Vēsture Dienā: Ar visiem ieročiem

Pirmais atbildēja Ojārs Rubenis: "Es nešaubīdamies ietu cīnīties pats un nešaubīdamies aicinātu arī citus. Arī savu dēlu… Es nevēlos, lai Latvijā atkārtojas 1940. gads. Un negribu, lai mūsu bērniem un mazbērniem nākotnē būtu jāatzīst, ka mēs neesam pienācīgi cīnījušies par savu valsti."

Cita, pacifistiska, pozīcija bija Viktoram Runtulim: "Paldies Dievam, man neviens nav devis pilnvaras to darīt. Neaicinātu, protams. Ja viens cilvēks nosit otru, slepkavam, iespējams, piešķir pat augstāko soda mēru. Ja viens ģenerālis pavēl nogalināt tūkstošus, viņam dod ordeņus un ceļ varoņu kārtā. Tas ir absurds! Man ir trīsarpus gadu vecs puika, nezinu, kāda būs viņa izvēle, kad pienāks laiks izšķirties. Mūsdienu apstākļos no šīs domāšanas pasargāt gandrīz nav iespējams. Katrā ziņā visas pistoles, ja arī uzradās, no mājas ļoti ātri pazuda."

Guntis Ulmanis (tobrīd Valsts prezidents): "Jūs uzdodat man ārkārtīgi smagu jautājumu. Pirmkārt, es kā prezidents un kā Latvijas pilsonis darīšu visu, lai tas nebūtu jādara; lai šāds lēmums ne man, ne kādam citam nebūtu jāpieņem. (..) Ja šāda izvēle būtu jāizdara? Nedrīkst notikt tā, ka cilvēki, kam tiešais pienākums ir aizstāvēt dzimteni ar ieročiem rokās un kas grib cīnīties, neļauj to darīt. (..) Ja vienīgā iespēja būtu karot ar ieročiem rokās, es gribētu, lai šāds lēmums nebūtu atkarīgs tikai no viena cilvēka vai šauras cilvēku grupas. (..) Bet, ja man uz jūsu jautājumu jāatbild īsi un tieši, tad – jā, ar visiem iespējamiem ieročiem."

Imants Ziedonis: "Es jau tagad aicinu tā aizstāvēt. Pastiprināt zemessargu ieroču gatavību un palielināt viņu pilnvaras iekšzemes kārtības noteikšanā. Daudz vairāk spēka un līdzekļu atvēlēt drošības specdienesta operatīvai darbībai. Veidot patriotiski orientētu policiju un trenēt viņu spēka pielietošanas spējas. Radīt moderni apbruņotu un ekipētu robežsardzi. Domāju, ka tas ir mūsu valsts kauns un negods, ka Jurim Bojāram šobrīd patvērums jāmeklē ārzemēs (Bojārs togad bija nošāvis autozagli – red.). Es te runāju par iekšpolitisko kārtību. Varbūt jūs jautājumā domājāt par armiju? Armijas vajadzību uz ežiņas galvu likt – lai skaitliskie miljoni to sašķaida – es apšaubu. Vispār man ir arāja un dzejnieka domāšana, man nav karavīra domāšanas. Esmu pārliecināts, ka starptautiski politisks un diplomātisks godīgums mūsu tautu no asiņaina likteņa var izglābt un izglābs…"

Vaira Vīķe-Freiberga (tobrīd vēl ne prezidente): "Brīvība ir augstākā vērtība, jo tā sevī iekļauj visas citas. Tamdēļ ir nepieciešams brīvību aizstāvēt līdz galam, ieskaitot – atdot tai savu dzīvību, jo tas nozīmē – aizstāvēt sevis un savējo tiesības, vērtības. Kas pats savas vērtības nespēj aizstāvēt, tam jādzīvo pēc citu vērtībām. Kas pats savas tiesības nespēj aizstāvēt, tas nonāk beztiesībā un citu kalpībā. (..) Nekas, kas ir dzīvē vērtīgs, nenāk par velti. Par visu ir jācīnās agri vai vēlu. Ir jābūt gatavam cīnīties, un tas prasa drosmi. "Lempim bija pieci dēli, tie negriba karā jāt." Ja nebūtu citas izejas, es būtu gatava dot pavēli kaujai. Un es pati būtu gatava karā jāt, gluži kā lempju māsa tai dainā…"

Aleksandrs Kiršteins: "Jā, protams. Ja Latvija būtu apdraudēta, mēs lietotu tādu taktiku, kādu lietoja Afganistāna partizānu karā: Latvijā katram ceļu krustojumam, katrai pilsētas ielai būtu jāpārvēršas par mazu cietoksni. Nekādā gadījumā ne Latvijas armijai, ne Zemessardzei nebūtu jāiesaistās kādās lielās, izšķirošās kaujās, bet sistemātiski un metodiski jāiznīcina pretinieks – gan dienā, gan naktī un visā Latvijas teritorijā. Galvenais uzdevums būtu paturēt savā kontrolē Latvijas infrastruktūru, un to var izdarīt tikai ar ieročiem. Es gribētu teikt, ja Izraēla spēj mobilizēt 95% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 38 gadiem, arī Latvijai būtu jāizstrādā tāda pati aizsardzības doktrīna. Šādā gadījumā Baltijas valstis varētu mobilizēt vairāk nekā vienu miljonu cilvēku, tai nav jābūt aktīvai armijai, bet Zemessardzes tipa vienībām. (..) Ja šāda gatavība būtu un jebkurš agresors redzētu, ka mēs spējam mobilizēt šos cilvēkus, te, protams, nekas nenotiktu."