Par šo faktu saniknotās ASV Padomju Savienībai uzstādīja ultimātu aizvākt kodolraķetes vai rēķināties ar uzbrukumu Kubai, kas varētu aizsākt iznīcinošu kodolkaru. To novērsa abu lielvalstu līderu atturīgā vienošanās.
Hruščova meli
Satraukts par Savienoto Valstu aktīvo kodolbruņošanos un centieniem gāzt Maskavai draudzīgo F. Kastro režīmu, ar ko Vašingtonai bija naidīgas attiecības kopš 1959. gadā Kubā notikušās revolūcijas, Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs 1962. gada maijā nolēma nosūtīt uz «Brīvības salu» vairāk nekā 40 tūkstošus karavīru un vairākus desmitus kodolraķešu. Par to netika informētas ASV, kurām Ņ. Hruščovs visu laiku turpināja stāstīt, ka Kubā netiks izvietoti uzbrukuma ieroči.
1962. gada 14. oktobrī ASV spiegu lidmašīna U-2 veica izlūklidojumu virs Kubas, uzņemot vairākus simtus fotoattēlu. Pēc divām dienām Centrālās izlūkošanas pārvalde Baltajam namam ziņoja, ka fotogrāfijās ir redzamas ballistisko raķešu palaišanas iekārtas, kas ir spējīgas palaist raķetes ar kodolgalviņām. Šī ziņa amerikāņiem bija divtik satriecoša, jo specdienesti nebija pamanījuši kodolobjektu izveidi, neskatoties uz saņemto informāciju, ka Kubas ostās ir pienākušas aizdomīgas kravas.
22. oktobrī ASV prezidents Džons F. Kenedijs parakstīja pavēli sākt Kubas militāro blokādi jūrā, lai novērstu ar kodolieročiem piekrautu padomju kuģu ierašanos. Viņš neieklausījās augstāko militāro komandieru padomos veikt uzlidojumus ar tiem sekojošu sauszemes spēku iebrukumu Kubā. Ņ. Hruščovs paziņoja, ka padomju kuģi ignorēs blokādi.
Tomēr 26. oktobrī Padomju Savienība nāca klajā ar piedāvājumu izvest savus kodolieročus no Kubas, ja amerikāņi apsola neiebrukt Kubā. Nākamajā dienā Maskava galdā liek papildu prasību - Amerikai ir jāaizvāc savas kodolraķetes no Turcijas.
Tajā pašā dienā - 27. oktobrī - virs Kubas tika notriekta amerikāņu izlūklidmašīna. Tas notika, neskatoties uz Padomju Savienības pavēli Havanai nešaut uz zemu lidojošajiem ASV militārajiem lidaparātiem, lai neprovocētu amerikāņus. Tajā pašā dienā F. Kastro vēstulē Ņ. Hruščovam aicināja veikt kodoluzbrukumu Amerikai, ja tā iebruks Kubā. Padomju līderis to uzskatīja par neprātu.
Pēc incidenta Baltajā namā aizvien skaļāk izskanēja aicinājumi veikt militāru triecienu Kubai. Par laimi, tas nenotika, jo Vašingtona un Maskava 28. oktobrī panāca mutisku vienošanos par Kubas raķešu krīzes izbeigšanu. Padomju kara kuģi bija spiesti mainīt kursu un doties atpakaļ uz PSRS.
Kastro neko nenožēlo
Arī pusgadsimtu pēc vēsturiskajiem 1962. gada oktobra notikumiem daudzi vecākās paaudzes kubieši jūtas nodoti, jo ASV un Padomju Savienības sarunās netika iesaistīts F. Kastro. Viņi uzskata, ka tādējādi Kubai tika liegta iespēja panākt ASV tirdzniecības embargo atcelšanu (tas joprojām ir spēkā) un Gvantanamo līča kara bāzes atgūšanu. «Mēs bijām ļoti dusmīgi, kad Ņikita izvāca raķetes, jo viņi [krievi un amerikāņi] nekonsultējās ar Fidelu,» bijusī zemessardze Estela Rivasa stāsta aģentūrai Reuters. Viņa ir pārliecināta, ka Kuba būtu panākusi savas prasības, ja Padomju Savienība to vairāk atbalstītu.
86 gadus vecais F. Kastro, kurš 2008. gadā pēc 49 gadu ilgas valdīšanas atstāja Kubas vadītāja amatu, nododot to jaunākajam brālim Raulam, pirmdien pēc vairāku mēnešu pārtraukuma publicēja rakstu Kubas Komunistiskās partijas oficiālajā laikrakstā Granma.
Publikācijā viņš attaisno padomju atomieroču izvietošanu Kubā, sakot, ka tas bijis nepieciešams, lai atturētu ASV no iebrukuma Karību jūras valstī, kas atrodas tikai 145 kilometrus no Floridas krastiem. «Mūsu uzvedība bija ētiski nevainojama. Mēs nekad nevienam neatvainosimies par to, ko izdarījām,» raksta slavenais revolucionārs, kurš pēdējos gadus bijis spiests veltīt cīņai ar veselības problēmām, nevis sociālisma būvēšanu Kubā. Pēdējā laikā medijos pat cirkulēja baumas, ka viņš ir piedzīvojis sirdstrieku un guļ uz nāves gultas.