Ilgus gadus, no viduslaikiem līdz pat 1917. gadam, kad nebija ne neatkarīgās Latvijas, ne Igaunijas, Dienvidigaunija un Vidzeme veidoja vienu vēsturisku provinci, ko cara laikos dēvēja par Livonijas guberņu. Tajā iekļāvās arī Rietumigaunijas arhipelāga salas, ieskaitot lielāko, Sāmsalu. Plašās teritorijas galvaspilsēta bija Rīga, un tolaik visi ceļi veda uz Rīgu.
Daudzās Dienvidigaunijas pilsētās pat līdz šai dienai saglabājies senais galvenās ielas nosaukums – Rīgas iela (igauniski – Riia tänav). Arī Tartu, ko latvieši ilgi dēvēja par Tērbatu, ir Rīgas iela – gluži tāpat Rīgā ir Tērbatas iela. Uz jau toreiz slaveno universitāti savulaik devušies daudzi latviešu un arī baltvācu jaunieši, lai iegūtu labu izglītību. Tērbatas Universitāte visos laikos uzturējusi savu kvalitātes zīmi, un tā tas ir arī mūsdienās, par ko liecina dažādas starptautiski prestižas rangu tabulas.
Šogad maija trešajā sestdienā Tartu Universitāte sapulcināja savus absolventus. Ir aprēķināts, ka pavisam kopā šo augstskolu beiguši 100 000 studentu, no kuriem salidojumā, protams, klāt bija niecīga daļiņa, "tikai" vairāki tūkstoši cilvēku. Pasākums iesākās universitātes priekšā, kur sapulcējušos uzrunāja augstskolas rektors Tomass Asers. Dienas gaitā notika kursa biedru tikšanās, atceroties arī kādreizējos mācību spēkus, no kuriem liela daļa nu jau atdusas Tartu vai kādā citā kapsētā. Vēlāk bija iespēja noklausīties visdažādākās lekcijas un Domkalna "domu kalvē" sprieda par mācību iestādes nākotni. Pievakarē bija gājiens, sadziedāšanās, dejas.
Šī diena, 18. maijs, bija iemesls, kāpēc arī es sēdos vilcienā, lai dotos uz savu kādreizējo studiju pilsētu.
Vilcienatšķirības
Tartu Universitātē iestājos sen, 1966. gadā, un uz to mani pamudināja profesors Pauls Ariste, kura vārdā tagad nosaukta auditorija. Igauniski toreiz nemācēju, bet kāds pastāstīja, ka viena no 23 svešvalodām, ko prata Ariste, bija latviešu valoda. To viņš bija iemācījies no latviešu bēgļu zēniem, kuru ģimenes Pirmā pasaules kara laikā apmetušās kaimiņos.
Arī šoreiz mans ceļojums tāpat kā vairāk nekā pirms pusgadsimta iesākās uz Jūrmalas stacijas perona. Toreiz tie bija Melluži, bet tagad – Jaundubultu stacija. (Atceros, ka ilgi no Rīgas uz Tartu veda vienīgi vilciens, bet iespējas bija divas – Tallinas nakts vilciens vai firmas vilciens Čaika, kas, pieturēdams tikai vislielākajās pilsētās, savienoja Minsku ar Tallinu. Šķiet, brauciens no Rīgas līdz Tartu toreiz ilga četras stundas. Autobusa līniju Rīga–Tartu atklāja tikai pēc neatkarības atjaunošanas.)
Tātad mana ceļa pirmais posms bija Jaundubulti–Rīga. Mūsdienās piepilsētas elektriskos vilcienus izmanto aizvien vairāk pasažieru, un tā notiek ne tikai zaļās domāšanas dēļ. Privāto automašīnu skaits ievērojami pieaudzis, un vasarās sastrēgumus veido arī ielu un ceļu labošanas darbi. Lai arī daļa vilcienu sastāvu ir kā palienēti no muzeja, braukt ar vilcienu ir ātrāk, lētāk un ērtāk, jo šo laiku var pavadīt lietderīgi. Turklāt, iepriekš izpētot, internetā var viegli nopirkt biļetes arī turpmākiem ceļa posmiem. Rīgā ar pavisam nelielu laika atstarpi iespējams pārsēsties dīzeļvilcienā, kas dodas uz Valgu.
