Laika ziņas
Šodien
Migla
Trešdiena, 7. decembris
Dzirkstīte, Anta, Antonija

Nordeķu muiža: nams, kurš iespītējās un nekļuva par graustu

Vairāk nekā 200 gadu senais Nordeķu muižas stāsts vijas raibs kā dzeņa vēders. Skaistās baroka stila guļbūves vēsturē bijuši laiki, kad jābrīnās, kā tie vispār pārdzīvoti. Tomēr nams ne tikai stāv savā vietā un saglabājis daļu sava senatnīguma, bet arī ļauj ieskatīties vairākos tā dzīves periodos. Tas atspoguļojas interjerā, kad salīdzinoši atturīgu senāko laiku nomaina grezni eklektiski un pat austrumnieciski motīvi.

Nordeķu muižai Buļļu ielā, Rīgā, laika gaitā bijuši tik daudzi un dažādi nosaukumi, ka viegli apjukt. Fridriha, Fogela, Grāves, Reima muiža… Tie mainījušies līdz ar īpašniekiem, kuri muižu ieguvuši, un to bijis ne mazums. Dažādu iemeslu dēļ saimnieki ik pa laikam nonākuši finansiālās grūtības, īpašumu ieķīlājuši, centušies pārdot tālāk, un tas visādi ietekmējis muižas likteni. Grūti izšķetināt arī šīs vietas senāko izcelsmi un to, kā cēlies un nostiprinājās Nordeķu nosaukums. Līdz šim plašāko muižas vēstures pētījumu veicis vēsturnieks Rūdolfs Šīrants 1974. gadā, tomēr daudzus senākos periodus tas atstāj neskaidrus un par atsevišķiem aspektiem ļauj izteikt tikai pieņēmumus.

Nordeķi un fon Nordeks

Uzskata, ka ar Nordeķu vārdu saistāms muižas 17. gadsimta otrās puses īpašnieks Rīgas rātes rātskungs un vēlāk birģermeistars Hermans Vite (1652–1710). 19. gadsimtā izdotajā grāmatā ar Rīgas rātes un Lielās ģildes svarīgāko amatpersonu biogrāfijām minēts, ka Vite saņem no Zviedrijas kroņa savā īpašumā “Bullenhof” – Buļļu muižu (gads nav zināms), savukārt 1698. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XII ieceļ viņu dižciltīgo kārtā, piešķirot fon Nordeka vārdu. Uzskata, ka Buļļu muižas centrs atradās zemes šaurumā starp Buļļupi un Baltijas jūru (mūsdienās – Rītabuļļi), un tai piederošās zemes bija visai plašas. Tomēr Nordeķu muižas centrs veidojās krietnu gabalu tālāk, mūsdienu Iļģuciemā, tāpēc atklāts paliek jautājums, kam sākotnēji piederēja šīs zemes un kad pie tām tika fon Nordeks.

Pieminētajā Rūdolfa Šīranta pētījumā minēts, ka krietni pirms Vites – 16. gadsimta otrajā pusē – Nordeķu muižas teritorijā atradusies Korta Grāvena muiža (Cordt Graven Hof). Saskaņā ar kādu nostāstu to kopā ar citām zemnieku sētām nodedzinājuši no Baltijas jūras augšup pa Daugavu iekuģojušies zviedri 1576. gadā. Pēc tam vairāk nekā gadsimtu ziņu par šo vietu praktiski nav.

