Tagad, piemēram, daudzi apgalvo un droši vien tā arī uzskata, ka, tiklīdz latvieši aizies no saviem laukiem un saies Rīgā vai citās zemēs, tā pārtautosies. Ja reiz tā, tad kāda jēga no latviešu grāmatu rakstīšanas un izdošanas? Ak, būtu šis pareģis, kurš 1994. gada 8. janvāra SestDienā apcerēja latviešu grāmatniecības drūmās perspektīvas rakstā Grāmatnīcība Latvijā, ņēmis vērā faktu, ka Latvijai reiz būs simt gadu jubileja, tad viņš nebūtu vis tik pesimistisks. Jo latviešiem nu reiz ir tāda indeve, ka viņi var ikdienā sazin kādā valodā runāt vai vislabāk nerunāt nemaz, bet jubilejas un citi svētki gan ir jānosvin, dzīvs vai miris. Būtu viņš redzējis tās grāmatas un fotoalbumus, kas iznākuši Latvijas simtgadē un apcer latviešu dzīvi no leduslaikmeta beigām līdz pasaules galam, tad droši vien būtu sapratis, ka pat virtuālā pasaule nespēs vest nebūtībā latvju grāmatniecību, jo vēl jau ir divsimtgade priekšā, un tai latvieša gods prasa sarūpēt tik pamatīgas grāmatas, ka tās gatavot būtu jāsāk jau tagad.
Vārdu sakot, aizvadītā gada nogalē nebūt nešķita, ka latviešu grāmatniecība taisītos noplakt. Pirms 25 gadiem aina Dienai rādījās bēdīgāka, lai gan arī tad tikko bija bijuši kārtējie Ziemassvētki un visādus aifonus un aipadus bērniem palikt zem eglītes tolaik vēl nebija iespējams.
"Pirmā latviešu grāmata ir pazudusi; latvieši, sākdami to meklēt, apzinājās sevi par kultūrtautu; kad būs uzrakstīta pēdējā, tad latviešu tauta izzudīs," rakstu iesāka autors.
"Tāpēc nav īsti vietā pārmetumi latviešu rakstniekiem par pelēcību, garlaicību un pieticību vai pat apjukumu. Neviens latviešu rakstnieks nevēl sliktu savai tautai un tālab neatļaujas uzrakstīt tik labu sacerējumu, ka pēc tā vairs latviešu valodā nebūtu, ko teikt. (..) Savukārt latviešu grāmatu apgādi, kas arī rūpējas par tautas ilgmūžību, joprojām izdod un acīmredzot vēl ilgi izdos arī latviešu autoru oriģināldarbus, neraugoties uz to vāju konkurētspēju grāmatu tirgū, – tāpat kā nav paredzams gals paviršu vērtētāju vīpsnāšanai par šo oriģināldarbu kvalitāti. Ņemot vērā augšminēto šķietamā latviešu literārā bikluma patieso, uz tautas izdzīvošanu orientēto iemeslu, ikvienam latviešu patriotam būtu jāizprot un jāatbalsta Latvijas grāmatizdevēju pašaizliedzīgā misija, iegādājoties un uzglabājot mājās latviešu literatūru. Kas zīmējas uz lasīšanu, tā, kā jebkurš intīms pasākums, gan ir katra lasītāja privāta lieta.
"Man patīk labi paēst, lasot grāmatu vannā" – šis ievērojamas Latvijas bibliotēku darbinieces izteikums liecina, ka grāmatu lasīšana ir viena no trim cilvēces lielajām baudām. Lai gan pasaulē grāmatas īpatsvars mazliet samazinās modernāku multimediju priekšā, tomēr absolūtos skaitļos grāmatas izdod arvien vairāk un grāmatas lasīšana ir modē," apskatnieka balsī ieskanējās optimistiskākas notis. "Mēs varam priecāties, ka dzīvojam laikā, kad lasīšana atgūst savu baudas patīkamo un neobligāto statusu, kad indivīda intelekta mērvienība vairs nav izlasīto grāmatu skaits un tādi apgalvojumi kā "Raimonds Pē nelasa grāmatas, ko tāds saprot no kultūras" ir zaudējuši argumenta svaru. Neviens cilvēks nevar izlasīt visu uzrakstīto, tāpēc skaitam nav nozīmes. Tiesības izvēlēties ietver arī tiesības neizvēlēties neko vai meklēt to citur – vējā, matā un skatā."
Tomēr sarunas ar izdevējiem apskatnieka optimismu atkal mazināja. Kā uz ledus gabala verdošā upē – tā grāmatizdevēja dzīvi SestDienai raksturoja apgāda Sprīdītis vadītājs Jāzeps Osmanis. Tajā pašā laikā poligrāfijas rūpniecība bija vienīgā nozare, kas Latvijā 90. gadu sākumā attīstījās. Izdevējdarbības licence līdz 1994. gadam bija izsniegta vairāk nekā tūkstotim gribētāju, no tiem vismaz vienu grāmatu bija izdevuši 200. Tomēr lielie apgādi arvien vēl bija valsts īpašums: Zvaigzne, Zinātne, Avots, Liesma, Sprīdītis un Preses nams, kur akciju lielākā daļa piederēja valstij.
"Valsts izdevniecības pamazām privatizējas, reizēm gan padomju stilā: izdevumi uz valsts rēķina, ienākumi privāti. Spēcīgāko privātapgādu starpā jāmin Vaga, Artava, Pētergailis, Teātra anekdotes. Pēc nosaukumu skaita vērtējot, jāsecina, ka Latvija piedzīvo nebijušu grāmatniecības uzplaukumu: gadā 1100 grāmatu latviešu valodā. Taču izrādās, ka divas trešdaļas no tām ir atkārtoti izdevumi. Krievs, kas apprecējis latvieti, saka: "Man kauns iet grāmatnīcā, es tur nevaru nopirkt dāvanu savai sievai – plauktos vieni vienīgi 30. gadu izdevumu pārspiedumi novecojušā latviešu tulkojumā!"
Tādi grūti laiki grāmatniekiem bija pirms 25 gadiem. Gandrīz vai jādomā, ka uz latviski izdotas ārzemju autora grāmatas vāka viņa vārda rakstīšana bez latviskām galotnēm ieviesusies jau tajos laikos – lai ietaupītu pāris burtu.