemnieki, latgalieši, rīdzinieki, kuriem šeit nav sakņu. Viņi Vidzemi izvēlējušies gleznainās dabas un vides dēļ. Tas priecē. Būtisks ir arī līdz Rīgai salīdzinoši neliels attālums. Tad mēs kopīgi meklējam atbilstošu dzīvesvietu," stāsta Groza un min kādu piemēru: "Nesen viena ģimene atgriezās no Vācijas – sieviete ir rīdziniece, kura vienmēr zinājusi: ja viņa atgriezīsies, tad ne uz Rīgu, bet noteikti uz Vidzemes pusi."
 

Kļūstam tolerantāki

Bet kā reemigrantu ģimenēs citas tautības otrās pusītes iedzīvojas Vidzemē? Koordinatore: "Gribētu teikt – labi. Lielākoties tie ir sievām vīri – nelatvieši. Ir situācijas, kad tieši tā otra pusīte bijusi iniciators, lai pārceltos uz Latviju, jo viņi novērtē Latviju, gan dabu, gan attālumus, gan saimnieciskās darbības iespējas. Protams, jāpalīdz – viņiem ir grūtāk ar valodas apguvi, bet viņi ir atvērti, gatavi jauniem izaicinājumiem." Līdz šim Grozai viņas saskarsmē ar reemigrējušajiem maz bijis jaukto tautību ģimeņu, kurās sveštautietis nav varējis Vidzemē iedzīvoties tīri fiziski: ir auksti, tumši vakari... Starp citu, tie bija Francijas un Anglijas pilsoņi.

"Arī vietējā sabiedrība dažādi raugās un pieņem sveštautiešus, bet es vienmēr saku, ka šajā ziņā iesaistītas ir divas puses. Cik pats būsi atvērts un komunikabls, skaidrosi, stāstīsi, tik arī pretī saņemsi," tā Ija.

Koordinatore nenoliedz – sākotnēji, kopš sākuši strādāt, neiecietība, negatīvisms pret reemigrantiem bijis lielāks. "Sabiedrībā kopumā valdīja neizpratne, šķita, ka šis reemigrācijas pilotprojekts ir īpaša valsts atbalsta programma un tiem, kas atgriežas, ir papildus labumi, gan materiālie, gan citas priekšrocības attiecībā pret vietējiem iedzīvotājiem. Stāstījām, skaidrojām, ka šiem cilvēkiem nav nekādu priekšrcību, viņiem neviens, atgriezoties, nemaksā papildus naudu vai pabalstus. Tāpat mājokļu, bērnudarārzu vai skolas jautājumi jārisina tāpat kā visiem citiem. Pamazām vietējās sabiedrības izpratne līdzsvarojās," atzīst Groza, viņa turpina: "Neizpratni radīja arī grantu konkurss reemigrantiem saimnieciskās darbības veicējiem. Daži pārmeta – vai tas nozīmē, ka ir jāizbrauc no Latvijas, lai saņemtu atbalstu uzņēmējdarbībai? Tomēr jāvērtē, ka tie, kuri atgriezās, uzsāka uzņemējdarbību un saņēma atbalstu, viņi savā turpmakajā biznesā iesaistīja savu ģimeni, savus vietējos cilvēkus, respektīvi, sāka nodarbināt arī tos, kuri nav emigrējuši. Turklāt tiem, kuri dzīvo Latvijā pastāvīgi, ir pieejami pašvaldību finansējumi, dažādi Eiropas projektu, Lauku atbalsta dienesta finansējumi un šajos konkursos tāpat var pieteikties un patiesībā, dzīvojot uz vietas, ir vēl lielākas priekšrocības. Kopumā vietējā sabiedrība mācās pieņemt cittautiešus, reemigrantus, mācās pieņemt citādo. Kļūstam tolerantāki, saprotošāki."


Lēmums jāpieņem pašam

Šī gada pavasarī Covid-19 ārkārtas situācija daudziem, kuri bija iecerējuši atgriezties Latvijā, likusi šķēršļus plāniem, kaut arī biļetes mājupceļam bija nopirktas... Groza vērtē situāciju: "Sabiedrībā visi dzirdējām, ka ir šie repatriācijas reisi. Arī mēs, reemigrācijas koordinatores, toreiz nezinājām, ka ar tiem nedrīkst atgriezties reemigranti, tie bija domāti tikai tūristiem, darbiniekiem komandējumos. Reemigrantiem nepārdeva biļetes un viņus neuzņēma šajos reisos. Ceļš uz Latviju bija slēgts un cilvēki bija izmisumā. Bet, ja ir krīze, bailes, gribas tikt pie tuvākajiem uz mājām. Cilvēki meklēja dažādus ceļus – caur Igauniju, Lietuvu, Baltkrieviju. Pavasaris bija izmisuma laiks." Tas ietekmējis dažādi – vieni atgriezušies, apņēmības pilni izmantot jebkādas iespējas, citi savu lēmumu mainījuši, vēl kāds nolēmis nogaidīt, vērtējot, kas notiks ar valsti, ekonomiku. Varbūt mītnes zemē valsts pēc krīzes atkopsies ātrāk.

