Vēsture Dienā: Veļu laika kaprīzes

Tā kā šogad vismaz pa sēņu līniju vērojumi ir līdzīgi kā pirms ceturtdaļgadsimta, vai tas nozīmē, ka varam gaidīt arī sniegputeni? Nu, pirmais sniegs šogad jau vienu rītu ir bijis, tiesa, tāpat kā baravikas – ne visur. Ko par 1994. gada oktobra dīvainībām SestDienas korespondentei Anijai Pelūdei teica tolaik populārā sinoptiķe Rasma Kleinberga? Viņa teica: "Nekas īpašs." Un uzskaitīja faktus – daži no tiem varētu likt dziļi vilties Grētas Tunbergas sāpes līdzcietējiem. "1537. gadā dārzi vienos ziedos bijuši decembrī, un 1817. gadā ķirši ziedējuši janvārī. Arī sniegs oktobrī Latvijai neesot ievērības cienīgs fakts. Dažkārt tas mēdzot uzsnigt vēl agrāk – septembra beigās. Un ne tāds kā pirmdien, plāns kā uz sviestmaizes. 1978. un 1986. gadā Vidzemē sniegs kurpēs smēlies, bet Alūksnē bijis dziļāks par 23 centimetriem. Bijuši arī tādi gadi, kad oktobrī jau sākusies īsta ziema. Vārnas, paužot savu nostāju, ka tomēr vajadzīgs siltumiņš, gan skrējušas pret vēju, gan laidelējušās zemu jo zemu, tomēr nekā – nav līdzējis. 1941. un 1951. gadā sals stindzinājis līdz –15 grādiem. Zeme sasala, Latgalē upes un ezeri pārklājās ar ledu, un sniegs nenokusa visu ziemu. 1976. gada oktobrī arī bijis ļoti auksts – augsne sasalusi 10–13 cm dziļumā. 1992. gadā 12. un 13. oktobrī sniegs uzkrita uz zaļām lapām. 

Cilvēku atmiņa tiešām ir īsa. Un katru gadu pirmais sniegs kļūst par pārsteigumu. Gan mīlniekiem, kad meitene attopas, ka uz satikšanos izskrējusi vienās zeķubiksēs un svārciņos, kas beidzas ap to vietu, kur sākas kājas… Gan sētniekam, kas atceras, ka pērngad martā sniega lāpstai nolūzis kāts un jauns nav ielikts… Rīgas domniekiem, kas lēš, kā galvaspilsētas ielās apkarot kārtējo stihiju. Gan zemniekam, kam šķita: priekšā vēl viss oktobris, lai bietes paspētu nogriezt un savest pagrabā, bet nu tās sēž sniega kupenas vidū, noļukušas kā takšeļa ausis. Arī tiem, kas tā vai citādi saskārušies ar ceļu satiksmes negadījumiem. 17. oktobrī, kad bērni līksmoja par sniegu lapotajos kokos, kas atgādināja idillisku Ziemassvētku kartīšu skatus, Rīga sasniedza satiksmes negadījumu rekordskaitli – 51. 

Par laiku var runāt vienmēr. Pat ar kaimiņu, kad citas tēmas izsīkušas. Vai nu tas par daudz labs, vai arī vienkārši draņķīgs. Taču nepārpotami, ka vainīgs ir Viktors Zemgals no Panorāmas! Taču nepārmetīsim Zemgalam, pats viņš prognozes neraksta. Te vainojami citi – astoņi cilvēki, kas rēķina, kāds būs laiks Latvijā, Baltijas jūrā, Rīgas līcī šodien, rīt, pēc trim dienām, nākammēnes.

Vispār sistemātiski meteoroloģiskie novērojumi pasaulē tiek veikti jau vairāk nekā 300 gadu, Latvijā aptuveni 100 gadu. Vienmērīgi pa visu zemeslodi ir izvietotas ap 15 000 meteoroloģisko staciju. Ik pēc trim stundām vienā un tajā pašā laikā visā pasaulē cilvēki (kā tas notiek Latvijā) vai aparatūra (kā tas notiek Zviedrijā) nolasa nokrišņu daudzumu, atmosfēras spiedienu, vēja ātrumu un gaisa temperatūru. Informāciju iezīmē laika kartēs. Agrāk to darīja ar roku, tagad pēc matemātiska modeļa informācija tiek apstrādāta kompjūterā, un gatava laika karte parādās uz ekrāna. Tas notiek 40 minūtes pēc novērojumu veikšanas visos 24 Latvijas meteoroloģiskajos laukumos. Četras reizes diennaktī Rīgā un Liepājā laiž arī radiozondes, kuras pēta atmosfēras slāņus 35 kilometru augstumā. (..) Kāpēc? Vai nepietiek ar to, kas ilgajos gados jau ielāgots: vissliktākie visos laikos ir ziemeļu vēji, sevišķi piekrastes rajoniem. Tie atnes aukstāku laiku, brāzmas, vasarā – negaisu. Sen zināms – ja cilvēkiem ziemā sagribas atkusni, tad jāķer rietumu vējš. Turpretī austrumu vēji atnesīs visstiprāko salu. Vai nepietiek iegaumēt, ka vismīlīgākais ir dienvidu, bet visstiprākais – ziemeļrietumu vējš: tas dzen Rīgas līča ūdeni Daugavā. Tad gadās tā, ka Bastejkalna pakāje un mājas Kundziņsalā līdz aplodzēm ir ūdenī. Vai arī, kad satiekas vēji no jūras un Krievijas, sniegs krīt lielām, slapjām pikām, un viss mirklī apsalst. Zari lūst un vadi trūkst. Tad fermās atslēdzas elektrība un lopi mauj neslaukti… Kāda būs šī ziema? Sinoptiķi laika zīmēm gan neuzticas, tomēr iesaka turēt īkšķus, lai Katrīna tomēr nečurātu un Andrejs nesaldētu." Beigās viens tautas vērojums: ja sniegs uzkrīt uz koku lapām – būs gara, dziļa ziema.