"Noteikti aizsardzība un tas, ka viņi izcīnīja daudz bumbu pie mūsu groza. Viņi mums vienkārši bija par garu. Tā starpība ir redzama. Protams, bijām tam gatavi, taču ko varam izdarīt, ja mums garākais ir 210 cenimetri, viņiem 220. Kad jālec pēc bumbas, tā ir milzu starpība. Turklāt vidū vēl Kaspars Bērziņš izkrita ārā," zaudējuma iemeslus uzskaitīja Dairis.
"Lauzām ar agresīvo spēli. Bijām likuši cerības uz zonas aizsardzību, taču tā nepalīdzēja nemaz. Sākām segt agresīvu cilvēks cilvēku aizsardzību. Iemetām metienus, tikām tuvāk, likām viņiem panervozēt. Puslaikā bijām pārliecināti, ka saņemsimies, cīnīsimies, un tā spēle nebeigsies ar divdesmit punktiem. Labi, ka parādam raksturu jebkādā spēlē, lai ne mums, ne līdzjutējiem nebūtu kauns."
"Grūti pateikt, kāpēc zonas aizsardzība negāja. Man šķita, viņi vispār nespēlēja ne pēc kādas sistēmas. Vienkārši improvizēja, tāpēc bija grūti saprast, ko viņi dara, bet tas gāja cauri," teica basketbolists.
Latvijas izlase nodrošinās vietu ceturtdaļfinālā, ja svētdien uzveik Beļģiju un Ukraina zaudēs Lietuvai: "Beļģiem esmu redzējis pāris spēles. Bija ļoti laba pret Serbiju, ļoti slikta pret Lietuvu. Mums gan svarīgākais ir sakārtot pašiem savu spēli, aizsardzību. Ja ielaidīsim nevis 100, bet 60 punktus, tad uzvarēsim."
Tikmēr Kristaps Janičenoks atzina, ka spēles iznākumu izšķīris sniegums aizsardzībā tiešā groza tuvumā: "Bija ļoti vāja aizsardzība groza apakšā. Pat nezinu, kāpēc. Jāskatās video. Droši vien visi esam vainīgi. Atļāvām viņiem no groza apakšas iemest vienkāršus punktus, un tas izšķīra. Aizsardzība jau no paša sākuma mums bija katastrofāla. Visa spēle bija tāda, pavasarīga. Tā nevar spēlēt Eiropas čempionātā. Labi, ka nebija sagrāve. Cīnījāmies līdz galam. Iemetām viņiem arī deviņdesmit punktus, par ko viņi arī noteikti nav priecīgi."
"Tas bija tāds traks variants. Ļoti šaubos, vai tur bija jādod tehniskā piezīme, jo vienkārši piecēlāmies. Jā, viņi pirms tam bija brīdinājuši, ka nevaram celties, taču tajās emocijās tas nebija labs lēmums," Janičenoks komentēja epizodi, kurā Latvijas izlases soliņam tiesneši piešķīra tehnisko piezīmi.
"Vienkārši mēs pareizi nesadalījām savus sedzamos, un viņi to lieliski izmantoja. Arī tajās reizēs, kad īpaši svarīgi bija dabūt to atlēkušo bumbu aizsardzībā, kaut kur tomēr neatbloķējām vai kļūdījāmies un tā iekrita viņiem. Viņiem bija atkārtoti uzbrukumi, un tos viņi izmantoja," teica Latvijas izlases saspēles vadītājs Jānis Strēlnieks.
"Tie mīnus divdesmit punkti uzreiz sākumā bija mums tāds trieciens, pēc kura nespējām uzreiz ieiet spēlē. It kā bija agresīva aizsardzība, taču allaž kaut kas pietrūka. Viņi bieži nebija tālu no kļūdas, taču vienmēr kāds to bumbu pēdējā brīdī pasita uz priekšu, kur vajadzēja. Jāspēlē vēl agresīvāk," atzina J.Strēlnieks.
"Franči tomēr ir meistarīga komanda, kas no plus divdesmit spēli neatdos. Lai gan mums it kā bija dažas iespējas, viņi tāpat vairāk vai mazāk kontrolēja to vismaz desmit punktu pārsvaru. Mēs tikai uz “urrā” varējām salauzt to spēli beigās. Tā tehniskā, protams, bija sāpīga, taču tāds ir sports. Neko darīt. Tagad svarīgākais ir to aizmirst un labi sagatavoties beļģiem. Izšķirošais mačs. To kopējo situāciju līdz galam nezinām, taču mums par to nav jādomā. Lai treneri skaita, cik punktus mums vajag. Par beļģiem praktiski neko īpašu nezinu. Nav pret viņiem spēlēts pat jaunatnes izlašu līmenī. Brīvajā dienā būs, ko mācīties. Skaidrs, ka, ja viņi ir tikuši top divpadsmit, tātad ir cienījami pretinieki."