Rektoru padome atkārtoti aicina Ķīli atkāpties no amata

Tur jau tas _ūds, ka tavs -ūda ministrēns ir sajaucis putru ar kāpostiem un patiesie _ūdi vairs nav _ūdi, bet uzlielāmas programmiņas. Izlasi, ko miņistrīša draudziņš LU Auzis raksta, pat tas atzīst, ka tas miņistrīša vērtējums it _ūds.

Laikā, kad izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis kompetenti un aizvien skarbāk izsakās par Latvijas izglītības un zinātnes stāvokli, ir īstais brīdis publicēt šo pamācošo, kaut daudzu aizmirsto fragmentu no viņa Arnim Rītupam sniegtās intervijas ar virsrakstu „Latvijas intelektuālais fiasko” 2010. gada septembra žurnālā Rīgas Laiks. RL: Stratēģiskās komisijas pasūtītais pētījums par sociālo zinātņu stāvokli Latvijā liecina, ka šajā jomā Latvija pēdējo 20 gadu laikā ir krietni atpalikusi no Lietuvas un Igaunijas, ar kurām bija aptuveni līdzīgās pozīcijās perioda sākumā. Pētījumā par galveno kritēriju tika izmantots starptautisku, recenzētu publikāciju skaits. Ķīlis: Tas ir redzams rādītājs, ko ir viegli pārbaudīt. Vairākās augstskolās pasaulē lieto arī citus rādītājus, piemēram, tas, cik tevis radītās idejas vai iniciatīvas ir īstenojošās, ieviesušās, nu nezinu - inovācijas produkts. Piemēram, Lundas universitātē viens no kritērijiem, lai cilvēki promotētos tālāk, ir tas, cik lielā mērā tu esi bijis inovatīvs. Bet publikācijas dabiski ir viens klasisks formāts, ar ko tu vari mērīties. RL: Piedod vienu nekrietnu jautājumu. Bet tev pēc doktora disertācijas uzrakstīšanas - cik tev ir akadēmisku publikāciju? Ķīlis: Cik? (Klusē.) Nu, kaut kādas desmit varētu būt, jā. RL: Starptautiski atzītos, recenzētos izdevumos? Ķīlis: Starptautiskās es neteiktu, jā... protams... Man piemēram... teiksim, Vidzemes augstskolā vairākus gadus ir bijis projekts, kas tikai šogad noslēdzas... RL: Tas labi, ka tev ir publikācijas Valmierā un Rīgā, dažādos rakstu krājumos, bet es jautāju par starptautiskām publikācijām kolēģu recenzētos (peer revieiv) izdevumos. Rakstu krājumos peer revieiv sistēmu lieto ļoti reti. Ķīlis: Protams, protams. RL: Cik tev ir akadēmisku publikāciju? Ķīlis: Es domāju, ka pēdējos gados man šādā veidā diez vai būs... RL: Tātad, pēc doktora disertācijas uzrakstīšanas tu esi vienkārši atražojis to, ko tu tur esi... Ķīlis: Pag, pag, pag! RL: Es jau brīdināju, ka tas būs nekrietns jautājums. Ķīlis: Jā, jā, viss kārtībā. Tas ir absolūti normāls jautājums, Tādā ziņā, ka tas ir pilnīgi leģitīms jautājums. Ir tā, ka es esmu bijis līdzredaktors vienai grāmatai, kas ir izdota Macmillan izdevniecībā un atkārtoti izdota 1997, 1998. un 1999. gadā.[1] RL: Tas ir, pirms tu pabeidzi savu doktora disertāciju 1999. gadā? Ķīlis: Es pabeidzu izstrādāt. Man ir, piemēram, kopā ar Viedu Skultāni raksts par Latviju Macmillan izdevniecības krājumam "Countries and cultures".[2] RL: Ja šīs tiek skaitītas, tad labākajā gadījumā sanāk pāris publikācijas. Ķīlis: Es esmu rakstījis... Ir tāds izdevums... Bija viens projekts... Gana garš nosaukums. Es varu tev atsūtīt to nosaukumu. Par kultūras lomu starptautiskajā diplomātijā, kas tika izdots Amsterdamā, Eiropas kultūras fonda finansēts izdevums. Tur bija gabals par Latviju.