Latvijas hokeja izlase savu olimpisko debiju piedzīvoja 2002. gadā Soltleiksitijā un kopš tā laika nav piedalījusies vienīgi Phjončhanas spēlēs 2018. gadā. Hokejisti, protams, uzreiz strauji palielina olimpiskās delegācijas apjomu. Soltleiksitijā olimpieši no Latvijas vēl bija zem 50 (48), savukārt četrus gadus vēlāk Turīnā uz starta jau devās 57 atlēti. Turpmāk 2010., 2014. un 2022. gada spēlēs Latvijas delegācijā bija attiecīgi 55, 57 un vēlreiz 57 olimpieši. Līdz ar to līdz šim lielākā Latvijas delegācija vēsturē trīs reizes bijusi 57 sportistu apjomā. Uz Phjončhanu 2018. gadā aizbrauca 34 olimpieši, kas nozīmē, ka, pievienojoties hokeja izlasei, būtu bijuši pat 59 dalībnieki.
Šajā Sporta Avīzes numurā apskatījām situāciju pilnīgi visos 16 sporta veidos, kas februārī būs olimpiskajā programmā. Pirmoreiz godalgas tiks dalītas slēpošanas alpīnismā, kam gan Latvijā nav ne atzītas federācijas, ne starptautiska līmeņa sportistu. Tāpat mūsu valstī šobrīd atkal vairs nav ziemeļu divcīņas atlētu, bet pārējos 14 sporta veidos lielākā vai mazākā skaitā Latvija ir pārstāvēta, un vidēji optimistiskas prognozes liecina, ka šoreiz delegācijas apjoms sasniegs ne tikai septīto, bet, iespējams, arī astoto desmitu. Tas, vai izdosies tikt vismaz pie 70 sportistiem, ļoti lielā mērā būs atkarīgs no bobsleja sekmēm un otrās ekipāžas (ne)kvalificēšanās. Pēc neveiksmīgas iepriekšējās sezonas no bobsleja izlases aizgāja treneris Sandis Prūsis, kurš amatā atradās 19 gadu, un šovasar gatavošanās programma bija sastādīta pavisam citādi, nekā ierasts. Šādas pārmaiņas un ierastā ritma izjaukšana bieži vien nāk par labu. Vai tā būs arī šoreiz, redzēsim tuvākajos mēnešos.
Pēc Milānas–Kortīnas spēlēm sāksies četrgades cikla ilgākais nogrieznis bez olimpiskajiem svētkiem – līdz 2028. gada Losandželosas spēlēm vajadzēs gaidīt divus ar pusi gadus. Šķēpmetēja Anete Sietiņa ar izcīnītu sudraba medaļu pasaules čempionātā nesen parādīja, ka viņa Kalifornijā būs viena no pretendentēm uz augstu vietu. Kaut ne reizi vien dzirdēta atziņa, ka Latvijas šķēpa metējas svarīgākajos mačos salūst, Anete plašā intervijā Sporta Avīzei nevēlas tam piekrist saistībā ar sevi. «Ja kādreiz arī man nesanāk, tad tur ir tiešām ļoti labs iemesls, kāpēc nesanāca. Nekad nav bijis tā, ka esmu ļoti labā formā, man nekas nesāp un nenostartēju labi. Šis čempionāts Tokijā ir tam labs pierādījums. Ja man ar veselību viss ir kārtībā, tad psiholoģiski esmu gatava mest tālu arī tik lielos brīžos.» Viņas ceļš pasaules čempionāta finālā bija dramatisma pilns. Sektorā izgāja 12 sportistu, kurām visām bija trīs garantēti metieni. Pēc tam desmit šķēpmetēju veica ceturto mēģinājumu, pie piektā tika astoņas labākās, bet pie sestā – vairs tikai sešas. Latviete pēc trim metieniem bija desmitā, bet ar ceturto raidījumu pakāpās uz astoto vietu, turklāt ar dalītu rezultātu kā devītajai pozīcijai. Līdz ar to viņa ilgāku laiku karājās mata galā uz priekšlaicīgu finišu. «Nesen noskatījos visas sacensības. Laiks bija pagājis, prāts – nomierinājies, un es biju gatava uz to paskatīties no malas. Ak Dievs! Tikai tad sapratu, kā skatītāji jutās. Īsts trilleris. Mans vīrs teica, ka laikam gribu, lai viņš drīzāk nosirmotu. (Smejas.) Es taču ar katru metienu tikai knapi tiku pie iespējas turpināt sacensības! Ja es tajā brīdī par to būtu kaut iedomājusies, tas mani droši vien būtu izsitis no ritma,» šobrīd jau ar smaidu atceras pasaules čempionāta medaļniece.
«Pat nezinu, kā to izstāstīt vārdos, bet lielajos mačos piedalīties Latvijas formā ar savas valsts karogu, gūt ar to panākumus, tā ir neaprakstāma sajūta. Lai gan uz pasaules čempionātu aizbraucām tikai četri vieglatlēti, spējām parādīt, ka esam maza, bet stipra valsts. Zinu, ka daudzi runā, ka vieglatlētika Latvijā šobrīd atrodas bedrē, un visu rāda tumšos toņos, bet es tiešām ceru, ka šis sasniegums liks uz kopējo ainu paraudzīties pozitīvākā gaismā,» optimistiski saka Anete. Lai Latvijas sportam izdodas!