Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 27. aprīlis
Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

Valkā aizsāktais ceļš uz neatkarību

Šogad aprit 100 gadu, kopš Valkā sanāca Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Kādu lomu tā spēlē neatkarīgas Latvijas valsts izveidē? Svētku nedēļā saruna ar vēsturnieku, grāmatas Neatkarības čuksti: Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes vēsture autoru vēsturnieku Jāni Tomaševski.

Kāpēc rakstījāt grāmatu par Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi, ko jums tā nozīmē?

Lai arī biju pētījis 1917. gada notikumus latviešu strēlnieku sakarā, Nacionālo padomi nebiju pētījis. Man šī tēma šķita interesanta, jo par Nacionālo padomi nekas plašāk nebija rakstīts kopš 1925. gada, kad iznāca Līgotņu Jēkaba grāmata Latvijas valsts dibināšana. Kopš tā laika pētīti daži LPNP darbības aspekti, tajā skaitā Ārlietu nodaļas darbība, bet visaptverošs pētījums nebija iznācis.

Kad meklējami latviešu politiskā nacionālisma pirmsākumi?  

Idejas, ka latviešiem nepieciešama politiska autonomija, aizsākumi meklējami XX gs. sākumā. Jau pirms piektā gada revolūcijas bija izveidotas divas lielas politiskās partijas: Latviešu Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija un Latviešu sociālistu savienība. Tās bija kreisas partijas. Latviešu sociālistu savienības galvenais ideologs Miķelis Valters, kurš vēlāk dibinās valsti, rakstīja, ka Krievijas impērija revolucionārā ceļā jāpārveido par valstu federāciju, kas sastāvētu no vairākām autonomām valstīm. Un viena no tādām būtu Latvija. Ja tas nebūs iespējams, tad ir jālaužas ārā no Krievijas. Par šo kreiso ideju nezināja visa sabiedrība, tikai tie, kas lasīja tobrīd nelegālos laikrakstus.

Atgriežoties pie tā, kas notika Valkā. Kas ir Latviešu Pagaidu Nacionālā padome? Kāds ir tās devums?

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, kas deva iespēju praktiskā ceļā risināt autonomijas jautājumu, izveidojās vismaz sešas jaunas pilsoniskas partijas. Tika atjaunotas arī vairākas kreisās partijas. Dibinājās organizācijas, biedrības, kas arī uzskatīja, ka latvieši ir pelnījuši kaut ko vairāk nekā tikai atkarību no Krievijas. Visas lielākās politiskās partijas – gan kreisās, gan pilsoniskās, sākot no revolūcijas pirmajām dienām, savās programmās ierakstīja, ka vēlas latviešu pašnoteikšanos. Raiņa vārdi "Brīva Latvija brīvā Krievijā" bija apvienojošais lozungs visiem šiem pašnoteikšanās centieniem, lai gan nekonkrēts.

Pēc revolūcijas Latvijas autonomijas idejas bija centrālais temats gan tautas mītiņos, gan Vidzemes, Kurzemes un Latgales pagaidu zemes padomēs. Šeit nevaram nepieminēt Latgales kongresu, kas izauga par Latgales Pagaidu zemes padomi.

Kad latgalieši pateica, ka vēlas būt kopā ar latvisko Latvijas daļu, tas bija ļoti svarīgs moments.

Tas tolaik atviegloja ceļu idejai, ka latviešiem jāapvieno trīs vēsturiskie novadi. Ja latgalieši to nebūtu pateikuši, iespējams, ka Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei Latgale būtu revolucionārā ceļā jāpievieno.

Pēc Februāra revolūcijas izveidojās divvaldība: Krievijas Pagaidu valdība un Petrogradas Strādnieku un kareivju deputātu padome. Tobrīd bija sabiedrības grupas, kas cerēja uz Pagaidu valdību, ka tā ar reformām ļaus latviešiem sākt ceļu uz nacionālo pašnoteikšanos. Latviešiem tolaik par labiem piemēriem bija somi, poļi, ukraiņi. Tāpat arī igauņi, kuri 30. martā panāca  Igaunijas autonomijas likuma izsludināšanu, kas apvienoja visus igauņu apdzīvotos apgabalus, un igauņi varēja sākt savas autonomijas īstenošanu. Latviešiem Latvijas apvienošana objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējama, jo, sākot no 1915. gada, Latvijas teritorija bija sadalīta starp Krieviju un Vāciju.

Zīmīgs notikums, kas pavirzīja uz priekšu autonomijas, faktiski neatkarības, idejas attīstību, bija Rīgas krišana 1917. gada septembra sākumā. Latviešu pilsoniskās partijas redzēja kreiso politisko spēku lielo ietekmi uz latviešu sabiedrību, tajā skaitā latviešu strēlniekiem, kas maija beigās teica uzticības solījumu lieliniekiem un pakļāvās viņu propagandai, ko viņi tajā laikā sludināja, – ja lielinieki tiks pie varas, viņi noslēgs mieru, visiem būs zeme un maize.

Jāsaka, ka tie nebija tikai strēlnieki, bet arī liela sabiedrības daļa, par ko var pārliecināties Vidzemes Zemes padomes vēlēšanās. Tās bija demokrātiskas vēlēšanas, kurās vairāk nekā 70% nobalsoja par lieliniekiem. Pilsonisko partiju mēģinājumi teikt, ka Krievija jāpārveido pakāpeniski reformu ceļā, tolaik neguva lielu atsaucību. Zemnieku savienība no 40 Vidzemes Zemes padomes balsīm ieguva 15 vietu, lielinieki – 24. Tātad vairākums bija lielinieku pusē. Un latviešu sabiedrībai, kas atradās vācu neokupētajā daļā, bada un kara stāvoklī, šie lozungi bija kā medusmaize. Gan latviešu sabiedrība, gan strēlnieki bija gatavi noticēt lielinieku idejām un pieņemt vēlamo par esošo. Tobrīd Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes dibinātājiem nebija viegls uzdevums.

Tātad Latviešu Pagaidu Nacionālā padome tika dibināta, jo lielinieku dominētā Vidzemes Zemes padome bija pret Latvijas autonomiju?

Pēc Rīgas krišanas, redzot Krievijas attieksmi pret Latvijas autonomiju, avīzēs Līdums un Laika Vēstis izvirzījās doma, ka pēc kara, kurā uzvarēs rietumu sabiedrotie, Latvijas stāvoklis kļūs par starptautisku problēmu. Šie latviešu pilsoniskie laikraksti raksta, ka Latvijas likteni izlems ne Krievija, ne Vācija, bet nākamā Miera konference. Redzot, ka Vidzemes Zemes padome atsakās strādāt autonomijas virzienā, neskatoties uz to, ka tajā, sākot no aprīļa, darbojās autonomijas sekcija, kam bija uzdevums tieši izstrādāt autonomijas projektu, bet tas virzījās diezgan gausi. Redzot, ka tajā brīdī igauņi, ukraiņi, poļi bija nodibinājuši savas pārstāvniecības organizācijas, latvieši savā ziņā jutās atpalikuši. Ideja, ka vajadzētu dibināt lielāku latviešu pārstāvības organizāciju, kas varētu runāt visas tautas vārdā, nāca no Petrogradas latviešu organizācijām. Tur darbojās bijušie Krievijas valsts domes deputāti Jānis Goldmanis, Jānis Zālītis.

1. un 2. oktobrī tika sasaukta latviešu pārstāvju sanāksme, kurā bija uzaicinātas visas politiskās partijas un visas lielākās sabiedriskās organizācijas. Šajā Petrogradas sanāksmē vienojās, ka nepieciešams dibināt lielāku latviešu pārstāvības organizāciju, jo Vidzemes Zemes padome nepārstāv latviešu intereses. Tā pārstāv tikai šauras lielinieku intereses, kas runā par sociālu revolūciju, bet nerunā par Latvijas apdzīvoto reģionu apvienošanos, par Latvijas politisko autonomiju un latvisku Latviju. Lielinieki tobrīd bez kautrēšanās saka, ka viņus neinteresē latviska Latvija. Viņus interesē Latvijas autonomija, nevis latviešu autonomija. Viņiem neinteresē, kas te dzīvo, vai latvieši, vai krievi, vai ebreji, vai samojedi. To viņi saka pēc tam, kad Petrogradas sanāksmes dalībnieki ierodas uz Vidzemes Zemes padomes sēdi. Zigfrīds Anna Meierovics, Voldemārs Zāmuels un citi prasa Vidzemes Zemes padomes attieksmi, un tajā brīdī tad skan šie lielinieku vārdi, ka mūs neinteresē, kas te dzīvos. Tajā brīdī pilsoniskā frakcija, kas sastāv no 15 deputātiem, nolemj, ka viņi darbosies kā atsevišķa pilsoniskā frakcija, citādi viņi būs atbildīgi par lēmumiem, ko padome turpmāk pieņems. Šis bija izšķirīgs moments, kad lielinieki atklāja, ka nevēlas nacionālu autonomiju, ka grib tādu valsti, kas būs atkarīga no lēmumiem, ko pieņems lielinieku partija.

Valka tajā brīdī bija loģisks punkts, kur padomes dibināšana varētu notikt. Valkā kara laikā iedzīvotāju skaits pieauga no 19 līdz 30 tūkstošiem. Tur apmetās liels skaits latviešu bēgļu un liela daļa inteliģences pārstāvju. Tobrīd Valka ir nacionāla sala, jo brīdī, kad Vidzemes Zemes padomes vēlēšanās un  apriņķa vēlēšanās uzvar lielinieki, Valkas pilsētas domes vēlēšanās uzvar Zemnieku savienība. Pirmo reizi Valkas vēsturē par pilsētas galvu ieceļ latvieti. Valku var uzskatīt par nacionālām idejām draudzīgu pilsētu. Šeit mazāk ir jūtama lielinieku ietekme. Lielinieku organizācijas pārsvarā darbojas Valmierā. Valka tobrīd ir arī nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Tur satiekas piecas dzelzceļa līnijas, kas nāk no Petrogradas, Rīgas, Rēveles, Pļaviņām un Pleskavas. Šeit atrodas lielākās valdības iestādes. Var teikt, ka tā ir apstākļu sakritība, bet no otras puses loģisks punkts, kur tam notikt. Uz padomes dibināšanu no Petrogradas ieradās daudzas latviešu sabiedriskās organizācijas. Kad notiek sarunas par Nacionālās padomes dibināšanu, visi jautājumi tiek izlemti nevis ar balsu vairākumu, bet sarunu ceļā, līdz visi ir vienisprātis.

Nacionālās padomes pārstāvji ierodas Valkā 16. novembrī. Notiek pirmā sēde, uz kuru uzaicinātas 20 sabiedriskās un politiskas organizācijas. Visas latviešu politiskās partijas, ieskaitot lieliniekus, taču piekrīt piedalīties tikai 13. Lielinieki un no lieliniekiem atkarīgās organizācijas, tajā skaitā Iskolastrels, nepiedalījās, lai arī bija mēģinājumi šo piekrišanu panākt. Lielinieki ieradās uz sanāksmi tikai kā novērotāji, jo, viņuprāt, apvienošanās šādā lielākā organizācijā būtu politiski neizdevīga. Viņi varbūt tajā brīdī neuztvēra notiekošo nopietni, jo bija nākuši pie varas visā Krievijā, arī Latvijas neokupētajā daļā viņi bija noteicēji.

Nacionālās padomes locekļi par tās galveno misiju uzskatīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu un iestāšanos par apvienotu Latviju nākamajā Miera konferencē. Padome savā deklarācijā Ārvalstīm un tautām deklarēja, ka Latvija ir autonoma valsts vienība, kuras stāvokli, iekšējo iekārtu un attiecības uz ārieni noteiks tās Satversmes sapulce un tautas plebiscīts. Tāds grūti uztverams vārdu salikums. Ko saprotam ar autonomu valsts vienību? Vai tā ir neatkarīga valsts vai tā ir autonoma vienība kaut kādā citā valstī? Jāsaka, ka šāds formulējums nebija nejaušība. Tas bija apzināti veidots no profesionāliem juristiem, kas orientējās gan starptautiskajās tiesībās, gan Krievijas likumos. Nacionālās padomes pārstāvji bija uzņēmuši sakarus ar rietumu sabiedrotajiem, kas atradās Petrogradā.

Angļu, franču, amerikāņu pārstāvji teica, ka jūs varat ziņot, ka gribat savu pašnoteikšanos, bet nekādā ziņā nedrīkstat aizskart mūsu sabiedrotā –  Krievijas – teritoriālās intereses. Līdz ar to viņi nevarēja lietot ne vārdu "neatkarība", ne "Krievija".

Slavenais latviešu tiesībnieks Kārlis Dišlers 20.–30. gados rakstīja, ka tāda teritorija, kuras iekšējo iekārtu noteiks šī Satversmes sapulce un tautas plebiscīts, ir tāda, kas grib neatkarību. Viņš uzskatīja, ka šī deklarācija, ko padome pieņēma, ir pirmais neatkarības pieteikums. Deklarāciju tulkoja krieviski, franciski, taču ne Krievijā, ne ārvalstīs neuzskatīja, ka tobrīd būtu notikusi Latvijas neatkarības pasludināšana.

