Vēsture Dienā: Karš pret lašiem

Latvijas finansiālās stabilitātes simbola laša, kas bija attēlots arī uz viena lata monētas, labsajūtai pievērsās 1995. gada 4. novembra SestDiena, konstatēdama, ka runa drīzāk ir par mūsu cēlākās zivs nelabsajūtu. "Vērojot rudens notikumus Latvijas dabā, reizēm šķiet, ka te rosās latviešu vienīgā mūslaiku nacionālā lepnuma – stabilā lata – pretinieki, kas vairs necer, ka latu izdosies devalvēt "no augšas" ar viņu vēlētu deputātu palīdzību, tāpēc nolēmuši iedragāt tā stabilitāti no apakšas, vispirms iznīcinot uz latiem attēloto mūsu nacionālās bagātības simbolu prototipus: mežu, lasi un govi. Nelaimīgā kārtā vistrauslākais izrādījies tieši lata lasis, mūsu ūdeņu karalis; koku mežā ir pārāk daudz, visus uzreiz nenocirtīsi, bet katrai govij otrā galā ir slaucēja, kas to vaktē. Ja tie, kas nav apmierināti ar līdzšinējās valdības ekonomisko politiku, turpinās savus saimnieciskos zaudējumus kompensēt, ar rūpniecisku vērienu bendējot lašus, piepildīsies skeptiķu prognozes, ka ūdeņu bagātību simbolizēšanai uz lata piemērotākas būtu šprotes, jo tās gan ārzemēs populārākas, gan pārzvejot grūtāk."

Starptautiskā organizācija Coalition Clean Baltic tobrīd bija aicinājusi pārtraukt lašu zveju Baltijas baseinā vispār. Rakstā tikmēr tika konstatēts maluzvejniecības uzplaukums Latvijā. "Atlantijas lasis Salmo salar ir samērā jauna suga, tomēr vecāka par mūžseno latviešu tautu gan – zinātnieki lēš, ka tas cēlies pirms kādiem 40 000 gadu, kad visa Latvija vēl atradās zem ledāja. Viņš arī ātrāk un spēcīgāk nekā latvieši pieķērās likteņupei Daugavai. Akmens laikmeta apmetņu kultūrslāņa, proti, dzīru atlieku pētījumi Latvijas teritorijā rāda, ka lasis pie Dzintarjūras nav smādēts jau tad, kad baltu ciltis līdz šiem krastiem vēl nebija tikušas. Pēc tam gājis visādi – dažs labs latviešu zemnieku dumpis esot izcēlies, kalpiem esot nemierā ar to, ka viņus vienādiņ baro tikai ar laša gaļu. Cīņa par sociālo vienlīdzību vainagojās