Jau ziņots, ka SIA Latvijas piens pārstāvis Raimonds Freimanis intervijā Dienai iepriekš izteica pieļāvumu, ka atsevišķi pārstrādātāji varētu izgatavot pienu no piena pulvera. Jautāts, vai tas ir iespējams, J.Šolks norāda: "Ar šādu paziņojumu viņš ir nodarījis neiedomājamu kaitējumu nozarei. Piena nozares uzņēmumiem tagad būs jātērē milzīgi līdzekļi, lai pārliecinātu cilvēkus par pretējo. Lieta ir ļoti sensitīva. Arī pirms šāda paziņojuma cilvēkos bija neticība, kā īsti top piena produkti. Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības biedri ir ielikuši milzīgas pūles, pierādot, ka viss ir kārtībā. Katrā piena uzņēmumā ir tā saucamā piena bilance, pēc kuras skaidri var redzēt, lūk, šeit ir piens, lūk, ir patēriņa normas. Ražojot jebkuru produktu, bet galā ir jāsanāk loģiskam rezultātam, kas tiek kontrolēts. Tikko pienu atšķaida ar ūdeni, tā garša abolūti izmainās, ja kāds tādu pienu nopirktu, tad viņš pēdējo reizi to darītu."
Viņš atzīst, ka tik tiešām no zemnieka tiek iepirkts piens ar vidējo tauku procentu 4%, bet veikalā pienu pārdod ar dažādiem tauku saturiem - 2% vai 2,5%, 3,5%. "Notiek ļoti vienkārši. Svaigu pienu vispirms atdzesē, pēc tam pienu uzsilda un separē. Separēšanas procesā piens tiek sadalīts divās daļās - vājpiens un saldais krējums. Saldajā krējumā tīri tehnoloģisku iemeslu dēļ ir vairāk par 40% piena tauku. Tātad, no vienas puses, mums plūst vājpiens un, no otras, - saldais krējums, kurus ar automātisku ierīču palīdzību jaucam kopā ar tādu aprēķinu, lai maisījumā mums sanāktu nepieciešamais tauku daudzums. Mēs šajā procesā neko ne pielejam, ne tvaicējam. Tas ir tas pats piens, kura frakcijas ir sajauktas kopā, tikai un vienīgi lai iegūtu noteiktu tauku saturu."
Komentējot runas par iespējamajiem "piena kariem" Latvijā, J.Šolks norāda, ka "mēs nekādu karu neveidojam, mēs būtībā aizstāvamies". "Un aizstāvam mēs patiesību. Nekāda kara patiesībā nav, ir dažādi viedokļi un dažāda - arī valsts institūciju - attieksme pret dažādām uzņēmējdarbības formām, kas ir iesaistītas piena nozarē. No vienas puses, ir kooperatīvi, no otras, - piena pārstrāde. Fons šīm nesaskaņām ir tāds, ka piecu gadu laikā ar valsts atbalstu, mūsuprāt, ir nepamatoti atbalstīti kooperatīvi kā viena uzņēmējdarbības forma. Kas pēc būtības dara vienu un to pašu, ko pārstrādes uzņēmumi, līdz brīdim, kamēr piens no zemnieka tiek savākts un kaut kur pārdots tālāk. Piena pārstrāde iepērk pienu pa tiešo no zemniekiem un maksā viņiem naudu - saskaņā ar likumu mēneša laikā ir jānorēķinās par iepirkto svaigpienu un tas arī tiek darīts. Droši vien arī kooperatīvi to mazāk vai vairāk ievēro. Taču tālāk kooperatīvi - kuri sakaņā ar visiem kooperācijas atbalsta likumiem un MK noteikumiem bauda papildu labumus, gan no valsts subsīdijām, gan Eiropas naudām - paņem un pienu aizved uz Lietuvu."
Pilnu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas numurā!