Un tāpēc bijušās premjeres un spilgtākās opozicionāres Jūlijas Timošenko atzīšana par vainīgu zaudējumu nodarīšanā Ukrainas valstij (vairāk nekā 956 miljonu latu apmērā) nešķiet īpaši negaidīta.
Ukraina, kas gadsimtiem ilgi bijusi sadalīta starp dažādām kaimiņu lielvalstīm, maksā par savu vēstures bagāžu. Nav jābūt pārlieku izsmalcinātam vērotājam, lai pamanītu milzu atšķirības starp dzīvesveidu valsts rietumos un austrumos. Golodomora īstenotājs Staļins būtu apmierināts, ieraugot Austrumukrainas elektorāta politisko izvēli, kas pie varas palīdzējusi nonākt prezidentam Viktoram Janukovičam. Trīsdesmitajos gados izkauto vairāku miljonu ukraiņu zemnieku vietā izmitināto Krievijas iedzīvotāju pēcnācējiem ir pa prātam Janukoviča lēmums par nacionālā varoņa statusa anulēšanu XX gadsimta ukraiņu patriotiem Stepanam Banderam un Romānam Šuhēvičam, tāpat arī prezidenta pārspīlētā piekāpība Kremlim (vai citādi līgums par Krievijas Melnās jūras kara floti būtu pagarināts par 25 gadiem), bet preses brīvība ir kaut kas tikai pavisam tālās zemēs lietojams.
Iepriekšējo gadsimtu nasta ir kā smags dzirnakmens pie ukraiņu kājām, kas 20 gados nav ļāvis izvēlēties īstos ceļa orientierus. Savstarpējās izpratnes plaisa valsts rietumu un austrumu starpā ir izrādījusies daudz dziļāka, un ar divām desmitgadēm tās likvidēšanai izrādījies krietni par maz.
Ko darīt un kurp doties, nezina pat Janukoviča ārlietu ministrs, kas pārsteidzošā atklātībā paziņo, ka Ukraina ir pārāk liela valsts un tā neko nedomājot mainīt. Tādēļ ES nākšoties uzņemt Ukrainu, kāda tā ir. Tā ir atbilde, par kuru jebkuras ES valsts ārlietu ministrs neizpratnē vienīgi paraustītu plecus. Nezinātu, ko teikt. Un neko jau nevar palīdzēt, jo Ukraina patiesi ir liela un vēsturisku pretrunu sasaistīta Eiropas valsts.