Profesore: Latvijā vēža diagnosticēšana ir Zimbabves līmenī

Fragments no intervijas: 

Pagājušajā nedēļā intervēju profesoru Ivaru Kalviņu, viņš lielu uzsvaru lika uz nepieciešamību būtiski uzlabot slimību, īpaši vēža, diagnostiku. Kāda ir situācija onkoloģisko slimību diagnosticēšanā Latvijā?

Mūsu līmenis diemžēl šobrīd neatbilst tādam, ko varētu sagaidīt Eiropā vai kādu būtu pelnījuši saņemt Latvijas pacienti, - ir apmēram kā Zimbabvē. Lai diagnosticētu ļaundabīgos audzējus, "zelta standarts" ir audu morfoloģiskā izmeklēšana. Tā ļauj noteikt, kāds ir attiecīgais audzējs - labdabīgs vai ļaundabīgs, no kādiem audiem veidojies. No šiem datiem savukārt atkarīga ārstēšanas taktika.

Morfoloģiskā diagnostika šobrīd Latvijā balstās galvenokārt uz patologu stūrgalvīgo uzupurēšanos. Morfoloģiskajai diagnostikai jābūt augsti tehnoloģiskam procesam, kurā slimnieka audi tiek secīgi apstrādāti daudzos aparātos - t. s. tehnoloģiskajā kaskādē. Tomēr Latvijas laboratorijās esošā tehnika ir bezcerīgi novecojusi, bet jauna pirkta netiek. Piemēram, P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) tikai 4 no 23 diagnostiskiem aparātiem ir jaunāki par 2010. gadu, bet vecākais strādā kopš 1977. gada. Katru rītu nākas "pierunāt" aparātus, kas vecuma dēļ uzreiz nestrādā. Kāds ieslēdzas tikai pēc tam, kad slēdzi patur piecas minūtes noteiktā pozīcijā. Cits nesadala izkausēto parafīnu, līdz pa tā krānu neuzsit noteiktā virzienā ar skalpeli.

19. gadsimta "tehnoloģijas"!...

Tiek tērēts laiks, un, pat ja visu šo aparātu "pierunāšanu" izdodas veikt, gala iznākumā preparāts, protams, nav tik kvalitatīvs, kāds būtu ar mūsdienu aparatūru. Zūd audos ietvertā informācija, kas pacienta ārstēšanā būtu vitāli svarīga. Daudzus izmeklējumus, piemēram, daudzas mutācijas, kuras ārzemēs pēc noteiktām indikācijām nosaka visiem pacientiem, kam tas būtu nepieciešams, mēs vispār neveicam, jo nav attiecīgas aparatūras. Citus, piemēram, imūnhistoķīmiskus izmeklējumus dažādu olbaltumvielu noteikšanai vēža šūnās, aparatūras trūkuma dēļ veicam pārāk reti. PSKUS Patoloģijas institūtā trūkst vismaz 30 aparātu - audu procesoru, parafīna sadales staciju, mikrotomu, dažādu vizualizācijas iekārtu. Visā institūtā ir tikai divi profesionāli mikroskopi, un slimnīcas vadība iesaka ieviest ārstu patologu maiņu darbu, kas ir pasaules praksei neatbilstoši, absurds. Esošais tehnoloģiskais nodrošinājums ir nepietiekams, nekvalitatīvs, un tā lietošana pazemina diagnostiskā darba kvalitāti tādā mērā, kas apdraud pacientu tiesības uz dzīvību un veselību, kā arī ārstu patologu un biomedicīnas laborantu tiesības uz profesionālu darba vidi.

Tad faktiski veselības ministra iniciatīva par jaunas diagnostikas laboratorijas izveidi ir īpaši aktuāla?

Tas būtu lielisks risinājums, kura pirmais ieguvums būtu mērāms daudzu mūsu līdzpilsoņu dzīvībās.

Otrs ieguvējs būtu patoloģijas nozare. Jauno speciālistu piesaistei un izaugsmei ir ļoti svarīgi, lai vide būtu profesionāli sakārtota - ar nevainojamu aparatūru un tādu darba standartu, kas neatpaliek no tā, kāds ir Eiropā. Jaunieši grib strādāt labi, svarīgi viņiem dot šo iespēju.

Profesors Kalviņš teica, ka katrs vēzis esot unikāls, tādai attiecīgi jābūt arī ārstēšanai.

Jā, tā ir taisnība. Ja, piemēram, runājam par krūts vēzi, sabiedrība to uztver kā konkrētu vēža veidu. Ja skatāmies parastajos mikropreparātos, kas ir krāsoti ar hematoksilīna un eozīna metodi, patiešām pilnīgi vienādi no šiem vēžiem ir 80%. Ja tālāk audzējos nosaka noteiktus proteīnus, atklājas vismaz četri tā sauktie molekulārie apakštipi. To mēdz būt pat vairāk, un katrs no tiem jāārstē pilnīgi citādi.

Zināšanas tātad ir, tehnikas nav?

Precīzi tā. Zināšanas iegūt nav grūti, jo jaunā patologu paaudze ir angliski runājoša un ārzemju kongresos viņi kā sūklis uzsūc nepieciešamās zināšanas. Viņu entuziasms ir milzīgs.

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 19.novembra, avīzē Diena!