Atguvis valstisko neatkarību, latvietis drīz vien sāka bažīties, vai tik šajā procesā viņš pa ceļam nav pazaudējis savu identitāti. Lai tiktu vaļā no šīs sajūtas, vispirms bija jānoskaidro, kas tā latviskā identitāte īsti ir. 1995. gada 19. augusta SestDienā savu artavu debatēs par latvisko identitāti deva dzejnieks, tobrīd Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters (1939-2025).
Sniegdams savu atbildi uz jautājumu, vai nacionālās identitātes meklējumi ir tautas mazvērtības kompleksa izpausme, Peters vispirms atgādināja vēsturiskos šķēršļus, kurus nepārvarot (vai tieši otrādi – pārvarot) latvieši nemaz nebūtu tikuši līdz šā jautājuma uzdošanai mūsdienās: "Veselus četrus gadsimtus vācu feodāļu iekarotās teritorijās pakāpeniski veidojās latviešu tautība. Ja vāci Livonijas zemēs nebūtu dzīvojuši šķiriski savrupu dzīvi no latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem, kuršiem un lībiešiem, diez vai laikaposmā no XIII līdz XVII gadsimtam latviešu tautība būtu izveidojusies un diez vai mēs šodien nerunātu vāciski. Tieši šī vācu feodāļu civilizētā nepieciešamība dzīvot sociāli citā nišā – galvenokārt pilsētās un pilīs – veicināja Livonijas zemēs dzīvojošo baltu cilšu tuvināšanos un konsolidēšanos, kas līdz ar tautības izveidošanos radīja šīs tautības nacionālo identitāti. Tā ir ābeces patiesība. Taču ābeces patiesība ir arī tā, ka vācu dzīve pilsētās un pilīs nenozīmēja viņu atrašanos uz Marsa vai Venēras. Tepat vien jau viņi bija. Ja nemelojam paši sev, tad līdztekus uzkundzēšanās procesam vāci no Eiropas šurp atnesa gan kristietību, gan dārzu un parku kultūru, gan ķēķa
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 19. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00