[3] RL: Vai tas bija recenzēts izdevums? Ķīlis: Tur ņemšanās bija diezgan ilga, kamēr to visu... RL: Ņemšanās vēl nenozīmē... Ķīlis: Paga, paga, paga, bet te ir izkritis viens specifisks fokuss. Es diezgan agri izvēlējos darbību, kas ir vairāk orientēta uz pietiekami praktiski pielietojamu jomu. Tā ir apzināta izvēle. RL: Bet tu esi asociētais profesors Zviedru ekonomikas augstskolā, un tu teici, ka būt par akadēmisku cilvēku ir viena no tām lietām, kas tu esi. Ķīlis: Faktiski, nu, ir kaut kādi laiki, kuros tu to dari un kuros tu to nedari. Es domāju laikā, kad es rakstīju disertāciju, tas bija diezgan aktīvi un tā tālāk. Un pēc tam es savukārt izvēlējos cita veida formu. Tu esi pētnieks, tādā ziņā, ka kaut ko pēti un, kad tu izpēti, tad tur ir jautājums, kā un cik daudz to paziņot citiem. Akadēmiska publikācija nav vienīgais formāts. Savus pētījumus es esmu veicis pietiekami metodoloģiski korekti. RL: Varbūt tu man vari palīdzēt saprast vienu fenomenu. Akadēmiskā vidē starptautiski recenzēto publikāciju skaits ir diezgan izšķirošs kritērijs darbavietas iegūšanā, visādu grantu saņemšanā un tamlīdzīgās lietās. Latvijā tev ar, teiksim godīgi, ne sevišķi lielu publikāciju skaitu ir izdevies kļūt par autoritāti veselā virknē jomu, tu esi atbildīgais par ilgtermiņa stratēģiju, Stratēģiskās komisijas priekšsēdētājs, asociētais profesors cienījamā zviedru-latviešu augstskolā. Kā tu izskaidro to, ka tev Latvijā ar visai minimāliem savas kompetences apliecinājumiem, ar tik vien kā Kembridžas doktora grādu ir izdevies kļūt par autoritāti tik daudzās jomās? Ķīlis: (Ilgi klusē.) Es vienkārši domāju, cik korekti vai nekorekti atbildēt. Viena lieta varētu būt tas, ka "tik vien" varētu būt par skarbu teikts. RL: Recenzētu starptautisku publikāciju tev nebija un nav. Ķīlis: Nu, es jau nenoliedzu, ka tā vietā, ka es būtu pielietojumu pētījis un rakstījis ziņojumus, es varēju rakstīt žurnāliem. Es tev teicu, ka tā ir mana apzināta izvēle. Taču, pirmkārt, es domāju, ka doktora grāds, PhD jau nav "tik vien". Tas ir kaut kāds kvalitātes rādītājs. Un, otrkārt, es domāju, ka tās jomas, kurās tu nosauci mani kā autoritāti, tās, manuprāt, arīdzan ir prasījušas, nu, tādu iesaisti, nezinu, reālpolitiskā pielietojuma nozīmē. Tajā laikā, kad tika rakstīta "Latvija 2030", galvenā sāls bija procesu noorganizēt, dabūt rezultātu, to dokumentu. Es domāju, ka tādas kompetences - ka tu to procesu organizē un noved līdz noteiktam rezultātam un izdari pietiekami korekti -, tās ir pārbaudītas, tās ir kļuvušas par pamatu tam, ka kāds kaut kur mani mēģina aicināt. Es domāju, ka šajā gadījumā, ja tas tā tiešām ir, ka es esmu tāda autoritāte, ir drīzāk spēja saorganizēt procesu, kas ir pietiekami metodoloģiski korekts. Varbūt ir kādas kompetences, kas ir antropoloģiskas, kas var palīdzēt, kad tu neuzskati kaut kādu vienu pamata ideju kopumu kā vienīgo, kad spēj diezgan šizofrēniski sadzīvot ar pretēju uzskatu paudējiem, kas tev ļauj mēģināt savākt tos cilvēkus