Pirmā F1 pieredze

Kamēr Ļeņins vēl stāv

Tas vienkārši bija tāds laiks. 1991. gads. Vispirms barikādes. Vēlāk augustā bruņumašīnas Doma laukumā un pučs Maskavā. Ļeņina pieminekli nogāza un aizveda, grupa Pērkons dziedāja par gulbi, un Kulakovs vācu televīzijai skaidroja, kāpēc tas ir stulbi. 

Tajā pašā augustā Ungārijā Hungaroring trasē notika kārtējās pirmās formulas sacensības. Tās, jāpiebilst, notika mēneša pirmajā pusē, kad Ļeņins Rīgā vēl stāvēja. Tomēr Ļeņins nekavēja visus, kuriem vien tāda iespēja bija, doties pasaulē. Robežas bija vaļā! Mēs ar Edgaru Skulti, vienu no tā laika auto dzīves dižākajiem ekspertiem un popularizētājiem, devāmies uz Ungāriju. 

Ar Edgaru sadarbojāmies jau labu laiku. Viņš Padomju Jaunatnei rakstīja par auto lietām, es fotografēju. Jau no astoņdesmito gadu otrās puses. Tas man tolaik bija jauns izaicinājums, jo no mašīnām nejēdzu pilnīgi neko. Braukšanas tiesību nebija, auto rindā pēc žigulīša bezcerīgi stāvēju jau gandrīz desmit gadu. Tomēr tas jau netraucēja mašīnas visādos veidos fotografēt. Edgars apgalvoja, ka es esot labākais auto fotogrāfs tuvākajā apkaimē. Es tam īpaši gan neticēju, bet centos, cik nu spēju. Turklāt – kā lai viņš teiktu ko citu, ja viss, ko biju apguvis šajā jomā, bija viņa iemācīts. Edgars bija prasīgs. Un tas bija interesanti.

Vasaras otrajā pusē tajā gadā vismaz mediju telpā gaiss Latvijā bija viegli uzsilis. Tāds aizkavējies bula laiks. Tāds miers. Kaut kas bija sācies, tad nobremzējies. OMON kaujinieki sēdēja savā bāzē Vecmīlgrāvī. Kaut kam bija jānotiek. Mēs braucām uz Ungāriju. Uz Ungāriju tāpēc, ka tajā laikā mums vēl bija sarkanās PSRS pases. Ar tām varēja ceļot bez vīzas līdz pat Rietumu robežām. Tālāk ne. Tālāk jau bija nepieciešama vīza. Tas nozīmēja braukšanu uz vēstniecību Maskavā. Varbūt Ļeņingradu, jo tur bija konsulāts. Tad stāvēšanu. Reizēm vairāku diennakšu garā rindā. 
Bet arī Hungaroring trasē brauca Airtons Senna, Alēns Prosts un Naidžels Mansels. Arī Patrēze, Bergers, Alezī un Hekinens. Leģendas.


Divi starp tūkstoti

Pirmā un galvenā lieta, kas jāielāgo sacensībās? Ausīs jāiebāž prapes. Tie mīkstie švammes korķīši, kādus reizēm lieto tramīgi pilsoņi, kad blakus gulētājs krāc vai līdzīgā gadījumā. F1 automašīnu radītais troksnis ir varens. Neesmu gan praktiski mēģinājis, bet sāpes ausīs varētu salīdzināt ar tādām, kad nokaitētu stieni cenšas izvērt cauri ausīm. Kad ausis aizbāztas, visi ir smaidoši. Un dzirdamas tikai svilpes. Tas ir viss, ko var dzirdēt. Tas ir viss, ko vajag dzirdēt. Ar svilpēm tiek dotas komandas – atbrīvot ceļu, uzmanīties, brīdinājums, ka tev brauc kāds virsū vai vienkārši jāpaiet malā. Svilpes svilpj visu laiku, visās pusēs. Lai nodemonstrētu šī brīnumainā izstrādājuma, nu, tās prapītes, spēku un tai pašā laikā absolūtu nepieciešamību, Edgars man norādīja uz kādu fotogrāfu trases malā. Viņš teica – skaties, kas tagad būs. Es jau arī pats zināju, kas būs. Lielā ātrumā mašīnas brauks garām. Ļoti lielā ātrumā, kuru jūti, ja stāvi tuvu trases malai. Edgara norādītais fotogrāfs bija manāmi iesprindzis un gaidīja. Viņš vēroja līkumu no kura, spriežot pēc trokšņa, tūliņ parādīsies automašīnas. Tās parādījās. Vienlaicīgi ar tām fotogrāfs atlaida fotoaparātu, kas palika šūpojoties kaklā, un aizspieda ausis. Kad mašīnas bija prom, viņš atkal nomērķēja uz līkumu un ieņēma gaidītāja pozu. Neatlaidīgs. Mums bija citi darbi.