Kokogles dabiski rodas koksnes sadegšanas procesā. Karsējot celulozi bez pietiekamas skābekļa padeves aptuveni 400 grādu temperatūrā, notiek tās pārogļošanās. Ūdens kopā ar gaistošām vielām pāriet gāzveida stāvoklī, bet ogleklis un pelnvielas paliek cietā agregātstāvoklī, veidojot kokogli. Sadedzinot pat visai vienkāršā sausās pārtvaices procesā iegūtās kokogles, to sadegšanas procesā izdalās aptuveni 7,3 tūkstoši kilokaloriju liela enerģija uz vienu kilogramu kokogļu. Turklāt kokoglēm ir tikai nedaudz mazāka siltumatdeve, salīdzinot ar vislabākās kvalitātes akmeņoglēm (ap astoņiem tūkstošiem kilokaloriju uz vienu kilogramu).
Izmanto kopš seniem laikiem
Kokogļu augstās siltumatdeves īpašība tika ievērota jau senatnē, tāpēc kokogļu izmantošanai bija būtiska nozīme metalurģijas attīstībā, it īpaši dzelzs metalurģijas attīstībā.
Senatnē, tikai dedzinot kokogles, varēja nodrošināt nepieciešamo temperatūru, lai kausētu varu un bronzu, lai no rūdas iegūtu dzelzi un lai sakarsētu dzelzi līdz baltkvēlei, kas bija nepieciešama dzelzs priekšmetu ražošanā (kalšanā). Kokogļu ražošanas tehnoloģijas tika apgūtas vienlaikus ar dzelzs ražošanas un apstrādes tehnoloģijām. Ražojot kokogles skābekļa nepilnīgas sadegšanas procesā, vienmēr kā blakusprodukts kondensējās darva, kura ar laiku kļuva par vienu no nozīmīgākajām ražošanas izejvielām. Jau no vissenākajiem laikiem kokogļu ražošana tehnoloģiski tika savienota ar darvas ieguvi.
Latvijā ogļu dedzināšana darvas cepļos sākās XIII gadsimtā, bet plašos apjomos izvērsās no XVI gadsimta, kad Rīgas tuvumā tika uzbūvētas daudzas ogļu dedzinātavas. Tolaik par ļoti svarīgu eksporta produktu kļuva darva un pelni.
Tradicionāli Latvijā darvas cepļos (ogļu dedzinātavās) ieguva darvu un kokogles. Kokogles izmantoja tikai vietējām vajadzībām – šaujampulvera ražošanai (tā sastāvā ir salpetris, sērs un samalta kokogle), kalēju darbnīcās un arī kā kurināmo pavardos pilsētu namos, bet lielāko daļu no saražotās darvas eksportēja. Eksportā novirzīja arī pelnus, kas radās, sadedzinot kokogles un malku. Plašs ogļu dedzinātavu tīkls (100 darvas cepļi) tika izveidots Kurzemes hercogistē tās ziedu laikos XVII gadsimtā.
Darvas cepļi atstāja pēdas mūsdienu apdzīvoto vietu nosaukumos. Darvdedži pie Skrundas, Dedži Kandavā vai Turlavā, Degšņas Jaunpagastā, Deģi Sērē utt. norāda, ka senāk tur atradās darvas cepļi. No katra darvas cepļa Kurzemes hercogam vajadzēja piegādāt 5000 litru darvas gadā (Grosvalds I. u. c. Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (no sendienām līdz 1918. g.). Rīga, Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs, RTU izdevniecība, 2008, 51. lpp.). Kurzemes ogļu dedzinātavās iegūtā darva bija nepieciešama kuģu būvniecībā, savukārt iegūtās kokogles tika izmantotas, ražojot dzelzi un kalēju darbnīcās ražojot dzelzs izstrādājumus. Kokogļu un darvas pastiprināta ražošana ievērojami samazināja Latvijā pieejamos koksnes resursus. Jau 1687. gadā Alūksnes apkārtnē darvas ražošana gāja mazumā, jo aptrūkās meža resursu (Latviešu konversācijas vārdnīca, XV sējums, Rīgā, Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 1937. g. 29 630 sleja). Kurzemē pēdējās ogļu dedzinātavas saglabājās līdz pat XIX gadsimta beigām. Viena no senajām Kurzemes ogļu dedzinātavām (darvas ceplis) no 1936. gada ir aplūkojama Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Latvijas teritorijā no XIX gadsimta beigām pilsētās un rūpniecībā akmeņogles pakāpeniski aizstāja gan malkas, gan kokogļu lietošanu. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS vienotajā darba dalīšanas sistēmā kokogļu ražošana Latvijā ievērojami samazinājās, jo kokogles praktiski visās rūpniecības nozarēs un enerģētikā aizvietoja ar akmeņoglēm vai koksu.
Latvijai atgūstot neatkarību, tika veidoti uzņēmumi, kas no kokapstrādē neizmantojamas koksnes sāka ražot kokogles, orientējoties uz vietējo un starptautisko pieprasījumu.
Pakāpeniski Latvijas kokogļu ražotāji iekaroja stabilas pozīcijas pasaules kokogļu tirgū. XXI gadsimta sākumā Latvijas daļa globālajā kokogļu eksportā jau pārsniedza 1%. 2009. gadā Latvija ar 1,8 eiro uz vienu iedzīvotāju lieliem ienākumiem no kokogļu eksporta bija trešajā vietā pasaulē. 2010. gadā Latvija eksportēja 1,33% no pasaules kokoglēm. Vēl 2017. gadā Latvijas daļa globālajā kokogļu eksportā pārsniedza 1%, bet pēdējos gados tā ir stabilizējusies 0,5% līmenī no visa globālā kokogļu eksporta.
Piektajā vietā pēc ienākuma uz cilvēku
Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā pēc kokogļu eksporta Latvija ar 5,8 miljoniem eiro (0,54% no pasaules eksporta tirgus) bija 29. vietā pasaulē, bet Lietuva ar diviem miljoniem eiro (0,2% no pasaules tirgus) bija 41. vietā pasaulē. Igaunija ar 0,47 miljoniem eiro (0,04% no pasaules eksporta tirgus) bija 61. vietā pasaulē.
Vērtējot ienākumus no kokogļu eksporta uz vienu iedzīvotāju 2024. gadā, Latvija ar 3,1 eiro uz vienu iedzīvotāju bija piektajā vietā pasaulē. Pirmajā vietā pasaulē bija Namībija (20,9 eiro uz vienu iedzīvotāju), otrajā vietā bija Laosa (12,1 eiro uz vienu iedzīvotāju), bet trešajā vietā – Paragvaja (7,2 eiro uz vienu iedzīvotāju). Lietuva ar 0,68 eiro uz vienu iedzīvotāju bija 16. vietā pasaulē, bet Igaunija (0,34 eiro uz vienu iedzīvotāju) – 25. vietā pasaulē.
Latvijas kokogļu eksporta virzieni 2024. gadā bija Francija (35,8% no Latvijas kopējā eksporta), Igaunija (22,3% no Latvijas kopējā eksporta) un Lietuva (16,9% no Latvijas kopējā eksporta). Nozīmīgs Latvijas kokogļu eksports 2024. gadā bija arī uz Apvienoto Karalisti (6,0% no Latvijas kopējā eksporta), Poliju (4,2%), Spāniju (3,7%) un Ungāriju (1,5%).
