"Tā ir cīņa ar vējdzirnavām," runājot par vandāļiem, Dienai stāsta Rīgas domes pārstāvis Uģis Vidauskis.
Ķēpātāji galvenokārt darbojas naktīs, ir ļoti uzmanīgi un tāpēc grūti notverami. Tomēr, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas un pasaules pilsētām, nevar teikt, ka Rīga būtu vissliktākajā situācijā. Vidauskis arī norāda, ka Rīgā ir pietiekami daudz slikti uzturētu īpašumu, ar kuru īpašniekiem pašvaldība cīnās jau gadiem ilgi. Tādēļ jābūt reālistiem - pašvaldība nespēs operatīvi reaģēt uz katru grafiti ķēpājumu un piespiest īpašnieku to likvidēt. Kopumā pilsētai katru gadu tiek nodarīti zaudējumi vairāku desmitu tūkstošu eiro apmērā.
Arī Rīgas Pašvaldības policijā Dienai norāda, ka ar sienu apķēpātājiem cīnīties ir grūti, jo ne vienmēr iespējams identificēt un atrast vainīgos. Lai sabojātu ēkas sienu, piemēram, apkrāsojot to ar krāsu baloniņu, daudz laika nevajag, līdz ar to policija aicina pašus iedzīvotājus šādus pārkāpumus neatstāt bez ievērības. Piemēram, šogad pašvaldības policijā reģistrēti jau 16 šādu pārkāpumu, bet pērn - gada laikā - tādi bija 23.
Salīdzinot ar Rīgu, citur Latvijā ēku apķēpāšanas problēma nav tik izplatīta, tomēr pastāv. Piemēram, Jēkabpils pašvaldībā Dienai norādīja, ka par grafiti zīmēšanu uz ēku sienām šobrīd sodus nepiemēro, jo šāds punkts izņemts no sabiedriskās kārtības noteikumiem. Arī Jēkabpils pašvaldības Saimnieciskās nodaļas vadītājs Pēteris Lazdāns min, ka uz pašvaldības ēkām šādu precedentu pilsētā nav daudz. Arī pēc Dienas novērojumiem, Jēkabpilī apzīmētas ir tieši daudzdzīvokļu māju sienas, bet šajos gadījumos iedzīvotājiem jāvēršas pie sava nama apsaimniekotāja.
Arī Siguldas novada pašvaldībā Dienai norāda, ka pilsētā grafiti zīmējumi uz sienām parādās reti. Iemesls tam varētu būt pilsētā uzstādītās novērošanas kameras. Savukārt, ja policija konstatē, ka uz kādas no ēkām ir grafiti, ēkas īpašniekam tiek sūtīta vēstule ar lūgumu noteiktā termiņā sakopt savu īpašumu. Prasības neizpildīšanas gadījumā tiek piemērots sods.
Vandālisku ēku sienu apķēpāšanu klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa sauc par huligānismu, jo tiek bojāta citam piederoša manta un tiek pārkāptas sabiedrībā pieņemtās kopdzīves normas. Pēc viņas domām, no vienas puses, provokācijas, robežu pārbaudīšana un izaicināšana ir raksturīga pusaudžu vecumam un tas ir augšanas normu ietvaros. No otras puses, citu cilvēku tīša mantu bojāšana var būt saistīta arī ar citiem uzvedības traucējumiem. Tādā gadījumā ir iemesls satraukties par jaunieša psiholoģisko veselību. Psiholoģe Dienai gan norāda, ka šāda veida agresivitāte ir sekas citām problēmām. Tā var būt maskēta depresija, piedzīvotās vardarbības, pazemojumu un pamestības sekas. Tas, ka bērns sāpina otru, bojā viņa mantu, var arī nozīmēt pieaugušā uzmanības trūkumu un nespēju tikt galā ar savām emocijām.
Par vienu risinājumu Ābeltiņa uzskata loģisku seku īstenošanu. Respektīvi, ja jaunietim vai pieaugušajam jau ir nopietni uzvedības traucējumi un attīstījusies antisociāla rīcība, sekmēt huligānismu var seku nepiedzīvošanas iespējas. Ja sekas iestājas vienmēr, piemēram, nodarītie zaudējumi jākompensē, nevēlamā rīcība samazinās. Savukārt, ja sabiedrības attieksme ir vienaldzīga un no sekām var izvairīties, tas var būt viens no sekmējošiem faktoriem.