Šajā rakstā gribu vērst uzmanību uz dažiem aspektiem, kuros svarīgi nekļūdīties, uzsākot bērnu vai jauniešu sporta aktivitātes. Tas pats arī, mainot klubu (skolu), lai nejauši nenokļūtu uz negribēta profesionāļu ceļa. Publiski zināmās tiesvedības un strīdi rāda, ka dažas vecas kļūdas sportistiem un viņu ģimenēm izmaksā dārgi, kā ēna ilgi sekojot arī pieaugušo vecumā.
Sports veselībai vai sasniegumiem
Mans pirmais pieņēmums – sportam vajadzētu būt sabiedrības veselības veicināšanas līdzeklim. Bērna ceļam sportā būtu jāsākas ar pieejamo sporta skolu mērķu uzzināšanu. Ne sporta skolu noteikumos, ne sporta atbalsta pasākumu līgumos nedrīkstētu ierobežot jauniešu iespējas jebkurā brīdī mest mieru sportam, par pretēju rīcību draudot ar finansiālām sankcijām vai citādi.
Profesionālais sports arī ir labs, bet tikai šaurai elitei vajadzētu ar sportu nodarboties profesionāli. Tikai profesionālie sportisti apzināti būtu pakļaujami riskam, jo sports var kaitēt veselībai. Bērnu un jauniešu sportā tā nebūtu jābūt. Diemžēl dzīve pierāda, ka juridiski spēcīgākās puses var ar dažādiem līdzekļiem piespiest rīkoties arī veselībai kaitējošā veidā.
Līgumi un likumi
Latvijā ir tiešām daudz likumu un Ministru kabineta noteikumu, kas domāti nepilngadīgo pasargāšanai, tostarp sportā. Tomēr likumi un noteikumi nespēj pilnībā izslēgt un paredzēt iespējami negodīgus vai viltīgus līgumus un arī neaizstāj veselo saprātu. Līgumus parasti slēdz par to, kas likumos nav detalizēti aprakstīts. Tāpēc ir īpaši bīstami, ja līgumus pirms parakstīšanas nelasa vai nesaprot. Nereti par līguma parakstīšanas nepieciešamību kluba vai skolas biroja administratori it kā nejauši cita starpā paziņo pēdējā brīdī. Tad dokumentu lasīšanai pat nav laika un nav noskaņojuma.
Neveiksmīgi noslēgti līgumi ar sporta skolām vai talantu attīstītājiem var piespiest vecākus un viņu bērnus rīkoties pretēji savām interesēm, lai tikai izbēgtu no finansiālām sankcijām, no milzīgiem līgumsodiem.
Federāciju reglamenti
Visiem reglamentiem ir divas puses. Daži federāciju (valsts) ierobežojumi pasargā bērnus (nosakot maksimālo slodzi, neļaujot spēlēt vairākos klubos utt.). Toties citi aizliegumi ir klubu aizsardzībai. Tipiska situācija varētu būt šāda: pāreja uz citu klubu vai skolu tiek bloķēta līdz mantisko saistību nokārtošanai, piemēram, inventāra atdošanai u. tml.
Sporta funkcionāri, protams, šādos noteikumos paredz arī sporta veida norises aizsardzību. Piemēram, konkrēta čempionāta godīgas norises nolūkos sportistiem mainīt klubu ļauts tikai līdz noteiktam brīdim. Labākie vājo komandu spēlētāji nevar uz sezonas pēdējām spēlēm pāriet pie čempionu titula pretendentiem. Tam var būt ne tikai sportiska nozīme. Līderu staigāšana var iznīcināt komandu mikroklimatu, solidaritāti. Tas izjauc kolektīvus un neattīsta jauniešos spēju strādāt komandā (arī plašākā kontekstā ārpus sporta).
Visi šie apsvērumi var būt formulēti dažādos juridiskos veidos un rada citas netiešas sekas. Pārejas perioda pēdējā dienā jaunieti (vecākus) vieglāk pierunāt pievienoties spēcīgākai komandai ar saulainām perspektīvām, pretī liekot piekrist nežēlīgākiem nosacījumiem, nekā cilvēks normālā dienā gribētu piekrist.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!