"Būšu tāda šplīnīga kundzīte mīkstās čībās, mīļojot māsas mazbērnus. Adīšu viņiem zeķītes, cepšu tortes un teikšu – es intervijas nesniedzu. Pieņemu, ka pensija man būs milzīga, jo es taču tagad tik kārtīgi maksāju nodokļus. Man būs savrupmāja, divi lieli dogi, un visi teiks, ka es jau sen esmu to pelnījusi," tādu sevi pēc gadiem 30–40 (tātad faktiski šodien) intervijā Es strādāju par Ilvu Liepiņu 1995. gada 17. marta Dienas pielikumam TV Diena iztēlojās populārā, tolaik 28 gadus vecā RBS TV diktore Ilva Liepiņa (tagad Ilva Milzarāja), pirms tam gari un plaši stāstījusi par savas profesijas specifiku. "Televīzijas ekrānā es esmu prece, kuru skatās un vērtē," Ilva klāstīja Dienas korespondentei Solvitai Smiļģei. "Ar to man ir jārēķinās. Uzstāšanās un sevis rādīšana ir viena traki interesanta joma. Vai nu tu strādā par Ilvu Liepiņu, vai esi Ilva Liepiņa. Es laikam strādāju par Ilvu Liepiņu vai precīzāk – televīzijas ekrāns rāda vienu no manām sejām."
Uz žurnālistes apgalvojumu, ka ekrānā viņa izskatās lielāka, skarbāka un nopietnāka nekā dzīvē, Ilva reaģēja, sakot: "Vīrieši jautā – Ilva, kāpēc tu vairs nesmaidi? Nav jau, par ko smaidīt. Un kadrā es strādāju, man nav laika koķetēt. Ārpus kadra reizēm daru visādas palaidnības. Laiku pa laikam izklaidējos vai nu Bimini, vai Kardinālā. Taču ar mēru, es jūtu rāmi, kurā šis
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 25. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.40