Strazds: Mātes bankas Zviedrijā jau sen parādus norakstījušas un necer uz to atdošanu

Jārunā skaidrāk par kŗīzes cēloņiem. Krīze nāk no Wall Street. Jārunā par derivatives market, kas sagrāva "ekonomiku". Jārunā par to, ka Domdrovskis atbalsta , lai šie bezskaidrās ienākumi starptautiskos tirgos kļutu par reāliem ienākumiem. Mums nezināmo vaučeru politiķi.

Labas, sakarīgas domas.

"Domāju, ka parādi ir norakstīti par vairākiem desmitiem procentu," sacīja A.Strazds. bet "gudrie" žurnālisti uzlika virsrakstu "Strazds: Mātes bankas Zviedrijā jau sen parādus norakstījušas un necer uz to atdošanu". Vai tiešām tikai es redzu atšķirību?

Naigi atgūt parādus ir zviedru banku mērķis, un ja tas tiks veikts līdz tā cilvēka muža galam. Tikai tā un ne citādāki. Neko pa brīvi neatdot ir zviedru baku moto. Ņemsim to vērā!!!!

tad dos naudu Staļina Pabirām= krievvalodīgajiem un zilupes kontrabandas broļīm

Lielās bankas sevi pozicionē kā finansu resursu un labas vadības kompetences krātuves. Atbilstoša šim pozicionējumam ir arī politiķu un sabiedrības pozitīvā un godbijīgā attieksme pret bankām. Banku ieteikumus publiskajā telpā uztveram kā labi pārdomātus, kvalitatīvus, atbildīgus un klientiem draudzīgus vēstījumus. Banku analītiķu vīzijām par Latvijas ekonomikas attīstību ir vērā ņemamas informācijas statuss. Banku vadības cilvēku izaugsmes veiksmes stāsti ir iedvesmojoši paraugi jaunatnei. Tomēr zemāk ir vienkārši argumenti, kuri man šķiet satriecoši un nesavienojami ar banku ierasto publisko tēlu. Bet banku pozicionējuma radītā bijīgā attieksme liek man šaubīties – varbūt es maldos un saskatu prastu alkatību tur, kur ir kāda man nezināma dziļa finansu jomas gudrība? 1) Labi atceros, kā pirms hipotekāro kredītu buma banku menedžeri un radošo aģentūru cilvēki sūkstījās par Latvijas iedzīvotāju iesīkstējušo ieradumu - dzīvot bez parādiem. Šādu ieradumu Latvijas ģimenes bija ieguvušas vairāku paaudžu dzīves laikā. Šis piesardzības ieradums izveidojās pārdzīvoto pasaules karu, Ulmaiņlaikos izjustā bezdarba, vairākkartējas valsts iekārtas maiņas un pēcpadomju laika ekonomiskās krīzes ietekmē. Iedzīvotāju atturīgā attieksme pret patērēšanu uz kredīta ierobežoja banku piedāvāto pakalpojumu izmantošanu Latvijas tirgū. Sekojoši, šo traucējošo ieradumu vajadzēja mainīt. Latvijas piemērs uzskatāmi liecina, ka mūsdienu komunikācijas tehnoloģijas un labas vadības kompetences ļauj ātri mainīt ilgstošus patērētāju ieradumus. 2) Sākās hipotekāro kredītu bums, autolīzingu bums, būvniecības jomas un nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmumu uzplaukuma bums. Darbinieku algas Latvijas daudzos uzņēmumos nespēja augt līdzi visaptverošai pirkšanas un patēriņa modei. Algu līmenis, savukārt, ietekmē Latvijas uzņēmumu konkurētspēju eksporta tirgos. 3) Viena no būtiskām cilvēka vajadzībām ir mājoklis. Kādu šīs vajadzības realizāciju piedāvā Latvijas uzņēmumu darba algas un Latvijas komercbankas? Hipotekāro kredītu radītā peļņas buma rezultātā nekustami īpašumu cenas 2011. gada jūlijā otrreizējā tirgū bija vidēji 1500-1600 eiro/m2 (1089 Ls/m2). Mēneša vidējā neto alga ir 316 Ls/mēn. Pieņemsim, ka vidējs strādājošais mājokļa kredīta maksājumos var mēnesī ieguldīt 33% no neto ienākumiem. Tie ir 105,33 Ls/mēn. Sekojoši, VIENU KVADRĀTMETRU VAR NOPIRKT 10,3 MĒNEŠOS. Trīsistabu 60 m2 dzīvokli vidējs strādājošais var nopirkt 51,7 gadu laikā! Sekojoši, uzsākot darba gaitas 18 gadu vecumā un VISU DZĪVI MAKSĀJOT PARĀDUS, strādājošs cilvēks 69,7 gadu vecumā var kļūt par dzīvokļa īpašnieku. Vai reālajā dzīvē iespējams tas, ka vidusmēra cilvēki labprātīgi piekritīs šādam savas dzīves scenārijam? Vai iespējams, ka pie šāda dzīves scenārija nelielā Austrumeiropas valstī Latvijā pusgadsimta laikā nemainīsies valsts suverenitātes saturs, valsts iekārta, likumdošana, nacionālā valūta? Vai tiešām banku analītiķi domā, ka hipotekāro kredītu pakalpojumu programma Latvijā nesīs iecerēto peļņu? Un tagad labprāt uzklausīšu kritiku – kur manos argumentos ir būtiskas kļūdas?

Re nu, kas izrādās! Mūsu pašu vietValži dara visu, lai latviešus iedzītu parādu jūgā un situācijā, kura perspektīvas atņem arī ārvalstu investoriem. Jo nebūs jaunu atbalsta iespēju, kamēr ar vecajām hipetrofētajām saistībām nebūs tikts galā. VietValži un viņu padomnieki ekonomikā (!) no privātā kapitāla bankām mums stāsta pekstiņus, ne reizi nepieminot vārdu "risks", kas attiektos uz zviedru bankām pilnā mērā.

un kā tad ar tiem, kas parādus tomēr atdeva??? ...vismaz vienu puķi un piemiņas rakstu varēja pasniegt

ar ko gan flautas spēlētājs būtu sliktāks par ģeogrāfu?

labi, atlaižam parādus. bet tad uztaisām nepārkāpjamus sliekšņus uz nākamajiem kredītiem, ok?

šis jampamps ir mūziķis, nevis ekonomists - viņš tikai pats uzskata, ka ar flautas sēli nopelnījis ekonomista diplomu.

Ja šim Strazdam ir taisnība, kādēļ pagājšnedēļ Zviedrijas finansu ministrs Anderšs Borgs teica, ka Baltijas valstis ir zviedru bankas izglābušas?!

pilnīgas nekompetences kalngals. man liekas, ka viņš jauc divas lietas: uzkrājumu veidošanu un "parādu norakstīšanu" (lai ko viņš ar to domātu). parādam var veidot uzkrājumus, apzinoties, ka iespējamība, ka parāds pilnībā netiks atgūts, bet neviens uzņēmums nekad pilnbā labprātīgi neatsakās no saviem prasījumiem pret parādniekiem lai cik tie būtu bezcerīgi.