Pieminētā Vitu dzimta bija labi zināma kā Rīgā, tā Zviedrijas galmā – dzimtas pārstāvju biogrāfijas cieši savijušās ar t.s. zviedru laikiem Vidzemē (1629–1721). Hermaņa Vites fon Nordeka vectēvs bija Rīgas Lielās ģildes vecākais, bet tēvs Johans Vite (1614–1657) pārstāvēja Rīgu kā Hanzas pilsētu Zviedrijas karaļa galmā. Tomēr savu īpašu lappusi Latvijas vēsturē Johans Vite ierakstīja kā Rīgas pilsētas arhivārs, kurš rūpīgi apkopoja dokumentus par pilsētas vēsturi un augšvācu valodā pārtulkoja Rīgas senāko – Helevega hroniku. Tās oriģināls, visticamāk, gāja bojā Rīgas lielajā ugunsgrēkā 1677. gadā. Zīmīgi, ka tieši pašreiz vēsturnieks Andris Dzenis tulko Vites manuskriptu latviešu valodā, lai hronika būtu ikvienam izlasāma.

Muižnieks ved sarunas ar Pēteri I

Johans Vite nepiedzīvoja sava dēla iecelšanu fon Nordeka godā ar īpašumu Nordeķos, jo mira no mēra. Vēlāk melnā nāve paņēma arī Hermana Vites fon Nordeka dzīvību, tomēr pirms tam viņam ļaujot ierakstīt savu lappusi Latvijas vēstures stāstā. Buboņu mēra epidēmija Lielā Ziemeļu kara laikā pārņēma Latvijas teritoriju 1710. gada sākumā un drīz sasniedza Krievijas cara Pētera I armijas aplenkumā esošo Rīgu. Krievijas armijas pavēlniecības nometnē tieši Rīgas birģermeistars Vite fon Nordeks kopā ar citiem pieaicinātajiem veda sarunas par pilsētas kapitulāciju. Kad 1710. gada vasarā tās bija galā un noslēdzās ar visas Vidzemes padošanos, arī Vites dzīve bija galā. Nākamajās desmitgadēs muižā saimniekoja viņa sieva Elizabete Vite fon Nordeka. Kāda izskatījās Nordeķu muižas kungu māja šajā laikā, nav zināms, jo pētnieki uzskata, ka pašreizējais muižas nams celts 18. gadsimta 80. gados. Tad īpašumā saimniekoja jau cita dzimta.

Ja var ticēt pieejamajiem avotiem, Elizabete Vite fon Nordeka nomira teju sešas desmitgades vēlāk par savu vīru un ar saimniekošanu viņai neveicās. Birģermeistara atraitne atstāja krietnu parādu nastu, un tieši to dēļ vēsturnieki var kaut ko vairāk uzzināt par dzīvi Nordeķu muižā. Lai apmierinātu kreditoru prasības, tika sastādīts pamatīgs atstātās mantas saraksts Vites fon Nordekas īpašumos, tostarp Nordeķu muižā.

Zināms, ka mantas skaitīšanas brīdī 1769. gadā muiža sastāvēja no astoņām ēkām. Tomēr svarīgākā – dzīvojamā māja – atsevišķi nav aprakstīta, bet gan uzskaitīta kopā ar ērberģi, kur mitinājās saimes ļaudis. Tik vien zināms, ka dzīvojamajā mājā, ko uzskata par muižas īpašnieku iespējamo dzīvojamo namu, fiksētas astoņas lādes, liels spogulis un vairāki galdi ar krēsliem, kā arī skapji, klavieres, gulta un daudz kas cits.

Muiža kļūst par slavenu dārzniecību

1769. gadā muižu izlika pārdošanā, un turpmākos vairāk nekā desmit gadus tā bieži mainīja īpašniekus, līdz 1783. gadā to iegādājās Lielās ģildes eltermanis Ludvigs Grāve. Uzskata, ka līdz savai nāvei 1790. gadā viņš paguva uzcelt jaunu dzīvojamo namu – skaistu guļbūvi baroka stilā, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām. Ja tā patiesi notika, tad jauna nama priekšrocības Grāves vietā vairāk izbaudīja muižas nākamais īpašnieks garīdznieks Johans Fogels. Turpmāko vairāk nekā pusgadsimtu muižu pazina kā Vogelshof – Fogela muižu.

