15. februārī 10:00 ierados redakcijā. Mans sapnis tika piepildīts - man tika dota iespēja izzināt žurnālista darba specifiku, redzēju to, kā norit darbs redakcijā un tiku izvadāta arī pa Mūkusalas tipogrāfiju! Dievinu tipogrāfijas smaržu. Bērnību esmu pavadījusi tipogrāfijā pie lielajām, trokšņojošajām lokšņu un citām mašīnām, vērojot kā ome liekot loksni pēc loksnes saliek kopā grāmatu!
Līdz nonākam apspriežu zālē, kur mums ir iespēja Runāt ar Dienas galveno redaktoru Gunti Bojāru. No viņa izskanēja jautājums - kāpēc mēs vēlamies būt žurnālistes? Es atbildi radu, taču nezināju darba pilnās specifikas!Tāpēc, noklausoties Gunta nelielo lekciju par ideālu žurnālu, guvu 100% pārliecību, ka žurnālists ir mans amats!
Beigu galā nokļūstu foto nodaļā, kur gaidot kādu fotoreportieri mūs izklaidē Dace ar interesantiem stāstiem par to kā nokļuvusi Dienā, par maldīgiem uzskatiem par programmēšanu un cītīgi rāda to, kā top Dienas Biznesa avīze! Redzot darba kolektīva saliedētību un to, kā norit darbs, haosā pavadīta diena - taču gala iznākums - perfekts! Pārliecība par vēlmi veidot savu praktisko izaugsmi redakcijā aug!
Par to kāpēc pieteicos tieši fotoreportiera ēnai varu teikt tā, man interesē dokumentālā fotogrāfija! Sakarā ar pētījumu, ko veicu par fotogrāfiju, noskaidroju to, ka Latvijā bijis periods - 60. gadi, kad pastāvēja tikai dokumentācijas! Tāpēc vēlējos zināt, kā ir būt fotoreportierim?
No Kristapa Kalna teiktā varu secināt to, ka fotoreportiera rokās ir tas, kāda izskatīsies bilde, kā cilvēki uztvers notikumu! Kā arī šis ir darbs, kas sagādā prieku! Kas nekad nespēs radīt rutīnu vai ko tamlīdzīgu! Fotoreportiera darbā vienmēr pastāv daudzveidība un radošums! Spēja pierādīt sevi ar katru jaunu aso momentu, kad Tu vari būt pirmais un uzņemt pašu spicāko kadru!