Ierasts, ka, pieminēta citu Eiropas Savienības (ES) valstu kontekstā, Latvija parasti ir sērdienītes statusā. Taču ne ūdens resursu ziņā. Pirmkārt, mēs varam lepoties ar labākās kvalitātes pazemes ūdeni. Tikpat laba situācija vēl ir tikai Lietuvā. Otrkārt, Latvijas upju stāvoklis novērtēts kā piektais labākais ES. Taču ir arī virkne problēmu - Latvijā nav ilgtermiņa plānošanas un netiek noteikts, kādas saimnieciskās darbības var veikt uz ūdens vai to malās, līdz ar to zūd upju bioloģiskā daudzveidība un saimnieciskais potenciāls. Tāpat, piemēram, uzņēmumam, kas noplūdina rūpnieciskos notekūdeņus, ir vieglāk samaksāt soda naudu, nekā ieviest tehnoloģiski labākas iekārtas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) atzīst, ka tās rīcībā esošie finanšu instrumenti nesniedz specifisku atbalstu ūdeni taupošu tehnoloģiju ieviešanai. Latvijas iedzīvotāji arī netiek mudināti taupīt ūdeni mājsaimniecībās - VARAM to pamato ar faktu, ka ūdens patēriņš uz vienu iedzīvotāju Latvijā esot viens no zemākajiem Eiropā - 100 litru dienā. Vidējais ES līmenis ir 150 litru, bet visvairāk tērē spāņi - gandrīz 300 litru dienā uz iedzīvotāju.
Uz to, ka valstī trūkst politiskās gribas ko mainīt, norāda arī pilsoniskie aktīvisti, taču vairums vides aizstāvju aktivitāšu vērstas uz citām vides tēmām, jo ūdens resursu problēma neesot "akūta". Izņēmums ir Baltijas jūras jautājums, ko periodiski aktualizē dažādas kampaņas. Pēdējā laikā plašākā - Spēks ir tīrā jūrā, kuras ietvaros iedzīvotāji tiek aicināti parakstīt petīciju, lai aicinātu varas pārstāvjus veidot Latvijas dabai un Baltijas jūrai draudzīgu lauksaimniecību, kas būtiski samazinātu fosfātu un nitrātu noplūdes.
Jāpiebilst, ka Latvija nav galvenā vaininiece pie tā, ka jau sestā daļa Baltijas jūras ir "mirusi". Lielāko kaitējumu tai gadu gaitā nodarījušas Zviedrijas un Somijas ražošanas industrijas un intensīvā lauksaimniecība - jūrā ieplūstot pārāk daudz barības vielām, savairojušās aļģes, kas pūstot patērē ūdenī esošo skābekli. Šī iemesla dēļ dzīvie organismi plašos Baltijas jūras apgabalos nespēj izdzīvot. Savukārt pēc Zviedrijas Vides pārvaldes iniciatīvas izveidota starptautisku ekspertu komanda atzinusi, ka Baltijas jūras lielākā problēma esot fosfora piesārņojums. No mājsaimniecībām jūrā nonāk ceturtā daļa fosfātu, kas ir viena no visplašāk izmantojamajām mazgāšanas līdzekļu sastāvdaļām - tie mazina ūdens cietību, taču netiek pilnībā attīrīti no notekūdeņiem. Stokholmas Universitātes jūras pētnieki aprēķinājuši, ka fosforu saturošu veļas pulveru tirdzniecības aizliegums par 20 procentiem samazinātu Baltijas jūrā nonākušā fosfora daudzumu.
Iedzīvotāju uzmanību šai problēmai centās pievērst biedrība homo ecos:, sociālajā kampaņā Latvija - zaļākā valsts pasaulē uzdodot retorisku jautājumu, vai Latvija var tiekties pēc minētā statusa, ja tās krastos ir piesārņota jūra. homo ecos: vadītāja Santa Krastiņa Dienai norāda, ka daudzās nozarēs lielākais uzsvars joprojām likts uz ekonomisko aspektu, bet vides jautājumi paliek otršķirīgi: "Būtu jāpieņem lēmums, no kā esam gatavi atteikties vides labā, un katram indivīdam jāapzinās, ka viņš ietekmē mūsu jūras stāvokli - gan iegādājoties noteiktas preces, gan mēslojot zemi."
Trešdien, 2. jūlijā, uz Lietuvas-Latvijas piekrastes robežas sākās vērienīgākā Baltijas jūras un Latvijas piekrastes aizsardzības kampaņa Mana jūra 2014. Tās ietvaros dalībnieki mēro ceļu gar jūras piekrasti, izglītojot vietējos iedzīvotājus un mērot piesārņojuma līmeni.
Visu Kristīnas Putincevas rakstu "Nedzirdam ūdens balsi" lasiet ceturtdienas, 3. jūlija, laikrakstā Diena!