Kristietība divos lielos atzaros – Rietumu (Romas katoļu baznīca) un Austrumu (Austrumu pareizticīgā baznīca) – sašķēlās 1054. gadā. Šķelšanās pamatā bija virkne teoloģiska rakstura domstarpību, piemēram, par ticības apliecības papildinājumu un dievmaizes simbolisko nozīmi. Strīdējās arī par to, vai pāvestam, kurš bija garīgais līderis Romā, ir vara arī pār patriarhiem un reliģiskajiem līderiem austrumos.
Krievijas Pareizticīgā baznīca, kuru vada Maskavas patriarhāts, ir lielākā un ietekmīgākā pareizticīgo baznīca, kas apvieno aptuveni divas trešdaļas pasaules pareizticīgo. Gadsimtiem ilgi tās vadība centusies ieturēt distanci no Vatikāna, lai gan ik pa laikam ir notikuši mēģinājumi atkalapvienot kristiešus vienā baznīcā.
Romas pāvests Jānis Pāvils II un viņa pēctecis Benedikts XVI vairākkārt neveiksmīgi mēģināja noorganizēt tikšanos ar Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadītājiem. Centieni esot izgāzušies, jo Maskavas patriarhātam bijušas pretenzijas pret Ukrainas Grieķu katoļu baznīcu, kas ievēro Austrumu baznīcas rituālus, bet pakļaujas Vatikānam, raksta izdevums The Atlantic. Krievijas Pareizticīgā baznīca arī apsūdzējusi katoļu baznīcu centienos pārvilināt pareizticīgos.
Vēl viens abu baznīcu domstarpību iemesls ir īpašumi, kurus Staļina valdīšanas gados Padomju Savienības sastāvā esošajā Ukrainā vara atsavināja Ukrainas Grieķu katoļu baznīcai un nodeva Krievijas Pareizticīgajai baznīcai. Pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzi īpašumi bez vienošanās ar Maskavas patriarhātu nonāca atpakaļ pie draudzēm, kuras tos bija zaudējušas. Krievijas Pareizticīgā baznīca uzskata, ka tas noticis nelikumīgi, vēsta Radio Brīvā Eiropa.
Visu Ulda Ķezbera rakstu Tūkstoš gadu gaidīta tikšanās Havanā lasiet piektdienas, 12. februāra laikrakstā Diena!