kopā, kad tur viens tic devalvācijai un otrs netic. Galu galā, man liekas, ka tā jau ir tā galvenā lieta, kāpēc es te esmu. Tas nav tāpēc, ka es esmu uzrakstījis traktātus vai esmu rakstījis akadēmiskos žurnālos. Protams, galvenais, ka es esmu taisījis procesu. RL: Skaidrs, un ar to arī ir pietiekami, lai ilgāku laiku būtu par asociēto profesoru augstskolā? Ķīlis: (Klusē.) Nē, nu, es jau ne velti minēju to Lundas universitātes piemēru. Tev ir vairāki kritēriji, kāpēc tu strādā un esi akadēmiskās pozīcijās. Un es esmu diezgan pārliecināts, ka iniciatīvas un idejas, ko es esmu radījis, ir radušas kaut kādu piepildījumu ne tikai sabiedrībā, bet arī biznesā. RL: Tavs vārds ir saistīts ar vairākām gan valstiski, gan finansiāli nozīmīgām struktūrām, kur tu esi konsultants, eksperts. Eksperts, es pieļauju, nozīmē, ka tas kaut kā ir saistīts ar zināšanām, kas tev ir. Vai tevi pēc atbraukšanas no Kembridžas nav mulsinājis konkurences trūkums ideju tirgū, kur tu te ienāci? Jo principā tu varēji izspert jebkuru trīsdesmit gadus vecu ideju, izstāstīt par spēļu teoriju kaut kādai daļai cilvēku, un tā jau kļuva par jaunu spēlētāju šejienes nabadzīgajā ideju mikslī. Rezultātā tu varēji spert ārā, ko vien gribēji, tu vienalga nokļuvi uzmanības centrā, vienkārši tāpēc, ka tevis minētās idejas atšķīrās no tām dažām idejām, kas te bija. Ķīlis: Politikas vai attiecīgas jomas spēļu teoriju attīstība pa lielam notika tikai 90. gados un 2000. gada sākumā, tās nebija trīsdesmit gadus vecas idejas. RL: Tu padarīji Latvijā populāru cietumnieku dilemmu, kas ir veca ideja. Savā ziņā tu ieguvi savu popularitāti ar vecu ideju tirgošanu. [1] Runa ir par grāmatu, kurā apkopoti 1995. gadā Rīgā notikušas konferences materiāli: Transition in the Baltic States: Micro-level Studies, ed. by Neil Hood, Roberts Kilis, Jan-Erik Vahlne, Basingstoke: Macmillan, 1997. Ar Roberta Ķīļa līdzdalību tapuši krājumā ievi¬etotie "Ievads" un "Nobeigums" (condusion), zem kuriem parakstījušies visi trīs krājuma sastādītāji. [2] Runa ir par ļoti vispārīgu uzziņu krājumu: Countries and their Cultures, ed. by Melvin Ember & Carol R. Ember, Vol. I-IV Broadway: Macmillan Reference USA, 2001 (Viedas Skultānes un Roberta Ķīļa raksts par Latviju atrodams 3. sējumā, no 1259. līdz 1265. Ipp.). [3] Runa ir par nelielu apskatu: Rod Fisher, А Cultural Dimension to tbe EU's External Policies -from Policv Statemenls to Practice and Potential, Boekmanstudies: Amsterdam, 2007, kurā ietverts arī Roberta Ķīļa Latvijai veltītais pielikums. Tas brīvi pieejams internetā: http://www.labresearchonline.org/pdf/CDEUEP-Annex3-Latvia.pdf.

Ķīlis: Politikas vai attiecīgas jomas spēļu teoriju attīstība pa lielam notika tikai 90. gados un 2000. gada sākumā, tās nebija trīsdesmit gadus vecas idejas. RL: Tu padarīji Latvijā populāru cietumnieku dilemmu, kas ir veca ideja. Savā ziņā tu ieguvi savu popularitāti ar vecu ideju tirgošanu.

Nevar tik bezatbildīgi runāt un rīkoties! ķīlim neinteresē studentu likteņi!!!1 ka tik bauriem liberālās ideoloģijas izpratne iedzīta

tik nez kāpec kaķēns tā nedomā