Mēģinot noskaidrot, vai alga 5000 afgāņu (nacionālā valūta) tomēr ir pietiekami liela, saņemu atbildi, ka ar šo summu (apmēram 50 Ls) esot par maz. Daudzi no vīriem, spriežot pēc viņu vecuma un darba, droši vien arī nemāk lasīt un rakstīt. Uzdodu tradicionālo jautājumu – kad Afganistānā tiks panākts miers? Ja Allāhs gribēs, tas būs. Viņu atbilde vēlreiz apstiprina vīru pavisam necilo stāvokli afgāņu sabiedrībā.
Brauc droši uz Pakistānu
Nedaudz tālāk, braucot Kabulas centra virzienā pa Džalalabadas ceļu, pieturam pie kravas automašīnu šoferiem. Šie vīri apstājušies kādā benzīntankā. Lai gan arī viņi stāsta, ka ar algu 100 – 150 Ls mērogā esot daudz par maz, šie tomēr ir ievērojami smaidīgāki ļaudis. Viņu darbs, galvenokārt, ir saistīts ar cementa vešanu no Pakistānas. Tā kā pašā Afganistānā rūpniecība nav tikusi attīstīta, tad no šejienes uz ārzemēm neesot ko vest un uz Pakistānu lielie izkrāsotie furgoni braucot tukši.
Ceļš uz turieni esot pilnībā drošs un no laupītājiem nevajagot baidīties. Tas gan nenozīmē, ka līdz robežai tikpat droši var aizbraukt arī starptautisko spēku bruņotās mašīnas. Afganistānas austrumi tāpat kā dienvidu daļa uzskatāma par bīstamāko teritorijas daļu.
Kādreiz New York, tagad Džamils
Vecais restorāns, kas 2001.gadā ticis nodēvēts par New York, mainījis savu nosaukumu un tagad saucas Džamils. Netiešs norādījums, ka attiecības starp afgāņiem un ārzemniekiem, galvenokārt Rietumvalstu pilsoņiem, astoņos gados pēc radikālās īslāmistu kustības Taleban padzīšanas no Kabulas 2001.gada nogalē, ir mainījušās. Mans labais vietējo apstākļu pazinējs, tulks no Tadžikistānas Nurali Dovlatovs uzskata, ka esot sajūtama vietējo iedzīvotāju nepatika pret ārzemniekiem. Mūsu iepriekšējā kopīgā brauciena laikā 2007.gadā tā gluži neesot bijis. Jāteic, ka es pats šoreiz esmu runājis tikai ar vienu vienkāršu kokmateriālu tirgotāju, kas visai drudžaini stāstīja, ka Afganistānu visvairāk apdraudot ārzemnieki, arī žurnālisti.
Lai gan New York tagad sauc par Džamilu, tomēr ēdieni te joprojām ir tikpat kvalitatīvi kā agrāk. Izcili šašliki, sevišķi no aitas gaļas, gana atspirdzinošs jogurts un manti – mīklā ievīstīti gaļas bumbuļi, ko pasniedz ar tumīgu zirņu mērci. Taču ēdieni nav vienīgais, kas manī nostiprina siltas jūtas pret šo ēstuvi. Te var satikt daudz izglītotu un pietiekami turīgu cilvēku. Šodien pie galdiņa līdzās sēdēja divi draugi, no kuriem viens bija tirgotājs, bet otrs apsardzes vadītājs kādā celtniecības firmā. Pēdējais, būdams modžaheds, karojis gan pret Padomju armiju, gan arī pret talibiem leģendārā afgāņu komandiera Ahmeda Šaha Masuda vadītās armijas rindās. Pēc viņa vārdiem, krievi izturējušies labāk pret vietējiem iedzīvotājiem. Amerikāņi esot bailīgi, uzturoties tikai savās bāzēs, bet padomju karavīri visai brīvi staigājuši pa Afganistānas pilsētām.
Te gan derētu norādīt, ka starptautiskie spēki tieši cenšas lieki nerādīt savu klātbūtni vietējiem iedzīvotājiem, tādā veidā uzsverot jaunās afgāņu policijas un armijas pieaugošo nozīmi. Vai tas būs pārliecinoši un attiecības starp ārzemju militāro kontingentu un afgāņiem uzlabosies, protams, ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Katrs gana izglītots vietējais iedzīvotājs pastāstīs par lielvalstu un reģiona spēcīgāko valstu interesēm Afganistānā. Skaidrs ir viens, ka ļoti prāva daļa afgāņu neuzticas Rietumu pasludinātajai cīņai pret terorismu un mēģina saskatīt pavisam citus – praktiskus motīvus ārzemju karavīru nosūtīšanai uz Afganistānu.
Vecā modžaheda draugs piebilst, ka afgāņi nesamierināsies ar ārzemnieku klātbūtni, ja sajutīs melus no Rietumvalstu koalīcijas puses. Varbūt tāpēc, pavisam nav bijusi nejaušība, ka ASV prezidents Baraks Obama savā īsajā un negaidītajā vizītē Kabulā pateica, ka amerikāņi necenšoties iejaukties Afganistānas iekšējās lietās un nemēģinot paplašināt savu ietekmi.