Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Sapnis Lucavsalā

Pēc nekvalificēšanās Tokijas olimpiskajām spēlēm esmu lēmusi beigt savu sportistes karjeru, jo smaiļošanas olimpiskajā programmā turpmāk vairs nebūs iekļauta man parocīgākā 200 metru distance. Esmu pieņēmusi izdevīgu darba piedāvājumu un turpmāk palīdzēšu rīkot ārvalstu sportistu nometnes Antaljā.

Kad saproti, ka neko nedarīji

Uz smaiļošanu mani aizveda draudzene. Pievienoties treniņiem viņa mani aicināja vairākus gadus, bet visu laiku atteicos, jo īsti nemācēju peldēt. Beigās 13 gadu vecumā tomēr piekritu un tā arī paliku, kamēr viņa gan drīz vien beidza airēt. Pirms tam divus gadus trenējos klinšu kāpšanā – sporta veidā, kas nupat debitēja olimpiskajās spēlēs. Ar interesi paskatījos olimpiskās klinšu kāpšanas sacensības, jo saprotu noteikumus, bet esmu priecīga, ka neturpināju ar to nodarboties – izrādās, man tomēr ir mazliet bail no augstuma. Tagad es vairs nespētu tā kāpt pa sienām. Smaiļošanā no sākuma vienkārši bija interesanti pabraukt ar laivu pa Daugavu pie Lucavsalas, bet ar laiku tas arvien vairāk iepatikās – sāka gribēties izcīnīt medaļas un sasniegt labākus un labākus rezultātus. Pēc tam jau sapratu – ja esi priekšā Latvijā, vari tikt arī uz lielām sacensībām ārpus valsts. Un, protams, visi sportisti sapņo par olimpiskajām spēlēm. Tomēr, kamēr pārstāvēju Latviju, olimpiskais sapnis likās nepiepildāms. 200 metru vieninieku distance man ir mīļākā jau no paša sākuma – tolaik tā pat vēl nebija olimpiskajā programmā. Tieši šajā distancē arī izcīnīju savu pirmo medaļu Latvijas čempionātā pieaugušajiem, 2004. gadā gūstot bronzu. Pēc tam nākamos desmit gadus uzvarēju. Es vairs nezinu, cik man ir Latvijas čempionāta zelta medaļu, bet, kad braucu prom, to bija vairāk par 70. Kopš tā laika ir izdevies pievienot vēl pāris. Bija mirkļi, kad domāju, ka beigšu sportot, – šķita, ka visu it kā daru pareizi, bet rezultāti neparādās. Iekšēji vienmēr ticēju, ka varu labāk. Kad 2014. gadā 26 gadu vecumā aizbraucu uz Turciju, pieņemot šīs valsts pilsonību, sapratu, ka nebiju darījusi gandrīz neko, – ir nepieciešams trenēties daudz smagāk. Tad beidzot varēju visu savu laiku veltīt rezultātu uzlabošanai. Latvijā nebiju profesionāle – jā, trenējos divreiz dienā, bet bieži to darīju vai nu viena pati, vai ar jauniem sportistiem, un papildus arī strādāju, lai varētu nopelnīt iztikai.

Negulēju nedēļu

Tolaik turki ļoti daudzos sporta veidos aicināja ārzemju sportistus un bija izlēmuši, ka arī smaiļošanā vēlas šādi izveidot spēcīgus četriniekus gan vīriešu, gan sieviešu ieskaitē, kas varētu cīnīties par olimpiskajām ceļazīmēm. Tā kā pazinu cilvēkus Turcijas komandā, par viņu plāniem biju dzirdējusi un izlēmu, ka jāpamēģina. Ja sanāks, tad sanāks, ja nesanāks, nekas – atgriezīšos. Un sanāca! Beigās četriniekā mums negāja, bet es kļuvu par vienīgo ārzemnieci, kas tika uz olimpiskajām spēlēm.

Kvalificējos 2015. gada pasaules čempionātā. Ja man vajag pateikt, vai ticēju, ka ceļazīmi izcīnīšu, atbilde ir – nē. Vēlējos vienkārši parādīt ļoti labu rezultātu, un šoreiz tas rezultējās ar ceļazīmi. Es pat nezināju, kurā vietā jāfinišē! Pēc tam gan bija milzīgs prieks un laime, nākamo nedēļu negulēju. Ceļazīmes izcīnīšana ir spilgtākais brīdis manā sportistes karjerā. Gadu vēlāk uzvarēju Eiropas čempionātā, bet tad jau zināju, ka varu cīnīties par labu vietu. Toreiz plānoju pirmo sešinieku, iespējams, bronzas medaļu, bet sanāca iegūt zeltu.

Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs sasniedzu divus pusfinālus un izvirzīju mērķi aizbraukt arī uz Tokiju. Tomēr nākamo piecu gadu laikā nokritu uz vienu no zemākajiem savas karjeras punktiem – no lielā ieguldītā darba man izveidojās hronisks pleca iekaisums. Pēc operācijas bija trīs mēnešu rehabilitācija, sākumā roka vispār knapi kustējās, un domāju, vai kādreiz atkal spēšu to pacelt augstāk par desmit centimetriem. Lēnā garā formu atguvu, tomēr vairs nejutos tik labi kā pirms tam – tā šogad vairs nebija tāda kā 2016. gadā, turklāt arī citi nestāv uz vietas un airē ātrāk nekā pirms pieciem gadiem. Pavasarī Eiropas kvalifikācijas sacensībās ļoti slikti noairēju. Labāk bija pasaules atlasē, kur guvu sesto vietu, bet ceļazīmi izcīnīja tikai uzvarētāja. Pāris dienu pēc šīm sacensībām sekoja Pasaules kausa posms, un jau zināju, ka tas būs manas karjeras pēdējais brauciens. Emocijas bija rimušās, parādījās spēks, un karjeru noslēdzu ar sudraba medaļu.

Karaliskās disciplīnas beigas

Kad tika paziņots, ka 2024. gadā smaiļošanas 200 metru nebūs olimpiskajā programmā, no sirds cerēju, ka lēmums tiks mainīts, jo klīda runas pat par potenciāliem tiesu darbiem. Zināju, ka uz citu nepāriešu. 200 metru ir smaiļošanas karaliskā distance, tā ir vislabāk skatāma un aizraujošākā, kaut amatpersonu arguments bija, ka tieši citas distances televīzijas skatītājiem ir interesantākas. Šaubos.

Šobrīd esmu paņēmusi pauzi no smaiļošanas. Laivā mēdzu iekāpt un paairēt, bet tikai divas, trīs, maksimums četras reizes nedēļā. Esmu nolēmusi, ka uzreiz nekļūšu par treneri, kaut izglītība man ir, bet sporta tuvumā palikšu – došos uz Turciju, kur strādāšu uzņēmumā, kas rīko nometnes sportistiem. Arī šoziem biju vienā viesnīcā ar RFS futbolistiem, tur brauc peldētāji no Latvijas, ir bijuši vieglatlēti, šķiet, arī svarcēlājus esmu redzējusi. Ziemā tur trenēties var faktiski visu vasaras sporta veidu atlēti. Tieši tas palīdzēja arī manos sporta gados, jo Antaljā ziemā iznāca samērot spēkus ar olimpiskajiem čempioniem, medaļniekiem, finālistiem, varēju daudz no viņiem mācīties. Ar vairākiem esmu sadraudzējusies, varam aprunāties gan par sportu, gan arī dzīvi. 

Man patīk Turcija. Esmu jau apradusi ar viņu kultūru un apkārt notiekošo. Šajā valstī ieguvu gan lielu pieredzi sporta ziņā, gan nozīmīgu dzīves skolu. Tur viss notiek citādi nekā Eiropā, kaut mūsu sporta veidā tā skaitās Eiropas zonas valsts. Reiz iekāpu sabiedriskajā autobusā tirgus dienā – ir konkrētas vietas, kurās tajā dienā tiek nobloķēta iela un notiek tirgus. Braucot pa apkārtceļiem, apmaldījāmies un pēkšņi attapāmies granātābolu laukā ārpus pilsētas. Visi pasažieri kliedza uz šoferi, un es tobrīd biju pilnīgā šokā, bet tā ir normāla Turcijas ikdiena. Tāpat atmiņā nāk gadījums, kad treniņā ar laivu uzsēdos uz paklāja – kāds bija mazgājis savu paklāju un pazaudējis. Turcijā man tika piedāvāts mainīt gan vārdu, gan uzvārdu, bet izvēlējos paturēt savu vārdu. Tāpat, kad viņi uzzināja, ka nepiederu nevienai reliģiskajai konfesijai, man piedāvāja pāriet islāmā, bet arī atteicos. 

Tokijas spēlēs fanoju par Robertu Akmeni. Pirms viņa aizlidošanas satikāmies bērnu sacensībās Brocēnos, pārmijām dažus vārdus, pastāstīju, ko tur sagaidīt, un novēlēju labus startus. Viņš ir malacis! Tikt A finālā ir milzīgs sasniegums. Lai Latvijā izaugtu arvien vairāk labu smaiļotāju, nepieciešama konkurence. Ja trenējies viens, liekas, ka brauc ātri, bet, kad blakus nostājas vēl kāds, uzreiz ir lielāka motivācija parādīt augstāku rezultātu. Tieši tas man palīdzēja Turcijā, kur sākumā iekšējā konkurence bija tik milzīga, ka nevarēju atļauties kādā brīdī atpūsties. Daudzu citu mazo valstu sportisti šādi sadarbojas, uz nometnēm brauc kopā, iekšējo konkurenci veidojot mākslīgi. Kā mēs tagad zinām, arī Latvijā var izaugt olimpiskā smaiļotāja!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ar ātrumu gēnos

Latvijas jaunajiem kartinga talantiem Tomasam un Alisei Štolcermaņiem ātrums ir gēnos - tūkstošgades sākumā tika uzskatīts, ka viņu tētis Mareks ir tuvu F-1, mamma Nellija savulaik kļuva par pasaules...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā