papildināts (14:03) - Pāvests Lieldienās lūdzas par mieru Ukrainā un Sīrijā

Senais ,jau vairākus gadus ZINU ---- TU tici putinam un tai FAŠISTISKAI idealoģijai . Nu nekādi NEPĀRLIECINĀŠU tevis ..... Drūmākais jau tas ,ka tavi PĒCNĀCĒJI arī VARĒTU ticēt TAM PAŠAM .....Tai IDEALOĢIJAI šai gadsimtā nav NĀKOTNES ,Viduslaikos ,,100% JĀ .... Ņemot pēc TAVIEM GADIEM --- ATTOPTIES arī vairs nevari ....

Reliģiska ticība (uzticība) ir jānošķir no ikdienišķas ticības jeb ticēšanas, ko pazīst IKVIENS cilvēks! Bez ticības NEVAR pastāvēt neviens cilvēks. Jebkurš vairāk vai mazāk uzticas kādam cilvēkam, piemēram, sievai, vīram, mātei, vecākiem, kādai idejai, avīzēm, zinātnei, dabas likumiem utt. Tos pat nepārbaudot! Atšķirībā no šādas ticības, kristieši savu pārliecību PĀRBAUDA - garīgajā praksē - un savā dzīvē izjūt Dieva vadību! Tātad tā ir PAMATOTA ticība – konkrētā mistiskās Dieva klātbūtnes pieredzes realitātē, nevis kaut kāda akla ticēšana, kā to cenšas iestāstīt ateisti! Vārds "absolūts" attiecas uz Dievu, Dievs ir absolūts. NEKAS cits pasaulē nevar būt pilnībā absolūts, pat ticība - ne! Taču ticība - t.i., uzticība Dievam - ir ceļš uz absolūto, uz augstāko iespējamo pilnības pakāpi! Kristietība māca, ka to iespējams sasniegt tikai tad, ja mēs neignorējam mūsu tuvāko vajadzības, esam ieinteresēti citu cilvēku ciešanās un steidzamies tās mazināt! Tikai tā iespējams tuvoties Dievam!

Kungs radi no manis miera darbarīku! Lai es spētu nest savu mīlestību tur, kur valda naids, Lai es nestu piedošanu tur, kur sāpīgi pāri dara, Lai es nestu saskaņu tur, kur nesaderība, Lai es nestu patiesību, kur valda maldi, Lai gara samulsumā, es iespētu parādīt likumu, Lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā, Lai tumsas vidū es spētu gaismu atklāt, Lai skumjās es iespētu prieku nest, Kungs palīdzi man, lai es pārplūstu ilgās dot, bet ne ņemt, Lai es alktu ne tik daudz būt saprastam, kā citus saprast, Ne tik daudz būt mīlētam, cik mīlēt, Jo rodi tikai tad, kad atdod sevi, Aizmirstot sevi – iemanto sevi, Piedodot citiem – gūsti piedošanu, Nomirstot sev – dzimsti mūžīgai dzīvībai.

Daudzus zinātniekus, filozofus, mākslinekus un arī krietnus politiķus (tādus, kā Adenauers, Valensa, R. Šumans, Tomass Mors u.c) iedvesmoja kristietība Protams, ja kristietību pieņem nopietni, nevis izmanto savai karjerai - Bet liekuļu jau pieticis visos laikos un visās sabiedrībās :) Tā ir viena no grēka izpausmēm. Jo kālab gan cilvēks - zinādams, kas ir labs, to nedara, bet labi zinādams, kas ir ļauni (un pat sev kaitīgi) - to dara? Apmierinoši uz šo jautājumu nespēj atbildēt pat psihoanalītiķi.. :) Atbilde ir skaidra, tas ir grēks - jeb citiem vārdiem sakot - GRIBAS SLIMĪBA, kas skārusi mūs visus. Jautājums: vai mums ir vēlēšanās ārstēties vai arī pašapmierināti vainot kristiešus lietās, kurās vainīgi ir visi... kristieši no citiem atšķiras TIKAI ar to, ka viņi labi saprot šo katastrofālo situāciju (savu grēcīgumu) un meklē risinājumu.. Bet risinājums bez paša Dieva palīdzības nav iespējams.. diemžēl Tāpēc patiešām lāsta varā nonāk tas, ka šo iespēju - no Dieva doto iespēju - glābties Kristus piedāvātajā piedošanā - NORAIDA! Tāds cilvēks PATS SEVI ir nodevis savu noziegumu, grēku un kļūdu sekām - šim lāstam, kas neizbēgami nāks, Jo taisnīgums prasa, lai par visiem mūsu nodarījumiem mēs saņemtu REĀLU sodu.. Vai ne? Tas būtu tikai taisnīgi..