Man atmiņā palicis, ka pēc 1991. gada starpvalstu nesaskaņu dēļ vilciens veda tikai līdz Lugažiem un tālāk uz Valgas staciju bija jāčāpo kājām vai jābrauc ar autobusu, jo tā atrodas Igaunijas teritorijā. Kādā brīdī pazibēja ziņa, ka lietas jau vairākus gadus kā mainījušās uz labo pusi, tomēr katram gadījumam piezvanīju uz Valkas pašvaldību. Mans jautājums viņiem acīmredzami nāca negaidīti, bet, gods kam gods, pēc brīža ierēdnis atzvanīja un pastāstīja, ko noskaidrojis. Lai mierīgi pērkot biļeti līdz Valgai, jo tur paspēšot pāriet uz igauņu vilcienu. Biļete līdz Valgai tagad maksā 5,50 eiro, attālums apmēram 150 km, ko mūsu dīzeļvilciens pūzdams, elsdams un kratīdamies pieveica trijās stundās un 13 minūtēs.
Patiesības labad jāatzīst, ka savu pamatuzdevumu – nogādāt pasažierus no punkta A uz punktu B – šis a/s Pasažieru vilciens transportlīdzeklis veica. Taču atkārtot šādu piedzīvojumu vis negribētos, un to arī neiesaku cilvēkiem virs 70 gadiem un tiem, kam sāp mugura, – sēdekļi ir ļoti neērti. Labā ziņa: mūsu transportlīdzeklis tiešām piestāja pie perona, kura otrā pusē stāvēja Latvijas nākotnes vīzija – mūsdienīgs pasažieru vilciens, kādi ir lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu. Jau iepriekš internetā biju nopirkusi arī šo biļeti. Attālums starp pilsētām 82,5 km, kas prasa vienu stundu un 15 minūšu, biļetes cena – 4,17 eiro, un jāatzīst – braukt tādā ir viena vienīga bauda. Arī igauņu vilciens līdz Tartu pietur mazajās pieturvietās, bet pēc tam pat līdz Tallinai ātrums palielinoties. Apmēram 170 km garais ceļš no Tartu līdz Tallinai prasa divarpus stundu.
Tā nu mūsdienīgais igauņu vilciens, klusi rūkdams, jau gaida uz blakus sliedēm, un vajag tikai šķērsot peronu, lai iekāptu tieši nākotnē. Tā kā līdz atiešanai vēl bija 15 minūšu, apskatīju arī skaisto Valgas staciju (būvēta 1887., renovēta 2013. gadā) ar biļešu kasi, kafejnīcu un arī kādu mazāku telpu, kuras plauktos bija novietoti dažādās valodās izdoti informācijas bukleti par Igauniju un bibliotēka ceļotājiem. Te jebkurš var paņemt vai atstāt grāmatu, ko lasīt vai kas ceļā izlasīta. Tepat ir arī Valgas pašvaldības bezmaksas infoavīze Valga Teataja (Valgas ziņotājs), kurā stāstīts par lielajām investīcijām, kas gaida pilsētu. Tiks būvēta jauna skola, renovētas jau esošās un vairāki bērnudārzi, uzlabots apgaismojums, pagarināti veloceliņi. Jaunus vaibstus iegūs Latvijas un Igaunijas robežupes – Varžupītes – krasti. Cits raksts vēl aicina uz tradicionālo Valgas-Valkas festivālu jūnija sākumā, kurā šogad atzīmēs arī pilsētas centra 435. gadadienu.
To visu lasu, jau sēdēdama vilcienā. Tas ir vēss un ērts, gar acīm zib meži un mājas, apkopti lauki, pļavas un arī krūmāji. Katrā pieturā iekāpj arvien jauni pasažieri. Laiks – nedaudz ilgāk par stundu – līdz Tartu paiet ļoti ātri. Arī šī stacija būvēta cara laikos, bet pēdējos gados tā skaisti restaurēta.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!