Šahu man sešu septiņu gadu vecumā parādīja tētis. Pirmajā turnīrā piedalījos Olainē, saņēmu medaļu tikai par piedalīšanos, bet viss process mani ieinteresēja, iepatikās turnīri un azarts. Kad pirmajā Latvijas jaunatnes čempionātā uzreiz uzvarēju, sapratu, ka man šis sporta veids padodas. Savulaik nodarbojos arī ar futbolu, bet, kad iestājos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, visu vairs nevarēju apvienot. Izvēlējos šahu, jo tolaik tajā jau biju guvusi diezgan labus sasniegumus Latvijas mērogā, turklāt individuālais sports man patīk labāk, tajā viss ir atkarīgs tikai no manis – cik daudz strādāju un ieguldu laiku.
Šahā esmu vairāk aktīva spēlētāja, labi redzu taktiku, kombinācijas. Sliktāk man padodas stratēģija, tomēr cenšos apgūt visas tēmas un pilnveidoties katrā no tām. Grūtākais ir tas, ka bieži vien tiek piedzīvoti ļoti sāpīgi zaudējumi. Tad vajag saņemties, izdarīt pareizus secinājumus un strādāt vēl vairāk. Ar katru turnīru, katru zaudējumu tas gan paliek vieglāk. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka mirkļos, kad nedomāju, vai zaudēšu, ir daudz vieglāk spēlēt. Vienkārši spēlēju un cenšos atrast labākos gājienus. Labam šahistam nepieciešama mērķtiecība, jābūt disciplinētam, strādīgam, zinātkāram un nosvērtam.
Man ir daudz treneru. Šaha skolā jau vairākus gadus strādāju ar Edgaru Unguru, bet privāti trenējos pie lietuviešu lielmeistara Valērija Kazakouska un latviešu lielmeistara Edvīna Ķeņģa. Privātajos treniņos mēs skatāmies partijas, tad apstājamies, padomājam, piedāvāju savu risinājumu, pēc tam apspriežamies, turpinām skatīties partiju un izdarām secinājumus. Ar otru treneri vairāk skatāmies atklātnes, bet šaha skolā ir viss kopā – gan skatāmies atklātnes, gan risinām uzdevumus, gan spēlējam. Šahu ar skolu apvienot nav viegli, bet vienmēr cenšos atrast laiku, kad pastrādāt vai nu ar treneri, vai patstāvīgi. Esot prom turnīros, skolā iekrājas parādi, bet man ir labi klasesbiedri, kuri palīdz un sūta materiālus.
Dodoties uz pasaules čempionātu, zināju, ka, ja viss sakritīs un sanāks, varu iekļūt trijniekā. Tomēr neliku sev mērķus, jo iepriekš, kad to darīju, man tieši klājās grūtāk. Tāpēc tagad vienkārši vēlējos izbaudīt, spēlēt mierīgi, un, manuprāt, man tas sanāca, īpaši pēdējās divās svarīgajās partijās. Savukārt uzvara Latvijas čempionātā bija negaidīta. Man allaž ir vienalga, kāds ir pretinieks, ar ievērojami vecākiem šahistiem ir interesanti spēlēt un censties viņus uzvarēt.
Neizjūtu īpašu atšķirību – spēlēt ar vīriešiem vai sievietēm. Jā, runā, ka vīrieši ir stabilāki, bet, ja godīgi, man tā neliekas. Man nebūtu problēmu, ja vīriešu un sieviešu sacensības netiktu nodalītas. Spēlēju šahu arī internetā. Tas, protams, ir daudz citādāk nekā klātienē, bet arī ļoti labs treniņš, piemēram, iespēlēt kādas jaunas atklātnes – pat ja vēl neesmu paspējusi apgūt visus variantus, es tāpat mēģinu, testēju, lai iemācītos interesantas un jaunas idejas. Tiešsaistē ir iespējams izspēlēt daudz vairāk partiju, tomēr pēc tam tās, protams, jāanalizē.
Neizvirzu sev mērķus, vienkārši spēlēju un mācos. Skola man ir prioritāte, bet šahā izdarīšu tik, cik varēšu. Pasaules labākais šahists, protams, ir Magnuss Kārlsens, turklāt viņš tāds ir visās šaha sfērās – gan ātrajā, gan lēnajā. Man ļoti patīk futbols un arī citi sporti, kā peldēšana, basketbols. Tāpat ļoti patīk arī skatīties sportu, īpaši hokeju.