Faktiski organizācija, kas uzskata sevi par tiesīgu runāt visas Latvijas sabiedrības vārdā, pauž latviešu nācijas vēlmi uz pašnoteikšanos. Kāpēc Pagaidu padome vēlāk 1918. gadā neproklamē Latvijas neatkarību, bet to izdara citi?

Nacionālā padome neapstājas pie deklarācijas, bet sāka strādāt neatkarības virzienā. 1917. gada beigās lielinieku vara kļūst stingrāka pret saviem politiskajiem pretiniekiem, slēdz latviešu pilsoniskās avīzes. 19. decembrī pēc vecā stila aizliedza Nacionālās padomes darbību. Jau pirmajā sesijā Valkā tiek pieņemts lēmums, ka ir jāsūta pārstāvji uz Petrogradu, kur atrodas liela daļa rietumu sabiedroto un no kurienes tiem jādodas uz rietumiem. Par rietumiem uzskata Lielbritāniju, neitrālo Zviedriju, iespējams, Franciju un ASV. Nacionālās padomes Ārlietu nodaļai izdodas nodibināt savu informācijas biroju Stokholmā un aizsūtīt Zigfrīdu Meierovicu uz Londonu. Lielinieku varas apstākļos bija brīnums, ka viņš saņēma šādu atļauju braucienam. Neizslēdzu, ka tas tika panākts ar piekukuļošanu.

Nacionālās padomes otrā sesija notika Petrogradā 1918. gada janvārī. Lielinieku varas apstākļos tajā brīdī, kad jau ir padzīta Krievijas Satversmes sapulce. Pieņemtajā rezolūcijā jau tiek lietots vārds "neatkarība" un pasludināts, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Taču šo deklarāciju nepasludina visai pasaulei. Iepazīstina tikai rietumu sabiedroto diplomātus, jo padomes locekļi ir nobažījušies par savu drošību un Nacionālās padomes turpmāko darbību. Tobrīd faktiski sākās padomes locekļu aresti.

Kāpēc tad tomēr Tautas padome, nevis Latviešu Pagaidu Nacionālā padome?

1918. gada novembrī, kad Vācija ir spiesta parakstīt Kompjeņas miera līgumu un karš beidzas, Latvijas teritorijā joprojām atrodas Vācijas karaspēks. Viņi šeit ir faktiskie noteicēji, bet no otras puses kā kara zaudētāji ir spiesti pieņemt sabiedroto prasības. Latvija tajā brīdī tiek demokratizēta. Atcelta cenzūra, atbrīvoti politiskie ieslodzītie, un Rīgā satiekas gan Demokrātiskais bloks, kas dibināts 1917. gada septembrī vācu okupētajā Rīgā, gan Nacionālās padomes locekļi. Šīs diskusijas, kas notika oktobra beigās un novembrī, bija pietiekami karstas. Šajās sanāksmēs spriež par jauno politisko situāciju. Nacionālā padome uzskata, ka tai ir jākļūst par Latvijas Pagaidu valdības veidotājiem, taču saskaras ar konkurenci no Demokrātiskā bloka pārstāvjiem. Nacionālā padome uzskatīja, ka Latvijas priekšparlaments jāveido Nacionālo padomi dibinājušajām politiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām, savukārt Demokrātiskā bloka pārstāvji, no kuriem galvenais līderis bija Kārlis Ulmanis, uzskatīja, ka Tautas padome jāveido tikai politiskajām partijām, ieskaitot sociāldemokrātus un arī mazākumtautības, kuras vēl nebija noformulējušās, bet kurām būtu atstāts noteikts vietu skaits padomē.

Nacionālās padomes Finanšu nodaļas vadītājs un Zemnieku savienības loceklis Ādolfs Klīve uzreiz pēc kara ieradās Rīgā un kļuva par starpnieku sarunās starp Nacionālo padomi un Demokrātisko bloku. Viņš ieteica nekavējoties sasaukt Nacionālās padomes pilnsapulci, jo sarunās ar Ulmani pārliecinājās, ka ilgāk gaidīt nevar. Taču LPNP toreizējo līderu Voldemāra Zāmuela un Arveda Berga lēmums bija tāds, ka valde nevar šādu pilnsapulci sasaukt, jo Jānis Goldmanis, kas ir Ārlietu nodaļas vadītājs, tobrīd atradās Petrogradā. Tas apliecina, ka Nacionālās padomes līderiem nebija nojausmas, kas tagad notiks, un to var vērtēt arī kā zināmu vairīšanos no politiskās atbildības.

