Jau pašlaik var runāt par lielākās daļas Rietumvalstu sabiedrības novecošanu, lai gan sagaidāms, ka nākamo gadu desmitu laikā šī problēma arvien aktuālāka būs arī attīstības reģionos. Cilvēki dzīvo ilgāk un viņiem ir mazāk bērnu.
Piemēram, Ķīnas demogrāfiskās tendences izskatās visai apokaliptiski. Apvienoto Nāciju pētījums liecina, ka patlaban šajā valstī uz katriem 100 tādiem iedzīvotājiem, kuri ir 20 līdz 64 gadu grupā, ir vidēji 14,2 tādi iedzīvotāji, kuru vecums pārsniedz 65 gadu atzīmi. Savukārt 2050. gadā šis īpatsvars pieaugšot līdz 50,6%, bet 2100. gadā – līdz 70,2%.
Nav nekāds jaunums, ka situācija visai padrūma līdzīgu skaitļu ziņā izskatās arī Eiropā. Piemēram, gan Itālijā, gan Spānijā, gan Grieķijā šāds vecu cilvēku īpatsvars (vidēji uz katriem 100 cilvēkiem 20 līdz 64 gadu grupā) 2050. gadā tiek prognozēts virs 70% atzīmes. Eirozonas perifērijas parādu krīze jau tagad jūtami iesitusi pa maciņiem šo valstu pensionāriem. Būtībā situācija ir nonākusi līdz tam, ka šo valstu (un, iespējams, arī daudzu citu) tēriņi ilgākā termiņā arī demogrāfisku apsvērumu dēļ nav uzturami.
Savukārt Vācijā un Francijā šis rādītājs 2050. gadā tiek lēsts attiecīgi pie 63,7% un 51,4%. Arī Baltijā tendences šajā ziņā, visticamāk, nebūs iepriecinošas. Patlaban vecu cilvēku īpatsvars uz sabiedrības vairāk darbaspējīgo slāni ir 31,4%. 2050. gadā Apvienotās Nācijas lēš, ka tas būs sasniedzis 46,3%, bet 2100. gadā – 51,5%.
Sabiedrības novecošanās nozīmēs, ka arvien grūtāk būs piepildīt dažādu sociālo budžetu prasības. Uz katru strādājošo būs vairāk pensijas vecuma cilvēku. Tas savukārt nozīmēs, ka varētu būt labs pamats lēnākam tautsaimniecības pieaugumam un augošām nodokļu nastām.
Aplūkojot šādus datus, diez vai var apskaust arī paaudzi, kas dzimusi laika posmā no 1980. līdz 2000. gadam. Viņu vecumdienas, ja netiks veidoti kādi īpaši uzkrājumi (piem., pašu spēkiem), varētu būt krietni paliesas.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 1.oktobra, avīzē Dienas Bizness!