Šis piemērs, protams, ir diezgan ekstrēms, tomēr kopumā politiķiem ir niķis piedēvēt sev panākumus, kuru sasniegšanā viņu loma ir bijusi visai attāla. Esam gana dzirdējuši Latvijā, ka par sava darba rezultātu amatpersonas min eksporta pieaugumu, bezdarba kritumu utt. Vispār īpatnēja loģika: ja politiķu nopelns ir, piemēram, bezdarba samazināšanās, tad varētu sagaidīt, ka kāds atzīst arī pretējo - ka bezdarba palielināšanās iepriekš tāpat bijis viņu «nopelns» (kaut daļēji). Nav gan kaut kas tāds dzirdēts... Ja nopietni, politiķus var saprast, ka tradicionāli negatīvajam viņu darba novērtējumam amatpersonas cenšas kaut ko likt pretī. Pat ja pieteiktajos panākumos galvenais nopelns ir ierindas darba ņēmējiem un uzņēmējiem, kuri izturējuši, sasnieguši drīzāk par spīti, nevis pateicoties politiķiem. Ko padarīsi - laikam jau velti gaidīt, ka kāds politiķis atzīs: «mūsu galvenais devums bijis tas, ka mēs vismaz netraucējām, neiejaucāmies», jo šādu pašmāju dzenbudismu vēlētājs varētu nesaprast. Citiem vārdiem sakot, ir jāsamierinās ar situāciju, kad politiķi greznojas ar svešām spalvām.
Svarīgākais - lai viņi paši nenotic saviem izteikumiem. Jo retorika, pašreklāma ir viena lieta, šķīsta pārliecība par savu spēju ietekmēt procesus, vareno kompetenci, tālredzību utt. - cita un krietni bīstamāka. Diemžēl paralēli samērā nekaitīgai lielībai redzam arī šo pārliecību, kad amatpersonas tic: atliek uzrakstīt normatīvo aktu, ielikt summu x ieņēmumu prognozēs, un viss tā arī notiks, kā gudrās galvas izdomājušas un lēmušas. «Mēs nodrošināsim», «mēs īstenosim» utt. - cik jauki būtu, ja šīs daudz dzirdētās frāzes papildinātu «centīsimies» un ja kādreiz publika dzirdētu arī atvainošanos, kad brašie solījumi nav piepildījušies.