Trīs sasaukumus bijāt Igaunijas premjerministrs. Tagad esat nokļuvis plašākā laukumā. Vai esat apradis ar izmaiņām?
Mēs atrodamies pašā procesa sākumā, tāpēc par agru vērtēt šīs izmaiņas. Protams, Igaunija ir diezgan maza valsts ar 1,3 miljoniem iedzīvotāju, tagad Eiropas Komisijā (EK) mums ir jāstrādā ar jautājumiem, kas skar vairāk nekā 500 miljonu iedzīvotāju. Esmu atbildīgs par digitālo tirgu, un tas ir specifiskāk nekā valdības vadīšana.
Vai grūtāk?
Par agru vērtēt. Mans pirmais secinājums - Eiropas digitālais tirgus ir sadrumstalots. Mums ir 28 dažādi regulējumi, kas risina interneta satura piegādes individuālos projektus. Patiesībā šie regulējumi rada barjeras starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Mums ir jāveido vienots digitālais tirgus. Mūsdienās interneta pakalpojumi ir ļoti attīstīti daudzās ES dalībvalstīs, arī Latvijā, bet tiem nav iespējas pilnvērtīgi šķērsot robežas. Izklausās savādi, taču tā tas ir.
Kas mums būtu jādara, lai varētu šķērsot robežas?
Mums tās ir jānojauc.
Kā to var izdarīt?
Daudzās nozarēs aktuāls ir datu aizsardzības jautājums. Un te atkal jāpiesauc šie 28 dažādie regulējumi, kas risina datu aizsardzības problēmas. Mazajam un vidējam biznesam, kā arī ģimenes uzņēmumiem, ir pilnīgi neiespējami saprast, ko šie datu aizsardzības regulējumi reāli paredz un kā tie darbojas dažādās valstīs. Tas nozīmē, ka viņiem tiek liegta iespēja attīstīt savu biznesu citās valstīs.
ES līmenī ļoti sarežģīts ir arī jautājums par vienoto telekomunikāciju tirgu. Mums ir jāatrod definējums atvērtam internetam visā ES. Ja to neizdarīsim, tad digitālais tirgus būs vēl sadrumstalotāks, nekā tas ir tagad. Piemēram, par viesabonēšanu cilvēkiem nāksies maksāt vēl vairāk. Arī es nevaru atļauties lietot internetu telefonā ārvalstīs, neraugoties uz ienākumiem, kas man ir kā komisāram.
Eiropā ir aktuāls jautājums par personas datu aizsardzību, proti, kādu informāciju meklētājs drīkst par personu uzrādīt, kādu nedrīkst. Kā zināms, Google pieļauj iespēju izdzēst informāciju pēc personas pieprasījuma. Vai šī politika nav novedusi līdz galējībai?
Tas ir nozīmīgs temats Eiropas līmenī. Būtībā likumdošana jau tagad regulē, ka ir jābūt proporcionalitātei datu vākšanas jomā, tāpat arī to glabāšanā un dzēšanā, ja informācija vairs nav vajadzīga. Tas notiek arī bezsaistes līmenī. Šis jēdziens "tiesības būt aizmirstam" nav politiķu jautājums.
Vai no demokrātijas viedokļa ir pareizi dzēst informāciju, ja tā atbilst patiesībai? Ir reizes, kad sabiedrībai un žurnālistiem tā varētu būt ļoti noderīga.
Šeit atkal ir jautājums par proporcijām. Ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp privātumu, kas ir cilvēka pamattiesības, un sabiedrības interesēm. Par politiķiem, kāds esmu arī es, sabiedrības interese ir saprotama. Šajā situācijā tā ir nozīmīgāka nekā mans privātums. Taču, ja runā par citiem cilvēkiem, kas nav amatpersonas, tad viņu privātums ir svarīgāks. Par tieši to patlaban noris tiesas prāva, bet pieļauju, ka drīzumā tādas būs vairākas. Ņemot vērā šo tiesāšanos, mēs varam skatīties, kā praksē tiek atrasts līdzsvars, tomēr kopumā tas ir ļoti sarežģīts temats.