Galu galā uzvarēja Ulmaņa viedoklis. Demokrātiskā bloka pārstāvji pārmeta Nacionālajai padomei, ka liela daļa no tajā ietilpstošajām sabiedriskajām organizācijām ir beigušas pastāvēt. Tā faktiski arī bija. Es teiktu, ka tā bija politisko līderu sacensība, kurā uzvarēja Demokrātiskais bloks.

Viss izšķīrās pāris dienās. Ulmanis 15. novembrī aizbrauca uz Valku, kur notika Zemnieku savienības sanāksme, un saņēma savas partijas svētību par to, ka viņa izraudzītais Tautas padomes dibināšanas virziens ir tas pareizais. Ulmanis kā ietekmīgs politiķis par katru cenu gribēja dabūt sociāldemokrātus, kas tobrīd sastāvēja no maziniekiem. Pret to iebilda Nacionālās padomes pārstāvji, jo uzskatīja, ka sociāldemokrāti bija sevi diskreditējuši, no otras puses mazinieku pārstāvju politiskais svars bija pārāk mazs tām padomju locekļu vietām, ko viņiem piedāvāja. LPNP līderi Voldemārs Zāmuels un Arveds Bergs uzskatīja, ka tas nav pareizi. Šāda iespītēšanās pret Ulmaņa uzskatiem bija personisku motīvu vadīta. Ne Zāmuels, ne Bergs nepiederēja nevienai no partijām. Iespējams, ja iestātos kādā no partijām, viņi ieņemtu kādu no ministru amatiem Pagaidu valdībā.  

17. novembrī, kad notiek Tautas padomes dibināšana un nākamajā dienā proklamēta neatkarīga Latvija, notiek pēdējā Nacionālās padomes valdes sēde, kurā tās locekļi nolemj nepretoties Tautas padomes izveidošanai. Ārlietu padomes vadītājs Zigfrīds Meierovics, kas darbojas Londonā, joprojām tur paliek. Tikai nomaina savu pārstāvniecības iestādi uz Latvijas Pagaidu valdību. Viņš kļūst par pirmo Latvijas ārlietu ministru. Nacionālās padomes nobeigums bija diezgan skumjš. No otras puses – mēs nevaram un nedrīkstam noliegt Nacionālās padomes devumu neatkarīgās Latvijas izveidē, kaut šefpavāra gatavoto kūku notiesāja citi. 


Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas valsts simtgades biroju.

Top komentāri

Zelta Ola
Z
Neskatoties uz Dienas cenzūru, kuru dēļ iesniedzu otro atsauksmi zem pseidonīma Zelta Ola--vēsturnieka Tomaševska grāmata varētu būt interesanta, kaut intervija daudz ko saduļķo un nepaskaidro. Pa piem. kāda atsķirība start 'pašnoteikšanos'/ neatkarību/ autonomiju/ un suverenitāti? Kāpēc Latviešu mediji atsakās lietot vārdu 'suverenitāte'? Vai tāpēc ka tā nekad nav bijusi vai tāpec, ka pecpadomijas Latvijas valdība to ir nodevusi? Un kāpēc šo vārdu nelieto pats vēsturnieks?
vēstures kurss
v
Raiņa vārdi ir vērtējami kā abstrakts sauklis, līdīgi kā agrās pārbūves ''LPSR kā atjaunotas, pēc Ļeņina principiem veidotā PSRS daļa''. Tāpat kā 1917. gadā nebija ne brīvas Krievijas, ne brīvu teritoriju tās sastāvā, tā 1988. gadā nevarēja būt ne atjaunotu republiku, ne kaut kādu aizmirstu Ļeņina principu, kuru ieviešana glābtu PSRS. Neskatoties uz abu saukļu atrautību no dzīves un abstraktumu, gan viens, gan otrs sauklis IZTEIKŠANAS BRĪDĪ bija pozitīvs, jo lika skatīties uz jauniem risinājumiem, kuri esošajā sistēmā nebija iespējami.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Nevar nebalstīt

AirBaltic joprojām nepieciešama valsts "aizmugure".

Statistika nav tikai vienkārši cipari

Par Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) vietu valstī un vēlmi padarīt CSP par galveno datu centru, kas politikas plānotājiem palīdz pieņemt kvalitatīvus lēmumus, Guntars Gūte sarunājas ar ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas