Tiesa, Donalda Trampa savulaik paustie prezidenta kandidāta priekšvēlēšanu solījumi, piemēram, ka notiks uzņēmuma peļņas nodokļa samazināšana un tiks veikti vērienīgi ieguldījumi infrastruktūrā, daudziem korporatīvā sektora pārstāvjiem varētu šķist simpātiski, jo izdošanās gadījumā sola peļņas pieaugumu.
Vienlaikus respektabli ekonomisti norāda, ka Trampa priekšvēlēšanu solījumi nav finansiāli ilgtspējīgi, turklāt sola riskus starptautiskajai tirdzniecībai, kas savukārt var novest pie pretēja efekta. Tomēr pasaules finanšu tirgi šobrīd zaudējumus rēķināt nesteidzas, biržās turpinoties kāpumam, bet Volstrītas indeksi pat nokļuvuši jaunos vēsturiskos maksimumos. Tas par ieguvējiem padarījis arī investorus, to vidū arī pensiju fondus.
Viens no faktoriem, kas izraisījis samērā lielas vēlētāju daļas vēmi nosliekties par labu kandidatūrām, solījumiem vai idejām, kuras ir būtiskā pretrunā ar līdz šim realizēto politiku, ir tieši ekonomiskie apsvērumi. Daudzi ASV iedzīvotāji finanšu krīzes sekas izjūt vēl joprojām, lai gan statistika jau vairākus gadus fiksē ekonomiskā pieauguma atgriešanos vai vismaz cerības uz to.
Atšķirībā no ierindas iedzīvotājiem finanšu tirgiem uzreiz nav nepieciešama taustāma monētu šķindoņa maciņā, bet atziņa, ka ekonomiskajai izaugsmei ir nākotnes perspektīvas. Tāpēc arī kapitāla tirgus vērtība pieaug laikā, kamēr liela daļa iedzīvotāju labklājības pieaugumu vēl nejūt.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 1.decembra, numurā!