"Līdzīgi kā teikā - Rīga nekad nebūs gatava. Tāpat arī ar mums. Par visu, šķiet, ir padomāts, taču tajā pašā laikā visu nekad nav iespējams paredzēt. Jākoncentrējas uz kritiskajiem punktiem, kuriem esam veltījuši daudz laika. Viens no tiem ir skatītāju nomaiņa starp spēlēm, kam jānotiek trīs reizes dienā. Tādas loģistikas iekšā un ārā tikšanai šeit nav bijis nekad. Negribu pārspīlēt, bet ārpus sportiskā rezultāta tā manī rada lielāko trauksmi. Nupat pasaules hokeja čempionāta laikā Prāgā cilvēki esot kavējuši pat trīsdesmit minūšu tikai tāpēc, ka netika savlaicīgi arēnā. Tā būs baigā vilšanās, ja pie investētā laika šīs problēmas risināšanā tas notiks arī pie mums. Cilvēkam, kurš atbraucis skatīties kontinenta labāko basketbolu, tomēr ir svarīgi redzēt un izbaudīt visu."
Vai komunicējāt ar cilvēkiem, kuri 2006. gadā Rīgā rīkoja pasaules čempionātu?
Viņu situācija bija mazliet atšķirīga, jo atklāšanas dienā nebija trīs izpārdotu spēļu, kurās auditorija praktiski visa nomainās. Hokejā bez latviešiem bija varbūt kāds tūkstotis somu līdzjutēju, bet tagad būs tūkstošiem lietuviešu un igauņu. Mums ir cilvēki ar milzu pieredzi gan sporta pasākumu, gan dziesmu svētku rīkošanā. Būs arī Lietuvas un Igaunijas policija, lai nesavaldīgākie kaimiņvalstu pārstāvji nevarētu izlikties, ka neko nesaprot. Tāda prakse bija arī Positivus festivālā, kur Igaunijas policija nomierināja sakarsušākos šīs valsts viesus.
Kas gatavošanās posmā bija lielākie izaicinājumi?
Tādas sajūtas, ka čempionāts varētu nenotikt, nav bijušas ne reizi. Īpašs apstāklis bija tas, ka pēc Ukrainas atteikšanās rīkot turnīru bija ļoti maz laika. Visvairāk to jutām sarunās ar sponsoriem. Mēs aizpildījām sev atvēlētās sponsoru vietas, taču tās summas noteikti bija mazākas, nekā varēja būt. Bija desmitiem ieinteresētu un maksātspējīgu uzņēmumu, kuri gluži vienkārši šī gada budžetu bija jau saplānojuši.
Ar ko Rīgas turnīrs būs īpašs?
Vienas grupas turnīram, manuprāt, būsim ļoti jaudīgi. Būs milzīga fanu zona pie Arēnas un vēl trīs Rīgas teritorijā - latviešiem pie Brīvības pieminekļa, igauņiem Esplanādē, lietuviešiem pie Kongresu nama. Kā tāda, man šķiet, nav bijis. Ir bijuši kaut kādi viesu krodziņi, taču zonas, kas var apkalpot tūkstošiem cilvēku no trijām valstīm, ir kas nebijs.
Pēc kādas mērauklas vērtēsiet, vai čempionāts ir izdevies?
Vari izdarīt jebko, bet, ja nebūs sportiskā rezultāta, labas sajūtas nebūs. Ja par organizatorisko pusi, tad centīsimies valdībai pierādīt, ka ekonomiskais ieguvums valstij būs daudzkārt lielāks par čempionāta rīkošanai iztērēto naudu. Veidosim pētījumu, aptaujāsim cilvēkus, vāksim datus. Ir svarīgi pierādīt, ka basketbols ir instruments, ar kuru veicināt valsts labklājību un atpazīstamību.
Visu sarunu ar Edgaru Šnepu lasiet otrdienas, 1.septembra, laikrakstā Diena!