Fogela laikā īpašums piedzīvoja daudzas pārvērtības, un šeit kādu laiku darbojās pat papīra dzirnavas. Par vērienu liecina fakts, ka pēc Fogela nāves 1851. gadā konstatēts, ka īpašumā ir 17 celtnes – par deviņām vairāk nekā nepilnu gadsimtu iepriekš. Bez vairākām dzīvojamajām mājām un saimniecības ēkām muiža bija ieguvusi plašu dārzu, koku audzētavu un parku, kurā, ja skatās strikti pēc inventarizācijas akta, atradies tieši 41 dārza sols un trīs šūpoļsoli.

Nākamajos gadu desmitos muižas dārzniecība aizvien turpināja paplašināties, it īpaši tad, kad 19. gadsimta otrajā pusē īpašumā sāka saimniekot Reimi. Lauksaimnieks Jūlijs Reims nāca no slavenu dārznieku dzimtas, un tagad Reima muižā, kā to pazina tuvākā un tālākā apkaimē, interesenti varēja smelties dārzkopības gudrības un aplūkot sastādītos augus gluži kā botāniskajā dārzā. Blakus dzīvojamajai mājai tika uzceltas vairākas savam laikam (20. gadsimta sākumam) iespaidīgas mūra siltumnīcas ar pamatīgu kurinātavu, kura saglabājusies līdz mūsdienām. 20. gadsimta 20. un 30. gados muižas mantinieka Aleksandra Reima dārzniecība bija viena no lielākajām Rīgā un dārzkopības izstādēs parasti piedalījās ar tik vērienīgu augu kolekciju, kurai reti kurš tika līdzi.

Brīnums, kā nesabruka

Reimiem muiža piederēja līdz 1940. gadam. Padomju okupācijas laikā šeit iekārtoja dzīvokļus, bet dārzniecībā darbojās uzņēmums “Rīgas zieds”. 1968. gadā Buļļu ielas paplašināšanas gaitā lielāko daļu tobrīd vēl esošo muižas ēku nojauca – palika tikai kungu māja un Dārznieka māja, kā arī iepriekš pieminētā kurinātava. Šīs trīs ēkas īpašumā redzamas arī pašreiz.

Daudzajās muižas īpašnieku maiņās un viņu veiktajos kungu mājas pārkārtojumos tika zaudētas vērtīgas dažādu laiku interjera apdares liecības. Nams tika pētīts 70. gados, bet vairāk vēsturiski. Savukārt muižas arhitektoniski mākslinieciskā izpēte tika veikta 1990. gadā arhitekta Ilmāra Dirveika vadībā, un tajā fiksēta bagātīga informācija par ēkas vērtībām.

Lielāko postu muižai atnesa padomju okupācijas laika pēdējās desmitgades, kā arī 90. gadi, kad tā bija atstāta bez pienācīgas apsaimniekošanas. Līdz pat 2019. gadam Nordeķu muiža bija Rīgas pašvaldības īpašums, kuru iznomāja. 1997. gadā fiksētajās fotoliecībās muiža redzama tādā stāvoklī, ka brīnums, kā tā jau nebija sagruvusi. Togad tālāko likteni pār īpašumu uzņēmās jauns nomnieks uzņēmums “Nordeķu muiža”. Tieši uzņēmuma īpašnieka Artūra Ozoliņa neatlaidīgo pūļu, entuziasma un personīgo līdzekļu dēļ muiža neaizgāja bojā un tika izcelta no grausta statusa. Muižai nostiprināja visas koka konstrukcijas un atjaunoja tās bojātās daļas, to pacēla uz jauniem, paaugstinātiem pamatiem, izveidoja jumta konstrukciju, restaurēja lielās zāles griestus, fasādes un paveica daudzus citus neatliekamus glābšanas darbus. Kopš 2019. gada muižas īpašnieks ir Valters Ozoliņš. Pašreiz kungu mājas atjaunošanas un rekonstrukcijas darbi ir teju galā, un savu kārtu sagaidījusi Dārznieka māja.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas