Šeit gan nepieciešams piebilst, ka patētiskie paziņojumi par demokrātu graujošo uzvaru ir daudzkārt pārspīlēti. Visas nozīmīgākās uzvaras ir gūtas tā sauktajās zilajās jeb demokrātu pavalstīs, kurās republikāņu kandidātu cerības uz uzvaru jau sākotnēji bija izteikti iluzoras.
Objektīvi demokrāti savā kontā (ciktāl tas attiecas uz vēlēšanām, nevis referendumiem) var ierakstīt tikai uzvaru Virdžīnijas pavalsts gubernatora vēlēšanās, kur situācija gan arī nav viennozīmīga. Lai arī Virdžīnija tiek uzskatīta par zilo pavalsti, tās gubernatora amatu ieņēma gana populārais republikānis Glens Jangkins, kurš vietējo likumu dēļ atkārtoti kandidēt uz posteni nevarēja un kuram tā arī neatradās cienīgs pēctecis.
Attiecīgi republikāņu rindās nekādas panikas par vispārējo vēlēšanu rezultātiem nav, bet politisko oponentu paziņojumi tiek uzskatīti ne vairāk kā par pašslavināšanos un politiskā mārketinga trikiem. Izplatīts arī ir viedoklis, ka demokrātu partijas radikāli kreisā spārna pārstāvju panākumi (tādi kā sevi par demokrātisko sociālistu dēvējošā Zorana Mamdani uzvara Ņujorkas mēra vēlēšanās) ir pat izdevīgi republikāņiem, jo kreiso radikālisms liks novērsties no demokrātiem svārstīgajiem vēlētājiem.
Cits jautājums ir, ka kreisā spārna demokrātu panākumi būtībā ir likvidējuši visas cerības uz to, ka uzreiz pēc vēlēšanām izdosies atjaunot ASV valdības darbu – apturēt tā dēvēto šatdaunu, kas jau ir kļuvis par ilgāko ASV vēsturē. Tā iniciators un uzturētājs, izvirzot prasību, ka ASV budžets tiks atbalstīts, ja Kongress piekritīs vairākām ar budžetu tieši nesaistītām prasībām, ir tieši demokrātu partijas kreisais spārns, kura spiediena dēļ valdības darba apturēšanu, lai arī ar aizvien mazāku entuziasmu, taču turpina atbalstīt arī mērenie demokrāti.
Turklāt prasības ir tādas, kurām piekāpties, it īpaši Trampa atbalstītāji, nevar principā. Aiz vispārīgiem nosaukumiem ir paslēpta, piemēram, prasība no federālā budžeta nodrošināt nelegālo imigrantu uzturēšanu un viņu veselības aprūpi zilajās pavalstīs, kas pašas šādus tēriņus atļauties nevar. Tā ka par to, lai ASV politiskā dzīve nekļūtu garlaicīga, centīgi rūpējas ne tikai prezidents Donalds Tramps, bet arī viņa oponenti.