Un kaut arī beigās ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts atteicās no šī plāna, kas zināms ar nosaukumu War Plan Red, un Otrā pasaules kara laikā abas valstis kļuva par pašiem tuvākajiem sabiedrotajiem, izbrīnu izsauc tādu cilvēku amerikāņu politiskajā un militārajā establišmentā, kuri uzskatīja šādu karu par iespējamu, esamības pats fakts, norāda Daily Mail.
Pirmais plāns karam ar „Sarkano impēriju” ASV parādījās 1930. gadā, tomēr Vašingtonas ienaidnieks nebija Krievija, Japāna vai nacistiskā Vācija – plāns bija izstrādāts karam pret Lielbritāniju un tās valdījumiem, raksta avīze. No XIX gadsimta mantotie, pret Lielbritāniju vērstie noskaņojumi pieauga tādēļ, ka Londona bija palikusi parādā ASV 9 miljardus dolāru par Vašingotnas piedalīšanos Pirmajā pasaules karā. Analoģiskas jūtas pret ASV izjuta arī Lielbritānija.
Daudzi amerikāņi uzskatīja savu nāciju par potenciālo pasaules līderi, vienlaikus labi atceroties, kā Lielbritānija pagātnē izrīkojusies ar tamlīdzīgiem izlecējiem. 1935. gadā ASV sāka savā vēsturē vērienīgākos militāros manevrus, pārdislocējot karaspēku un munīciju uz Dramas fortu Kanādas robežas tuvumā. Tieši no turienes bija paredzēts pirmais uzbrukums britu pilsoņiem Halifaksā, Jaunskotijā, izmantojot bumbas un ķīmiskos ieročus.
„Pat Hitlers uzskatīja šādu karu par neizbēgamu, taču nesaprotamu iemeslu dēļ vēlējās, lai Lielbritānija uzvarētu, iespējams, uzskatot, ka tas būs labāk Vācijai, jo Lielbritānija pēc tam pievienosies viņa spēkiem kopīgam uzbrukumam ASV,” raksta izdevums.
„Izpētot pieejamos karadarbības plānus, mūsdienu militārie un jūras kara flotes eksperti uzskata, ka pats ticamākais šāda konflikta iznākums būtu liela jūras kauja Ziemeļu Atlantijā ar nelielu upuru skaitu. Kaujas rezultātā Lielbritānija atdotu Kanādu Amerikas Savienotajām Valstīm, lai saglabātu vitāli svarīgus tirdzniecības ceļus,” atzīmē laikraksts.
Publikācijas noslēgumā piebilsts, ka, saskaņā ar 1939. gada 15. jūnija dienesta rīkojumu, šie iebrukuma plāni nosaukti par „pilnīgi nepieņemamiem”, tomēr tos likts „saglabāt nākotnei”. „Šodien šis notikums uzskatāms par pamatu un galveno cēloni „īpašajām attiecībām” starp abām mūsu valstīm,” rezumē izdevums.