Visbriesmīgākais karš, kā zināms no vēstures, ir karš pilsētās, un lāsteku karš bija izteikts pilsētu karš – vissmagāk tas skāra Rīgu. Lāsteku un citu jumta ledus gabalu uzbrukumos, pareizāk sakot, uzlidojumos, upuru nebija tik daudz, kā tagad paņem Covid-19, taču atkusnī vai pavasarī pastaiga pa Rīgas ielām bija mazliet līdzīga tai, kāda tagad vērojama veikalos un citās sabiedriskās vietās, tikai cilvēks tad skatījās nevis uz priekšu, lai viņš kādam citam vai kāds cits viņam nepienāktu par tuvu, bet uz augšu, vai neesi nokļuvis lāsteku potenciālā uzbrukuma zonā. Tā kā bieži vien bija vienlaikus jāskatās arī uz leju, jo trotuāri varēja zem izkusušā kupenu ūdens būt slideni, tāds gājiens pa Rīgas centru un ne tikai pa centru bija potenciāli ļoti bīstams pasākums. Gandrīz vai jāsāk domāt, ka globālās sasilšanas lieciniekiem ir sava daļa taisnības, jo pēdējos gados par lāsteku briesmām dzird mazāk: pērn ziemas nebija vispār, bet šoziem – lai gan, vērojot gājējus, varēja redzēt, ka pavisam aizmirsuši lāsteku kara laikus viņi nav, tomēr ledus no jumtiem patvaļīgi krita, šķiet, mazāk nekā agrāk.
Kurā brīdī tad valsts vara situāciju ar lāstekām nosauca par karu? Diena ir fiksējusi šo mirkli: pirms 25 gadiem, 1996. gada 18. marts. 19. marta Dienas pirmās lapas ziņas virsraksts vēstīja skaidri un gaiši: Prezidents pieprasa izbeigt "lāsteku karu". Valsts prezidents tolaik bija Guntis Ulmanis. "Lāsteku karš – tā es nosauktu to, kas notiek," Ulmanis teica Dienai. "Tā jau ir valstiska lieta. Apdraudēti gan atsevišķi cilvēki, gan sabiedrība kopumā. Birokrātu bezdarbība, nolaidība un ļaunprātība karājas pār mums visiem kā Damokla zobens, – tā Valsts prezidents Guntis Ulmanis novērtēja situāciju, kāda izveidojusies, sākoties atkusnim, kad nenovāktās lāstekas tikai Rīgā vien nogalinājušas trīs un smagi ievainojušas vismaz piecpadsmit cilvēkus.
"Es kategoriski pieprasu, un savu viedokli darīju zināmu arī īpašu uzdevumu ministram pašvaldību lietās Ernestam Jurkānam, nekavējoties risināt šo jautājumu. Pirmkārt, tūlīt ir jāķeras klāt, kur tas vēl netiek darīts, un jāturpina tur, kur tas jau iesākts, – lāsteku novākšana. Otrkārt, tiesībsargājošām organizācijām rūpīgi un optimāli ātrā laikā jāizskata notikušie nelaimes gadījumi un jāsoda vainīgie. Treškārt, lai neviens nemēģina aizbildināties, ka nav tādu likumu, ka traucē likumdošana. Galu galā priekš tam ir parlamenta deputāti. Ja nav likuma, tad tas jāpieņem, ja kaut kas traucē, tad tas jāpārskata! Turklāt es prasu, lai valdība beidzot pieņem likumu par Valsts kontroles tiesībām pārbaudīt pašvaldību darbu, ne tikai budžeta jautājumus. Situācija, kad pašvaldību vainas dēļ iet bojā cilvēki, uzskatāma par ārkārtēju. Vainīgie namīpašnieki jāsauc pie kriminālatbildības, jāsoda ar brīvības atņemšanu," teica Ulmanis, paužot satraukumu par to, ka "namīpašnieki steigušies atgūt savus namus, bet nedomā par to, kā tos apsaimniekot"."
Jāatzīst, Latvijas jauno laiku vēsturē nav bijis daudz gadījumu, kas būtu izpelnījušies tik skarbu Valsts prezidenta reakciju. "Īpašnieks domā nevis par to, kā rūpēties par savu māju, bet par to, kā ātrāk izmest uz ielas īrniekus un iztirgot vai iznomāt namu bagātām firmām, lai saņemtu lielu naudu," pukojās Ulmanis. Uzstādams, ka cietušajiem un bojā gājušo mantiniekiem pienākas kompensācijas, Ulmanis vēlreiz noskaldīja: "Un lai neviens neizdomā, ka nav tāda likuma!"
Prezidents arī uzsvēra, ka visbīstamāk būtu iestigt bezgalīgā tukšā pļāpāšanā – cik grūti tam, kurš nevar uzkāpt uz jumta, cik grūti tam, kurš nevar atrast līdzekļus. "Beigu beigās upuris zem tā visa pazūd! Barikāžu un puča dienās mēs pārdzīvojām par katru dzīvību. Kad nošāva Robertu Mūrnieku, gāja desmitiem tūkstoši cilvēku, protestējām, tas satrauca visus. Tagad nosit trīsgadīgu bērnu, un mūsu pa šiem gadiem labi ieeļļotā birokrātijas mašīna mierīgi griežas tam visam pāri!"
Tā kā birokrātijas pa šiem gadiem mazāk nav palicis, atliek tikai teikt paldies dieviņam, ka tas nav pašreizējai veloceliņu domei uzsūtījis tik sniegotu ziemu, kāda bija pirms 25 gadiem.
.