Lēmums par naudu kultūrai - pēc vēlēšanām

ka palasa dažādu neražotāju gaudas par nekomunicēšanu, sliktu informāciju, naudas kules atlikšanu - šķiet, ka mēs dzīvojam ubagu zemē. Mūs par tādiem padarījusi Eirosavienība ar saviem pieškirtiem 7 miljardiem. Nekas cits taču šos lūdzējus neinteresē. Naudu un tikai naudu, sākot ar pensionāru ruporiem un beidzot ar zinātnes korifejiem. Ja tajos ulmaņlaikos visiem pensionāriem , ne tikai tĀ laika 30 tūstošiem, būtu pieškirta kaut puse no šodienas mazākās pensijas, viņi ar savu kaziņu, dārziņu un zemes pleķīti justoas kā septītās debesīs. Bet te visi - no liela līdz mazākam - dod, citādi neprot komunicēt, nav perspektīves, kas tā par valdību! Kas tā par partiju, kas nesola mums, ja esam diezin kur izgudrotā "proritāte".

Kultūra saņem to naudu, ko saņem. Katru gadu- vairāk. Vai vajag vairāk? Jo kultūrai domātajos tēriņos noteikti ieskaitāma monstrozā bibliotekas būve Pārdaugavā, kas, atšķirībā no vecās ēkas, prasīs daudz, daudz lielākus izdevumus no kultūras naudas uzturēšanai. bet tie būs maksājumi, kurus publiski gribēja skaļākie kultūras cilvēki. Tā varētu skaitīt vēl- par mūsdienīgās jeb Purvīša, Rozentala u.c. mākslai blakus necienīgiem atrasties "mākslinieku" darinājumu krātuvi u.c. Tā saucamie kultūras cilvēki grib tik daudz no sabiedrības, bet brīdī, kad sabiedrība pieprasa kaut ko tās vairumam saprotamu un sabiedrības vairuma pieprasītu no kultūras cilvēkiem teātŗī, literatūrā , sākas runas, ka tā ir māksla, kas visiem nav saprotama. Un klāt vēl piesauc kā piemērus kultūras vēstures pētījumu izdevumus sakrālajā mākslā. Tāda nejēdzīga attieksme, jo pētījumus tiešām visi nelasīs. Tikai tie, kam interesēs un vajadzēs, bet tie ir vajadzīgi. Uzskatīt, ka laba teātra izrāde var būt tā, kas nesavāc pilnu zāli, laba grāmata tā- ko lasa tikai autora draugi un paziņas, par normālu- tas ir ceļš kurp iet pašreizējie tā saucamie kultūras darboņi. Rezultātus mēs redzam- tikko Nacionālajā Rutkevicas garadarbs drausmīgā Seņkova režijā. Tādu ir daudz, un teātru direktori saka, viņiem būšot māksla, eksperimenti. Šodien vairs nevajag eksperimentēt, vismaz par mūsu visu kopējo nodokļu naudu. Šodien kultūras cilvēkiem jāparāda spēja piepildīt Nacionālā lielo zāli, uzrakstīt grāmatu, par ko izdevēji cīnās ,lai izdotu 10000 eksemplāros. VKKF nav nekāda neatkarīga organizācija, bet šobrīd- naudas pumpītis no valsts budžeta tiem kultūras cilvēkiem, kas sev maizīti paši nespēj vai negrib nopelnīt, bet "saņemt". Esošajā situācijā palielinot naudu VKKF, palielināsies "saņēmēju" skaits, kas vairumā atražo grafomāniju, diletantismu, slēpjoties aiz "lielās mākslas" vārda.

Kad es dzirdu vārdu kultūra,man gribas izraut revolveri.

Ja kultura un māksla ir stutējama ar regulārām naudas narkotikas devām, vai var secināt, ka vismaz daļēji tā nav pašpietiekama un pieprasīta?

Kultūras profesionāļi ir darījuši visu, lai kultūrai neviens naudu negribētu dot. Inteliģence ir apkalpojusi vadošo eliti un nav bijusi kā piemērs rīcībai - rakstnieču histēriskā uzvedība, lai dabūtu sev naudu, operas izzagšana un mediu nopirkšana, Hermaņa pārdošanās partijai, utt.. šādai kutūrai naudu nedrīkst dot.

Kultūrkapitāla fonds atņem lielu daļu naudas profesionālajām institūcijām tik ļoti, ka nav iespējams veidot kaut kādu attīstību un nodrošināt cilvēkcienīgas algas. Projekti ir bieži ļoti nekvalitatīvi, kas dod iespēju attīstīties arī diletantismam, jo vērtēt projekta saturu pēc uzrakstīt ien sacerējumiem nav iespējams. Tā mēs sagrauj ar to, kas kādreiz ir bijis labi nostādīts.

Iespējams, vajadzētu izdomāt kādu jaunvārdu, jo kultūra ir absolūti viss kas cilvēces "sameistarotais", ar ko tā atšķiras no pārējās dabas.