"Sazinoties ar tiem, kuri bija plānojuši agriezties, tomēr palika ārvalstīs, viņi atklāj, ka pašlaik ieturēs pauzi attiecībā uz reemigrācijas lēmumu. Kad vasarā robežas atvērās, daži atbrauca pie radiem paciemoties. Vasara pagāja un viņi vairs nebrauca atpakaļ, palika šeit, kaut sākotnēji tādu plānu nebija. Viņi atzīst, ka šeit ir brīvāk, drošāk, svarīga arī vide un daba. Palika, gan par savu veselību, gan bērniem domājot," stāsta koordinatore un atklāj, ka šoruden interese par reemigrācijas iespējām mazinājusies. Tradicionāli iepriekšējos gados tieši rudenī cilvēki domāja par nākotnes plāniem nākamajam gadam. Patreiz valda neziņa. Groza: "Lielākajai daļai potencioālo reemigrantu gads ir minimums, kas nepieciešams lēmuma realizācijai. Varbūt pat divi, trīs gadi uz priekšu. To nosaka gan darba lietas, gan vecums, bērni, skolas lietas. Ir tādi, kuri pieņem spontānu lēmumu nedēļas vai divu nedēļu laikā, bet tā ir mazākā daļa. Es vienmēr rosinu, ka tas ir būtisks lēmums viņu dzīvē, lai visu izanalizē, kaut vai liek plusus un mīnusus dzīvei vienā un otrā valstī. Spontānie lēmumi... Manā praksē bijušas situācijas, kad klauvē pie biroja durvīm vai zvana un saka: "Es vakar atgriezos. Te nu es esmu, palīdziet man!" Tā nevar ar savu dzīvi rīkoties! Jo tad var būt vilšanās, jo gaidījis vienu, bet reālā dzīve cita. Tāpēc ir svarīgi zināt, kur dzīvos, kur strādās, ko darīs. Tāpēc esam mēs – koordinatori -, kuri palīdz to visu izzināt."

Kā mammas, kā krustmātes – tā dažkārt reemigrējušie uztver koordinatores visos Latvijas reģionos. Tomēr viņas nav tās personas, kas fiziski nodrošinās ar mājokli un pašu vietā, bez pašu piepūles atrisinās visus sadzīves jautājumus, iekārtos darbā. Apvainojumi, pārmetumi te nav vietā. "Tā ir mūsu katra paša dzīve, katram pašam jāstrādā. Varu palīdzēt, bet ne lēmumu pieņemšanā," teic Ija. Taču par labajām krustmātēm koordinatores kļūst arī pozitīvas, veiksmīgas, sirsnīgas sadarbības rezultātā. Groza pastāsta: "Ir daudz labu vārdu saņemts. Es vienmēr komunicēju tā, kā gribētu, lai pret mani izturas. Personīgi, no sirds. Kad saņemu zvanu vai īsziņu, vai cilvēki atnāk uz biroju pateikties, tie ir tie emocionālie brīži jebkurā gadījumā, kad aizmirstas tas pelēkais un rūgtais. Reiz kādai ģimenei palīdzēju no Amerikas pārcelties, mēs ļoti daudz kopā strādājām, jo sievietes vīrs ir nelatvietis. Atveroties durvīm un beidzot satiekoties klātienē – tas bija ļoti emocionāls brīdis. Vēl viens emocionāls stāsts saistās ar kādu sievieti un viņas meitām, kura bija izmisumā, ļoti gribēja atgriezties, bet tas šķita grūti, pat neiespējami. Biju kā psihologs, viņu atbalstot. Viņa pašlaik ir Latvijā. Tas ir mans gandarījums."

Apsverot domu par atgriešanos Latvijā un dzīvi Vidzemē, var sazināties ar Vidzemes remigrācijas koordinatori Iju Grozu pa e-pastu: [email protected]; vai pa tālruņa numuru: +371 29287585.

 

Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore uzskata – viens no galvenajiem reemigrāciju veicinošajiem faktoriem ir saikne ar Latviju, tomēr, kā atzinuši arī potenciālie reemigranti, ja Latvijā valdīs ekonomiska drošība, stabilitāte un būs vērojama attīstība, reemigrācijas process noritēs pats no sevis. "Ja būs pieejams darbs, dzīvesvieta, attīstīta infrastruktūra, speciālas palīdzības programmas nevajadzēs."


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

Atkal
A
kārtējie nodokļos samaksātās naudas bezjēdzīgie notrallinātāji...
dace
d
vajprata izpausme. Ir pashvaldibas, ir migracijas dienesti, ir pilsonibas dienesti. Vai varbut, ka nav vairs?
gf
g
Kā būtu, ja šai tantei piedāvātu apmainīties ar lomām? Nu, piemēram - ja viņa būtu tā, kurai nepieciešama reemigrācija, kā tad viņa vērtētu šādu personu Latvijā, kas ''palīdz'' atgriezties?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas