NO VIDUVĒJA PILOTA LĪDZ IZCILAM VADĪTĀJAM
Horneru ģimenē nebija sacīkšu braukšanas tradīcijas, bet mazais Kristians, padzirdējis no draugiem par jaunu modes lietu – sacīkstēm –, lūdza mātei nopirkt kartingu. Pirmais kartings tika iegādāts pēc sludinājuma vietējā Vorikšīras avīzē un izmaksāja 25 sterliņu mārciņas. Ar to Kristians braukāja pa savu dārzu, bet vēlāk jau nopietnākā līmenī viņa panākumi kartinga sacensībās ļāva tikt pie stipendijas un naudas balvas no Renault, lai varētu sākt gaitas Formula Renault sērijās. Pirmie soļi mazo formulu klasēs izrādījās ļoti veiksmīgi, un par Horneru pat sāka interesēties Formula 3 komandas. Viņš pierunāja vecākus paņemt gada pauzi no mācībām, lai koncentrētos tikai uz sacīkstēm un paskatītos, kā veicas ar izvēlēto karjeru. Vecāki bija ar mieru, ja jaunietis iesniegs dokumentus universitātē kā rezerves variantam. «Es nedomājot iesniedzu visus nepieciešamos dokumentus tuvākajā universitātē, jo man nebija ne mazākā plāna tur doties mācīties, – šobrīd pat neatceros, kur īsti tas bija,» viņš atcerējās intervijā 2020. gadā. Pēc pāris viduvējām sezonām Formula 3 un britu F2 nākamais solis bija jau nopietnais F3000 čempionāts, kam vajadzēja solīdu budžetu.
«Es pārdevu visu, kas man bija. Aizņēmos no bankas, cik vien tā aizdeva. Aizņēmos no tēva ar noteikumu, ka atdošu viņam visu līdz pēdējam penijam. Ar to varēju nopirkt tikai šasiju un iznomāt divus dzinējus. Tad pārliecināju savu bijušo F3 komandas vadītāju kļūt par manu sacīkšu inženieri, un mūsu bāze bija viņa šķūnī Norfolkā. Savu komandu es nosaucu par Arden International, bet pats biju vienlaicīgi komandas vadītājs, naudas meklētājs, sekretārs, pavārs, šoferis un grāmatvedis,» par savu skarbo, bet vispusīgo pieredzi stāstīja Horners. «Tad man vajadzēja nopirkt treileru, ar ko komanda ceļos uz sacensībām. Nezinu, kādēļ nolēmu, ka labākais piedāvājums ir Austrijā, un nākamajā dienā jau ceļoju uz Grācu. Treilera īpašnieks bija nepiekāpīgs, un man nācās viņam samaksāt skaidrā visu naudu, kamēr treileru viņš piegādātu uz Kalē ostu pēc nedēļas. Kad tēvs izdzirdēja, ka esmu jau samaksājis visu naudu, viņš nosauca mani par jukušu. Taču īpašnieks bija godīgs cilvēks un ar viņa rokasspiedienu bija pietiekami – viņa vārds bija Helmuts Marko, nekad iepriekš par tādu nebiju dzirdējis.»
F3000 karjera Horneram sākās un turpinājās ļoti pieticīgi, lai neteiktu skarbāk, – viņš nespēja izturēt kvalifikācijas sietu sešos no desmit posmiem. Taču skaidra apziņa, ka pilota karjera augstākā līmenī nav reāla, Kristianam Horneram atnāca mirklī, kad viņš trasē sastapa Huanu Pablo Montoju, kurš vēl gadu iepriekš bija startējis tieši Helmuta Marko F3000 komandā RSM Marko.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!