Cik aktīvas ir cīņas ar hakeriem Eiropā?
Īpaši atceroties 2007. gadu, kad Igaunija cieta no masveidīgiem hakeru uzbrukumiem, šis aspekts ir svarīgs. Tas bija kā modinātājzvans. Esmu pārliecināts, ka mums ir jārada likumdošanas bāze, kas pēc iespējas vairāk spētu mūs pasargāt.
Cik lieli resursi tiek atvēlēti šai cīņai tagad?
Mums ir fondi no Eiropa 2020. Ja salīdzina ar Eiropu 2007. gadā, tad situācija ir daudz labāka, turklāt ne tikai ES, bet visā pasaulē. Pieļauju arī, ka Latvija kā prezidējošā valsts varētu sagaidīt lielākus hakeru uzbrukumus, bet tas ir neprognozējami.
Igaunijā ir ieviesta elektroniskā vēlēšanu sistēma. Latvijā jaunā Saeima līdzīgu ieceri noraidīja ar argumentiem, ka tas nav droši hakeru uzbrukumu dēļ. Vai Igaunijas gadījumā, sistēmu ieviešot, bija līdzīgas bažas?
Elektroniskā vēlēšanu sistēma ir drošāka nekā tradicionālā. Tā jau ir izmēģināta daudzas reizes, un es varu teikt - tā ir droša. Ieviešot sistēmu, mēs ļoti vērtējām iespējamos riskus, bet Igaunijā tie nebija lieli. 2005. gadā pašvaldību vēlēšanās tikai 10 000 vēlētāju balsoja elektroniski. Šogad Eiropas Parlamenta vēlēšanās jau trešā daļa no tiem, kas vēlēja, to darīja elektroniski. Tātad elektroniskā vēlēšanu sistēma strādā. Ja jau cilvēki glabā naudu interneta sistēmās un neviens pat īsti nevar pateikt tieši, kur mūsu konta nauda atrodas, tad kāpēc lai mēs neuzticētos iespējai balsot internetā. Es domāju, ka balsošana internetā ir katras valsts nākotne, bet, protams, lemt par to ir katras valsts parlamenta kompetencē.
Ekspremjers Valdis Dombrovskis un jūs esat ieguvuši nozīmīgus amatus Eiropas Komisijā. Cik lielu ietekmi un kādu devumu tas dod Baltijai?
ES dalībvalstis var gaidīt, ka šī komisija būs daudz efektīvāka par iepriekšējo. Iepriekšējā komisija arī paveica labu darbu, bet tā nespēja nojaukt robežas. Kāpēc, piemēram, ir tik savdabīgi izcenojumi sūtījumu piegādē? Ja bāze atrodas Londonā, tad piegāde līdz Glāzgovai maksā divas reizes mazāk nekā no Londonas līdz Briselei, lai gan attālums no Londonas līdz Glāzgovai ir divas reizes lielāks. Kāpēc? Tāpēc, ka joprojām ir sava veida robežas interneta pasaulē. Jā, brīva pārvietošanās, brīva kapitāla pārvietošana realitātē eksistē bez robežām, bet tiešsaistes pasaulē robežas joprojām sastopamas. Tas skan savādi, tomēr tā ir.
Tā ir reāla e-mārketinga nozares sadrumstalotība. Kurš par to ir atbildīgs? Elžbeta Beņkovska no Polijas. Piemēram, Vītenis Andrjukaitis ir atbildīgs par veselību, un viņš arī piedalās diskusijās par digitālo tirgu, jo grib attīstīt e-sistēmu veselības nozarē. Problēmas tiek analizētas ES kopējā kontekstā. Par visiem jautājumiem diskutē pārstāvji no dažādām ES valstīm, un te nav nekādas iespējas runāt konkrēti tikai par Latviju vai par Igauniju.
sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā